Lai saprastu dzīvnieku evolūciju, nepieciešami izprast, kas ir dzīvnieku „Grupas dvēsele”. No Teozofijas viedokļa individuālais cilvēks nav fiziskais ķermenis, bet gan neredzama garīga vienība. Tāpat arī dzīvnieks nav ķermenis, bet neredzama dzīvība, kas attiecas pret dzīvnieku formu tāpat kā cilvēka dvēsele pret cilvēka ķermeni. Šī neredzamā dzīvība, kas atdzīvina dzīvnieciskās formas, saucas par „Grupas Dvēseli”. Grupas Dvēsele ir noteikts mentālās materijas daudzums, kas pildīts ar Logosa enerģiju. Šī mentālā materija satur sevī noteiktu, uz dzīvnieku evolūcijas pakāpes atrodošos dzīvību, un šinī dzīvībā ir ietvertas visas dzīvnieka attīstības iespējamības. Šī dzīvnieku Grupas Dvēsele iepriekšējos ciklos bija stādu Grupas Dvēsele. No sacītā izriet, ka tagad, kad mēs ar to sastopamies, dzīvnieku Grupas Dvēsele ir jau ieguvusi diezgan daudzas speciālas īpašības, jo tā ir kļuvusi bagāta ar pieredzi stādu un minerālu materijā.

Tagadējā evolūcijas pakāpē nav vienas dzīvnieku Grupas Dvēseles visiem dzīvniekiem, kā arī nav viens fiziskais tips visiem dzīvniekiem. Kā formu evolūcijā mēs redzam dažādas ģintis, ģimenes un individus, tā arī dzīvnieku Grupas Dvēselē ir dažādi nodalījumi.

Diagramma, kas attēlota zīm. 55, dod pārskatu par to, kā norit Grupas Dvēseles darbība. Iedomāsimies, ka mentālā plānā atrodas zināmas dzīvnieku sugas dzīvības Grupas Dvēsele. Šāda Grupas Dvēsele atkal un atkal iemiesosies attiecīgu dzīvnieku formās. Šīs Grupas Dvēseles divu dzīvnieku dzīve virs zemes būs dažāda tik ilgi, kamēr šie dzīvnieki ir dzīvi. Pēc viņu nāves, abu dzīvība atgriezīsies Grupas Dvēselē un sajauksies ar visām citām, grupā ietilpstošām dzīvībām, kas atgriezušās no iemiesojuma un sastāda daļu no šīs sugas Grupas Dvēseles. Ieskatoties mūsu diagrammā un apskatot A un B kā divus vienas sugas Grupas Dvēseles pārstāvjus fiziskā plānā, mēs redzēsim, ka ja no viņiem rodas pēcnācēji – no A – a, b, c, d, e, bet no B – f un g, tad dzīvība, kas iegājusi jaunās paaudzes ķermenī, nāk no tās pašas Grupas Dvēseles, kas atrodas mentālā plānā.

Pieņemsim, ka A pēcnācēji, apzīmēti ar burtiem a, d un e, nomirs agrā jaunībā vai arī tiks iznīcināti un, ka tāds pats liktenis ķers arī B pēcnācējus, ka apzīmēti ar burtu g. Kad šie dzīvnieki nomirst, viņu dzīvības atgriežas tieši Grupas Dvēselē, ienesot viņas pieredžu krājumā to nelielo pieredzi, ko viņām izdevās iegūt savā īsajā dzīvē.

Diagrammā mēs redzam, ka pie dzīvības palikušie b rada pēcnācējus h, i un j; c – pēcnācējus k un l; f – pēcnācējus m, n un o. Dzīvība, kas dota otrās paaudzes ķermeņiem, arī nāk tieši no Grupas Dvēseles, bet viņi paturēs prātā arī to pieredzi, kas bija iegūta no iepriekšējām paaudzēm, kas nomira pirms otrās paaudzes piedzimšanas.

