Cīņa dēļ eksistences stādu un dzīvnieku valstīs ir brīnišķīga Lielā Plāna daļa. Pastāvīgi strādājot pie apziņas atbrīvošanas, viņš tiecas atlasīt tās formas, kas visjūtīgāki atbilst dzīvības iekšējām prasībām un mainīgās apkārtnes apstākļiem. Pēc šī Plāna izlase vispirms notiek ar formu pavairošanu, bet pēc tam – caur formu izlasi, ņemot tās, kuºas visspējīgākas panest cīņu dēļ eksistences.Augstākas un zemākas kārtas Dēvu un Eņģeļu pulki ir daudzo attīstošās dzīvības tipu Sargātāji. Viņi ved savā starpā nesaudzīgu cīņu, pie kam katrs Dēva cenšas veidot savus apgādājamos uz otra Dēvas apsargājamo rēķina, uzbrūkot un aizsargājoties un katrs Dēva koncentrē savu uzmanību uz sava uz sava dzīvības un formas tipa, it kā tikai viņam vienam būtu jau iepriekš nolemts plaukt un attīstīties pēc Lielā Plāna. Tā kā formas zaudēšana nav dzīvības bojā eja un katrs šķietams zaudējums dod dzīvībai pieredzi, gudrību un spēku, virzot to uz pēdējo sasniegumu ceļu, tad no tā izriet, ka dabas nežēlīgais kaºš galu galā ir fikcija, jo visi neredzamie Cēlāji strādā pilnīgā saskaņā ar Lielā Plāna prasībām.

Doma, ka dabas dzīvības enerģijas nedarbojas akli, padodoties nejaušībām, bet darbojas Cēlāju vadībā, daudziem būs ne tikai jauna, bet arī pārsteidzoša. Tomēr šī ideja ir tikpat veca, kā pati pasaule. Cilvēce vienmēr ir ticējusi neredzamiem darbiniekiem – Eņģēliem un Dēvām, ticējusi, ka viņi valda pār planētām un zvaigznēm un, ka svētie vada tautu likteņus. Šī ticība vēl dzīva hinduismā un budhismā; viņa ietverta Zaratustras un Muhameda mācībā. Viņa pastāv arī kristiānismā, bet savā sirdī to atzīst tikai nedaudzi mūsu dienu cilvēki.

Ticība zemāku neredzamu darbinieku esamībai arī ir plaši izplatīta un austrumos labi pazīstama teikas par zemes, ūdens, uguns un gaisa gariem. Ticība viņu esamībai Eiropā izzuda tikai pēc modernās zinātnes rašanās. Ka šī ticība nav nekāda niekošanās, to ļoti labi ilustrē profesora Geksli, kuºa izsmalcinātā zinātniskā iztēle viņu aizrāva pāri iedzimtā agnosticisma robežām, kādas embrioloģiskas norises šāds apraksts:

„Jo dziļāk dabas pētnieks iespiežas viņas norisēs, jo lielāki pārsteigumi viņu sagaida. Vislielākais brīnums, ko atklāj viņa novērojumi, ir stāda vai dzīvnieka attīstība no dīgļa. Izpētat kāda parasta dzīvnieka tikko izdētās olas, piemēram, salamandras vai ūdens ķirzakas. Tas ir mazs sferoīds, kuºā vislabākais mikroskops neko neatklās, izņemot maisu bez kāda struktūras, kas ieslēdz sevī gļotainu šķidrumu, kuºā atrodas graudaini ķermenīši. Bet savādas iespējamības slēpjas šinī šinī pusšķidrā sferoīdā. Pietiek viņu mazliet pasildīt un plastiskā materija uzrādīs pārmaiņas. Tik spējas un tanī pašā laikā pastāvīgas un mērķtiecīgas savā secībā, ka tās var līdzināties tikai tādām pārmaiņām, kādas izdara veikls podnieks ar bezveida māla piku. It kā ar neredzamu darbarīku masu sadala un turpina sadalīt arvienu sīkākās daļiņās tikmēr, kamēr nepārvērtīsies graudainā agregātā, pietiekoši sasmalcinātā, lai no tā varētu veidot vissmalkākās dzimstošā organisma daļiņas. Pēc tam it kā neredzamas rokas kustība zīmē līniju, pa kuºu novietosies mugurkauls; tiek apzīmētas ķermeņa kontūras; vienā galā tiek apzīmēta galva, bet otrā aste; izveidojas sāni un locekļi vajadzīgās attiecībās ar tādu mākslu, ka sekojot norisei stundu pēc stundas, negribot sāci domāt, ka kāds smalkāks rīks, nekā chromatiskais mikroskops, varētu atklāt neredzamo mākslinieku, kuºa priekšā nolikts plāns un kuºš traucas ar lielu māksla un iespējami pilnīgāki veikt savu darbu.”

