No visiem dzīves faktiem, kuºus mums dod Teosofija, nekas tā nepārsteidz, kā tas fakts, ka materija, dzīvība un apziņa ir vienas nedalāmas Vienības trīs aspekti. Nevar iedomāties materiju, – kas nebūtu dzīva, nedz arī dzīvību, kuºai trūktu apziņas. Visas apziņas formas, sākot ar elektronu un beidzot ar Dhian-Koganu ir viena un tā paša Logosa iemiesojumi. Lai arī cik neiedomājami maza Viņa daļiņa neslēptos elektronā un cik tā arī nebūtu saistīta un saspiesta, Viņš tomēr tur ir. Kad apziņa aptver šo patiesību, tad cilvēks sāk dzīvot mūžīgās gaismas pasaulē un Daba, kas darbojas redzamās un neredzamās pasaulēs, top apmirdzēta ar Dievišķīgās Slavas gaismu. Zinot to, kaut arī tikai intelektuāli, mēs gūstam jaunu atklāsmi visās debess un zemes parādībās. Kas sajutīs un pārdzīvos šo iekšējo atklāsmi, tas atradīs tādu prieku un sajūsmu, uz kādu viņš līdz šim nejutās pat spējīgs.

Iepriekšējā nodaļā tika norādīts, ka Logosa apziņa iespiežas visās ķīmisko elementu uzbūves norisēs. Tas pats attiecas arī uz visām dzīvības norisēm, par cik tā atšķiºas no materijas. Katrā dzīvības pakāpē, sākot ar viszemāko un beidzot ar visaugstāko, no baktērijas līdz Erceņģelim, VIŅŠ strādā kopā ar Saviem palīgiem pēc Sava, iepriekš izstrādāta plāna. Nekas nerodas nejauši, tāpat arī nekas nemirst nejauši. Dzīvība un Nāve ir Viņa darbarīki

Ikviens organisms, vai tas būtu sēkla vai pieaudzis koks, dzīvības vai nāves stāvoklī arvienu ir Dievišķās Gudrības grāmatas lapas puse tam, kas vēlēsies šos procesus izpētīt.

Kādi tad ir dzīvības evolūciju vadošie principi? To ir daudz, un viens no tiem ir likums, saskaņā ar kuºu dzīvība aug, reaģējot uz vienu vai otru kairinājumu no ārienes. No ārpasaules iedarbojošies kairinājumi ir nepieciešami snaudošās dzīvības atmodināšanai, neskatoties uz to, vai tā apslēpta minerālā, stādā, dzīvniekā vai cilvēkā. Siltums, gaisma, spiediens un citi ārējie kairinājumi, kas iedarbojas uz minerālā apslēpto dzīvību, pamodina šo minerālu un augstākām organizācijas iespējamībām. Kvēlošais miglājs nav cilvēka apdzīvošanai derīgs. Mēs nespējam dzīvot tanī viesuļveidīgā karstuma, spiediena un kustības masā. Turpretī ķīmiskam šis kvēlošais stāvoklis ir dzīvības elpa. Kad mūsu Zeme bija viena vienīga kvēlošas lavas masa, tā nevarēja būt mūsu miteklis, bet viņa bija paradīzes dārzs minerāliem, kas ar patiku baudīja ugunīgos skārienus un spiedienus, kuºi iznīcinātu stādu un arī dzīvnieku organismus. Pašas dzīvības iekšējais impulss un ārējās pasaules kairinājums ir vienlīdz nepieciešami dzīvības augšanai. Bez ārējiem grūdieniem dzīvība snauž. Pastāvot tikai ārējam kairinājumam, bez iekšējā impulsa, forma ir nedzīva.

Otrs dzīvības evolūcijas princips ir tas, ka dzīvība aug un attīstas radīšanas un ārdīšanas ceļā. Daudzajām nāvēm un izpostījumiem priekš dzīvības nav lielas nozīmes, kamēr pastāv iespējamība radīt daudz piemērotāku formu.

Dzīvība izšķērdīgi ceļ un sagrauj, cenšoties sev radīt apvalku, kas viņai uzstādīts kā ideāls. Visā šinī norisē mēs saskatām šausmīgu formu izšķērdību, kaut gan īstenībā te nav nekādas izšķērdības. Šo formu materija arī pēc to sagraušanas paliek tā pati materija. Kas attiecas uz dzīvību, kas aiziet no mirstošā organisma, tad viņa nemazināta atkal no jauna parādās nākošās paaudzes formās. Dzīvība, pati par sevi neiznīcināma, strādā pie savas personīgās evolūcijas, piesavinoties pieredzi, radot vienmēr jaunas formas /zīm.56./.

Par vissvarīgāko dzīvību vadošo principu var uzskatīt to, kas nosaka: jo pilnīgāki attīstās dzīve, jo vairāk atbrīvojas apziņa. Vislabāk izdevusies tā evolūcijas forma, caur kuºu vispilnīgāki var izpausties dzīvībā ietvertā apziņa. Vienkārši tikai dzīvot – maza nozīme pašai dzīvībai; daba tiecas uz to, lai dzīvojot domātu, justu, iedvesmotos, trauktos kaut arī visneskaidrākā un vājākā pakāpē. Nav neviena elektrona, kas kaut arī neskaidri netiektos tapt par pilnīgāku Dievišķā spēka pārstāvi, kuºa izpausmes veids viņš ir. Ikviens stāds, ikviens dzīvnieks savos tumšākos domu un jūtu kaktos nenoteikti cerē un cenšas tapt apzinīgāka un par visu vairāk apjēgt Lielo Plānu un savu prieka pilno piederību tam.

