Astrālā un mentālā ķermeņa īpašnieks – Ego – atrodas uz augšup ejošās dzīves līnijas. Miljoniem gadu atpakaļ viņš dzīvoja kā minerāls, stāds, dzīvnieks, un tie iespaidi, kuºiem domu un iegribu elementāli savā lejup ejošā līnijā dod priekšroku, nav tie, kuºus Ego savā augšup ejošā līnijā atrod par derīgiem savam darbam dzīvē. Tāpēc arī notiek pastāvīga cīņa starp Ego un viņa izpausmes līdzekļiem – ķermeņiem, pēc varas, kā to skaidri izteicis Apustulis Pāvils: „Labumu, kas man jādara, es nedaru un ļaunu, ko nevajaga darīt, es daru!” Cilvēka uzdevums dzīvē un nāvē – kontrole pār saviem izpausmes līdzekļiem un viņu spēkus izlietot tā darba veikšanai, kuºu viņam nozīmējuši Karmas Valdnieki saziņā ar Ego. Viņš var gūt sekmes un arī neveiksmi, atkarībā no prasmes pielietot to. Zīmējumā 51. attēlots dzīves un pieredzes cīņas lauks.

Individualitāte ir augstākais Es, Platona „Daimons”. Viņam ir trīs pamata atribūti, kas pazīstami kā Atma – Gars, Budhi – intuīcija, augstākais manass – abstraktais prāts. Gudrība, griba un darbība arī izteic šo augstākā Es pamata trejādību. Personība sastāda zemāko es un sastāv no zemākā manasa jeb konkrētā prāta, no astrālās jeb iegribu dabas, no fiziskām funkcijām un no trim izpausmes līdzekļiem, kuºos izpaužās šīs darbības. Augstākais Es daļu no sevis izpauž iemiesojumā, lai ieliktu to darbā, kas pieredzi pārvērš spējās.

Tālāk viss atkarājas no tā, cik liels būs Ego gribas spēks un par cik tas izpaudīsies kontrolē pār saviem izpausmes līdzekļiem – ķermeņiem. Kad Ego griba valda pār mentālā, astrālā un fiziskā elementāla instinktiem, iemiesojums izrādīsies sekmīgs. Ja, turpretī, šie trīs elementāli ņems pārsvaru, iemiesojums būs velti izšķiestas pūles. Pa lielākai daļai cilvēki nav pilnīgi savas gribas valdnieki, ne arī pilnīgi viņas vergi. Dažreiz mums izdodas uzvarēt, dažreiz mēs krītam. Kas notiek ikvienā šādā gadījumā, redzams no diagrammas.

Ķermeņa funkcijas nav ne labas, ne sliktas. Ķermenim jāēd, lai dzīvotu un jādzer, lai remdinātu slāpes. Ļaunums sākās tad, kad dabīgās ķermeņa funkcijas pārkāpj, atdarinot dabas iegribu ar doto funkciju. Kad astrālais ķermenis nododas tīri dzīvnieciskai baudai no ēdiena un dzēriena, fiziskais ķermenis paliek rijīgs un prasa uzbudinošus līdzekļus. Sākumā astrālais ķermenis diktē savas iegribas un kā tās apmierināt, bet pēc kāda laika fiziskais elementāls padara astrālo ķermeni par savu ieroci. Ir pilnīgi dabīgi priekš primitīva mežoņa pārēsties un būt rijīgam, bet kad civilizēts cilvēks pielaiž tīri fiziskai funkcijai hipnotizēt viņa vēlēšanās dabu, viņš uz laiku kļūst par mežoni. Pārvēršanās procesu labi ilustrē japāņu paruna par dzeršanu: „Vispirms cilvēks ņem dzērienu, tad dzēriens ņem dzērienu, pēc tam dzēriens paņem cilvēku”.

Ja pārsvarā ir griba, tad no fiziskām funkcijām Ego attīsta pastāvīgas paškontroles un tīrības īpašības. Priekš Ego ir ļoti svarīgi iegūt pilnīgu kontroli par fizisko ķermeni, lai ķermeņa technika būtu pilnīgi viņa varā dzīves darbības laikā. Saprātīga un tīra dieta, laba veselība, kontrole pār muskuļiem un locekļiem fizisku vingrinājumu ceļā, ir neatsveºami funkciju pārvēršanai paškontrolē un tīrībā.