Tādā kārtā katru reizi, kad dzīvnieks nomirst, viņa ķermenī esošā dzīvība atgriežas grupas dvēselē paturot kā iedzimto atmiņu visu to pieredzi, kuºu tā guvusi dzīvojot dažādos fiziskos apstākļos. Šo fizisko pieredžu atmiņas sastāda dzīvnieku instinktu, bet Grupas Dvēseles atmiņa lēnām mainās, atkarībā no tiem guvumiem, ko viņas zemes dzīves pārstāvji ienes pēc atgriešanās.

Acīmredzot b, c un f palika pie dzīvības tikai tāpēc, ka varēja piemēroties apkārtnei, kas ap viņiem pastāvīgi mainās. Turpretī a, b un g gāja bojā tādēļ, ka nespēja piemēroties apkārtnes apstākļiem. Pirmie palika pie dzīvības, jo bija izturīgāki apkārtnē, kas pilna cīņas un sacensības. Būdami vispiemērotāki, tie palika pie dzīvības un kļuva par Grupas Dvēseles izpausmes līdzekļiem, bet pēc tam viņi deva pēcnācējus, kas bija spējīgi piemēroties apstākļiem.

Šai dabīgā formu izlasē, meklējot pēc formām, kas būtu vispiemērotākās, ievērojamu lomu spēlē neredzamo pasauļu iemītnieki, kas diagrammā apzīmēti kā „Celtnieki”. Šīs Saprātīgās Būtnes pieder pie augstākas valsts, nekā cilvēki un pazīstami zem Dēvu jeb Eņģeļu nosaukuma. Vienai daļai šo „Gaismas Izstarotāju” piekrīt dzīvības procesa virzīšana dabā. Viņi vada cīņu dēļ eksistences un raugās uz to, lai viņiem padotos tiktu attīstītas tādas īpašības, kas veicina ideālu formu rašanos zināmai sugai. Viņi attīsta Mendeļa „faktorus”, kas tik cieši saistīti ar formā atrodošās dzīvības apslēpto īpatnību izpausmi.

Šiem Celtniekiem ir zināmi ideāli tipi, kādiem vajadzētu attīstīties dabā, lai vislabāki kalpotu dzīvības mērķiem. Paturot vērā šos ideālos paraugus, viņi novēro un formē neredzamo pasauļu organismus tā, lai tie būtu vispiemērotākie. Šis fakts grūti izskaidrojams ar visparastākā, evolūcijas teorijām.

Cīņu dēļ eksistences „Celtnieki” izlieto kā pārbaudi, kādi no dzīviem organismiem ir spējīgi attīstīt šinī cīņā tās īpašības, kuºas radīs ideālam vistuvāk stāvošu tipu.

Nav jāaizmirst, ka ar organisma nāvi viņa dzīvība neizbeidzas, bet ar visiem saviem pieredzējumiem atgriežas grupas Dvēselē, lai vēlāk atkal parādītos jaunā formā. Tāpēc, ja mēs redzam, ka no simts sēklas graudiņiem tikai viens atrod labvēlīgu zemi augšanai, pārējie deviņdesmit deviņi nav zuduši, kā tas mums varbūt izliekās, bet gan šo „nepiemēroto” graudiņu dzīvība no jauna izpaudīsies kāda derīga graudiņa pēcnācējos.

Bruņojušies ar šo dzīvības neiznīcināmības sākotni, Celtnieki sarīko sīvu cīņu dēļ eksistences augu un dzīvnieku valstī. Kaut gan šis paņēmiens dabā ienes šķietami nesaudzīgu nežēlību, neredzamā pusē tomēr ved pie Celtnieku draudzīgas sadarbības. Celtniekiem ir tikai viens mērķis – izpildīt Dievišķīgo Gribu, kuºa viņa priekšā nostādījusi pirmveidus un šo pirmveidu pilnība jāsasniedz formu evolūcijas gaitā.

(Turpinājums sekos.)