Šo augošās dzīvības principu darbību var saskatīt cīņā dēļ eksistences, kuºā izpaužas mūsu stādu un dzīvnieku formu evolūcija. Aukstās, bezpartejiskās zinātniskā materiālisma acīs daba ir „ar asiņainiem nagiem un zobiem” un vai ir iespējams citādi domāt, pētot dabu tikai caur botāniķa palielināmo stiklu?

Spilgti krāsotais Sarracenia kausiņa apsegs pavasaºos un agrā vasarā pārklājas ar nektāra pilieniem, galvenā kārtā no iekšienes, nevis abās pusēs, kā tas ir uz Darlingtonia spārniņa. Izpētot tuvāki tās virsmu, izrādas, ka šīs lāsītes izveidojas un ja ir pietiekoši lielas, tad pil, pateicoties apsegai no smalkiem, bet īsiem un cietiem matiņiem, kas paceļas no epidermas virsmas. Te mēs redzam apbrīnojami izveidotu „ieviļināšanas virsmu” un ir pavisam dabīgi un acīmredzami, ka kukaiņiem, kas sūc medu jāvirzās kausiņa dziļumā pēc jauniem medus krājumiem. No apsegas, ar viņas matiņiem un medu izdalošiem dziedzeriem, kukaiņi nonāk uz gludu labi veidotu ceļu, kas ved uz pazušanu. S.purpurea šis ceļš ved arī pie dažiem svaigiem medus pilieniem, pie jaunas, medu izdalošas virsmas, kas atrodas zemāk par ceļu, kas ved pretīm iznīcībai, bet S.Flavā un citos veidos nav arī tā un visos gadījumos kukainis nokļūst „ieslodzīšanas vietā”, kas atrodas kausiņa lejas galā. Kausiņa dibens pārklāt ar gaºiem, cietiem, sarveidīgiem matiņiem, kas ir apmēram 5 mm gaºi, visi noliekti uz leju; tādēļ tie nav par šķērsli pie nolaišanās, bet stipri apgrūtina atgriešanos, par ko viegli pārliecināties pārvelkot ar pirkstu pār matiņiem vai vēl labāki, apskatot šī piltuvveidīgā mirušos ieslodzītos. Pirmā acu uzmetienā liekas savādi, kā tādi lieli kukaiņi kā lapsene un lielā zilā muša var tikt no šiem matiņiem aizturēti. Tas notiek tāpēc, ka tie nevar izmantot savus spārnus, lai glābtos. Kukaiņu kājas un spārnus aiztur matiņu smailes, kuºas kukainis cīnoties var tikai saliekt, bet ne salauzt. Drīzi vien ierodas jauns gūsteknis; ventilācija tiek traucēta, bojātais gaiss, kas izplūst no mirušiem priekštečiem – vēl vairāk apgrūtina elpošanu; nav brīnums, ja šādos apstākļos dzīvība izdziest. Pat mūsu siltumnīcās lapa tādā veidā piepildās ne tikai ar vienu vai diviem, bet bieži vien arī pa pieciem un sešiem centimetriem ar mirušiem kukaiņiem. Novērotāji uz vietām, sevišķi Dr.Meličamps, kuºam mums galvenā kārtā jāpateicas par šīm ziņām, pierādījuši, ka kausiņš izdala ievērojamā daudzumā šķidrumu, kas gan nav novērojams eiropeiskajām kultūrām, un ka šim šķidrumam piemīt anestezējošas un liktenīgas īpašības priekš kukaiņiem, kas viņā iekrīt.

Kamēr zilā muša pie mums kļūst par šī neparastā slazda ikdienišķu un viegli iegūstamu laupījumu, pievilkta, bez šaubām, tāpat kā lapsene, no trūdēšanas smakas, kuºai bite un tauriņš var būt pateicīgi par savu drošību, – viņas daudz viltīgākais Amerikas radinieks /Sarcophaga sarrac./ dēj dažas oliņas uz kausiņa malas, kur kāpuri un aptaukojas pie pārpilnīgas barības.

Aprīļa mēnesī var atrast trīs vai četrus tādus kāpurus, bet jūniju un jūliju pārdzīvo tikai viens – uzvarētājs, kas aprijis savus brāļus. Bieži vien Nemezida ir tuvu putna veidā, kas medī tārpus un ar savu knābi saplosa kausiņu un ātri tiek galā ar tā saturu. Naturalists, savukārt uzmana putnu un tādā veidā pievieno ķēdei jaunu locekli.

Viena plītnieka /Xanthoptera semicrocea/ kāpurs arī apmetas kausiņā, bet apēd tā audus, neaizskarot viņa iemītniekus; kāpuri auž tīklu, it kā lai slēptu ieeju no citiem, bet pēc tam apēd audu virskārtu, sevišķi medus dziedzerus un beidz ar to, ka pavada visu kūniņas laiku kausiņa dobumā, nevis ārpusē, kā to dara Sarcophaga kāpurs, kas vēlāk ielien zemē.

Stāsta, ka arī zirneklis izvelk savu tīklu pār ieeju kausiņā un paļaujoties uz tā pievilcību – gaida laupījumu – gandrīz cilvēcīgas viltības iezīme!

/Turpinājums sekos./