Tas ir taisni tas, kas īstenībā notiek. Lielu un mazu Cēlāj un Veidotāju miriādi mūžīgi strādā radot šūniņas, veidojot orgānus, veidojot un izkrāsojot puķes, izvēloties no visiem viņu rīcībā „esošiem” faktoriem tos, kas visvairāk noderīgi tās sevišķās formas jeb veida radīšanai, kuºas modeli viņa priekšā nolicis Dēva, kas vada šo nodaļu. Tiešam, daba ir darbnīca, bet tik plaša un brīnumu pilna, ka cilvēka iztēle tiek pilnīgi pārsteigta un apžilbināta redzot viņas daudzveidīgo radošo darbnīcu.

Pakāp pēc pakāpes attīstas dzīvība un mūsu laikos vajaga tikai ieskatīties kaut kuºā botānikas vai zooloģijas mācības grāmatā, lai redzētu iekš kam īsti pastāv Dieva Plāns stādu un dzīvnieku valstī. Bet kad mēs to mācāmies, mums nav jāaizmirst, ka šis Plāns ir Viņš Pats un, ka mēs novērojam un pētam Viņa Paša izpausmi, kad gar mūsu acīm slīd Dabas svinīgā procesija. Pirmatnējās animisma idejas, kas piemīt mežoņiem, dažā ziņā tuvākas patiesībai nekā moderno skeptisko zinātnieku izskaidrojumi; pirmie atklāja patiesību dzīvības laukā, otri atrada patiesību formu laukā. Šie abi priekšstati saplūst un hinduismā mums tiek simboliski doti viņa doktrīnā par Avatāriem /zīm.91./. Burtiski Avatars nozīmē „nokapšanu” un tiek lietots nonākšanas jeb iemiesošanās apzīmēšanai – Višnu, indusu Trīsvienības Otrā Persona. Burtiski: ieiešana miesā, fiziskā dzīvē pirmo reizi. Salīdzināsim ar kristīgo Evanģēliju: „Et verbum caro factum est”, – un vārds tapa miesa.

Visās Trīsvienībās Otrais Logoss vienmēr tiek identificēts ar dzīvības-formas izpaustām darbībām. Tāpēc arī Avatari pieder Višnu, nevis Šivam vai Bramam, Pirmai un Trešai Personai indiešu Trīsvienībā.

Pēc indiešu mīta Dievišķās Izpausmes pirmo stādiju izteic zivs, radījums, kas dzīvo ūdenī. Apgalvojums, ka Dievs ir bijis zivs, izliekas neiespējams, kamēr mēs neizpratīsim viņa iekšējo nozīmi. Kā šo apgalvojumu iedomājas indieši, redzams 92.zīmējumā, kas rāda populāro Matvija jeb Zivs-Avatara ideju. Viņš nāca plūdu laikā, lai glābtu cilvēku dzimumu un cilvēce zīmējumā tēlota četru izglābtu bērnu veidā – baltā, brūnā, dzeltenā un melnā. Pēc ūdens plūdiem no tiem radās no jauna cilvēku dzimums ar savām daudzajām rasēm.