Gluži tāpat priekš astrālā ķermeņa ir dabīgi kaut ko vēlēties. Tik pat dabīgi priekš viņa ir protests pret sliktu smaku un disonancēm, būt apmierinātam harmoniskā apkārtnē, kur nav nepatīkamu skaņu. Astrālā ķermeņa iegribu daba ir smalks uztveršanas instruments. Viņš kļūst slikts tad, ja iegribu elementāls ņem pārsvaru un uz laiku Ego zaudē varu. Tad dabīgā vēlēšanās kļūst par nepiepildamu tieksmi un astrālāis ķermenis top nepaklausīgs. Ja cilvēks sadusmojas tādā mērā, ka uz laiku zaudē savas cilvēcīgās īpašības un kļūst par plēsīgu zvēru, viņš tanī brīdī atgriežas uz agrākās evolūcijas pakāpes, pamudināts no sava astrālā ķermeņa, kas izgājis no paklausības.

Mums nepieciešami jāizprot, ka mēs neesam astrālā ķermeņa iegribu elementāla ieradums, bet ka dvēseles labā mums jāattīsta tādas spējas, kādas mums būs noderīgas. Dažreiz pateicoties ciešanām, mēs paši atklājam šo mūsu divējādību. Kad mēs apjēgsim to, ka mēs neesam astrālā ķermeņa izjūtas, bet gan šo izjūtu valdnieki un ka mēs ar tām varam rīkoties pēc savas patikas, tad tikai mēs noteikti zināsim, par cik var ļaut vaļu savām izjūtām.

Ja astrālā ķermeņa jūtas neaiziet no mūsu kontroles, tad tās paliek jūtīgas un smalkas un pārvēršas skaistās dvēseles īpašībās, mīlas un simpātiju jūtās. Tad astrālais ķermenis kļūst par skaistu instrumentu, uz kuºu mēs varam spēlēt, izplatot ap mums neredzamā pasaulē iedvēsmojošus un apskaidrotus emociju viļņus.

Viss agrāk sacītais attiecībā uz astrālo ķermeni vēl daudz vairāk piemērojams domu ķermeņu elementālam. Viņa dabīgā funkcija ir atbildēt uz domām. Bet doma, kad tā iziet no Ego, ir līdzeklis pasaules pazīšanai un cilvēka apkārtnes pētīšanai. Konkrēta doma apsver un izmēro pasauli, bet abstraktas domas funkcija izpaužas visu mentālo un zemāko ķermeņu pārvēršanā mūžīgā izpratnē, kas spējīga ietverties dvēseles dabā. Tikai nedaudzām mūsu domām piemīt šādas īpašības; vispirms tādēļ, ka mentālais elementāls pieķeras mūsu pagātnes domām un piespiež par tām domāt, neraugoties uz mūsu pūlēm domāt par kaut ko citu, un, otrkārt tāpēc, ka mūsu domas ne tikdaudz ir mūsu personīgais radījums, kā piesavinājums no citiem. Pie pirmā domu veida pieder dažādi aizspriedumi, kas ir bijuši kādreiz derīgi mūsu agrākās dzīvēs dažādu uzdevumu veikšanai, kaut arī tie nebūtu pareizi. Tagad šīs domas mums jau ir nederīgas un būtu labi, ja no tām tiktu vaļā, bet mentālais elementāls aiztur spēku, kuºu mēs esam viņās ielikuši, un savu mērķu sasniegšanai iedvēš mums, it kā tās vēl arvienu ir mūsu domas. Cilvēku pārliecība attiecībā uz vienas vai otras rases pārākumu, ticību, kārtu un šķiru, vai arī ādas krāsu, vispārīgi pieder pie šīs domu šķiras.

Pie otra veida pieder citu cilvēku domas, kas pastāvīgi top raidītas mentālā atmosfairā un atsitoties pret mūsu mentālo ķermeni automātiski izsauc līdzīgas mūsu domas. Ja šādas domas ielaužās mūsu mentālā ķermenī, mums jākļūst uzmanīgiem to izvēlē, pielaist tikai tādas, kas derīgas mūsu dvēseles darbam un radīt pretsparu visām citām.

Dažas no augstāk minēto veidu domām izturās kā ļaundabīgi audzēji cilvēka ķermenī, piemēram vēzis. Ir domas, kuºas mentālā ķermenī izveido noteiktus centrus, savāc ap sevi līdzīgas domas, uzsūcot to dzīves spējas un kļūst par ļaundabīgiem mentāliem audzējiem domu ķermenī.