Nākošā augstākā pakāpe ir pārejoša pakāpe, jo ūdens dzīvnieku dzīvības sākotne lēni pāriet dzīvnieku pakāpē, kas apdzīvo sauszemi. Tādēļ nākošais Avatars tiek attēlots bruņurupuča veidā, kas ir ūdens un zemes dzīvnieks. Nākošā evolūcijas pakāpe attēlota meža kuiļa veidā, dzīvniekā, kas uzturās tikai uz sauszemes. Tālāk seko atkal pārejas pakāpe, Dievišķā dzīvība dzīvnieka formā, kad viņa lēni sāk pacelties uz cilvēka pakāpi. Tas ir mistiskais „cilvēks-lauva”, jo lauva reprezentē dzīvnieku evolūcijas augstāko pakāpi. Pēc „cilvēka-lauvas” nākošā pakāpe jau ir cilvēku pakāpe, kaut gan vēl pirmatnējā veidā.

Cilvēku dzīvība, pēc daudzu gadu simteņu attīstības, kļūst stipra ķermenī, kas sasniedz milzīgus apmērus, top varmācīga, egoistiska un postoša. Šī dzīvība tomēr nāk no Dieva un tādā kārtā arī Avatars – Parašu-Rama – „Rana ar cirvi” virza savu enerģiju drīzāk uz postīšanu, nekā uz radīšanu. Pēc tam iestājas Dievišķīgās dzīvības stādija pilnīgi izveidotas cilvēces veidā un Avatars ir Ramačandra – ideāls indiešu valdnieks, kas valdījis pār Indiju pirms vairākiem desmit tūkstošiem gadu un kuºa varoņdarbi un upuºi taisnības un pienākuma vārdā vēl šodien dziļi iespiesti katra indusa sirdī.

Tālāk nāk pakāpe, kad pilnīgais cilvēks sevi vienlaicīgi apzinas kā cilvēku un kā Dievu. Šīs pakāpes Avatars iemiesojas kā Šri Krišna, kuºš mācīja un vadīja cilvēkus kā tāds, kuºam pieder vara, jo viņš bija Dievs.

Nākošais Avatars mums ir apsolīts, kaut gan mūsu iztēle viņu tikko spēj sev priekšā stādīties. Rakstos ir teikts, ka nāks Kalki uz balta zirga, lai atkal nodibinātu Taisnību starp cilvēkiem.

Tā attīstības dzīvība, katrā nākošā pakāpē arvienu vairāk atbrīvojot viņā ieslēgto apziņu un topot par arvienu pilnīgāku Dievišķīgās Gudrības, Spēka un Daiļuma atspulgu. Kuºš iespēj sapņot kopā ar minerālu, dalīties jūtās ar ziediem, just līdzi dzīvnieku priekam un tiekšanām, tas ir dzejnieks, gaišreģis un viņa iztēle apjēdz Dievišķo mērķi, kuºa dēļ tie bija izdomāti.

Ne tikai priecāties par ainavu, bet arī just, ka katra zālīte, katrs krūms un katrs koks atver savu sirdi saules stariem, un ka katrs no tiem ienes savu, kaut arī niecīgo toni brīnišķīgā Dabas simfonijā – tas nozīmē pārkāpt cilvēcīgās aprobežotības robežu un ietvert Eņģeļu un Dēvu īpašības un beidzot – paša Dieva. – Tā nebija skaista iztēle vien, tā bija gaiša patiesība, ko redzēja Kolridžs, kad viņš dziedāja:

Ja atdzīvinātā daba
Ir tikai daudz arfu rinda?
Tās domas trīs, kad pāri viņām
Iet Vienīgās Domas viesulis.
Un viesulis šis ir tai pašā laikā,
Kā dvēsele ikvienam, tā visiem Dieva.