Neliels audzējs smadzenēs sākumā izsauc tikai vieglas sāpes un tikai vēlāk, audzēja apmēram paplašinoties, rodas traucējumi daudzās ķermeņa funkcijās. Tas pats notiek arī ar jau minētiem ļaundabīgiem mentāliem audzējiem. Sākumā tie gandrīz nav sajūtami un izpaužās tikai neprātīgā fantāzijā un nemierā. Vēlāk, pakāpeniski attīstoties, šīs domas izsauc noteiktas psihiskas slimības, kā dažāda veida uzbāzīgas idejas un pat vājprātu.

No sacītā izriet nepieciešamība stingri sekot savu domu gaitai, tās pastāvīgi kontrolēt, kā arī rūpēties par to, lai izplatījumā raidītu pēc iespējas labas un cēlas domas.

To pieredzējumu ietveršana, kas iegūti ar domāšanu, ar jūtām un darbību, un transmutēšana mūžības izpratnē sasniedzama tikai pa daļai zemes virsū un arī astrālā pasaulē pēc nāves. Šis process turpinājas debesu sfairā. Tur visideālākos un vislabvēlīgākos apstākļos indivīds rada visu to laimi, pēc kuºas tas ilgojies. Zem Logosa Prāta brīnišķīgās palīdzības iespaida, iedarbojoties uz indivīda mentālo ķermeni un liekot viņam veidoties, cilvēks savā noliktā uzturēšanās laikā debesu pasaulē attīsta savu gribu, kā arī pārrada visu savu pieredzi mūžības izpratnē un īpašībās, kuºas arvien vairāk atspoguļo viņā slēpto Dievišķo Dabu.

Cilvēka „debesu pasaulē” radītais darbs ir atkarīgs no viņa garīgo tieksmju spēkā un arī no to spēju apmēriem, ar kādiem tas ķerās pie pārradīšanas darba. Tas nosaka viņa uzturēšanās laiku Dēvačanā, kur viņš aug laimībā.

Zīmējumā attēlota vidējā Dēvačana ilguma tabula dažādiem Ego tipiem. Kad iestājas fiziskā ķermeņa nāve, cilvēks kādu laiku dzīvo astrālā pasaule un pēc tam pāriet debesu pasaules zemākā plānā. Viņa Dēvačana dzīves beigās pēdējo personības atlikumu – mentālo ķermeni – nomet un Ego atkal nāk visā savā pilnībā un ar visiem saviem spēkiem debesu pasaules augstākos plānos. Pēc zināma perioda, neskaidri un arī pilnīgi apzinīgā atdzimšanas procesā, Ego atkal iemiesojumā ienes daļu no sevis un kļūst par jaunu personību.

Diagrammā redzams, ka degenerāts – zemākais cilvēka tips, uzturās astrālā psaulē apmēram 5 gadus un tā kā viņam trūkst garīgo īpašību, kas nepieciešamas attīstībai Dēvačanā, tad viņš iemiesojās tūliņ. Nosaukumi „mēchaniīs”, „zemnieks” un citi ņemti tikai zinamu tipu apzīmēšanai. Nosaukumu „ārsts” lieto brīvo profesiju ļaudīm, bet „zemkopis” vai „tirgotājs” var būt augsti kulturāli ļaudis un patiesībā piederēt pie augstāka Ego tipa, nekā to norāda viņu nodarbošanās. Kulturālais cilvēks un tanī pat laikā arī ideālists, nezdams upurus sava ideāla vārdā, ved apzinīgi darbīgu dzīvi augstākos plānos kā individualitāte.

Cilvēks, kas atdevies kalpošanai zem gudrības Skolotāju vadības, ja viņš nav atsacījies no Dēvačana, jau tādā mērā šķīstījis savu astrālo dabu pirms nāves, ka viņam vairs nav vajadzīga dzīve astrālā pasaulē un tādā kārtā viņš tūliņ var pāriet savā Dēvačanā.

Diagrammā redzams, ka periods starp iemiesojumiem var būt dažāds, sākot no pieciem gadiem un līdz pat divi tūkstoši un trīssimts gadiem. Ja nomirst bērns, viņam ir īslaicīga astrāla dzīve un arī savs Dēvačans, kas ilgst līdz nākošai dzimšanai. Laiks starp viņa dzīvēm var ilgt no dažiem mirkļiem līdz dažiem gadiem, atkarībā no vecuma, kā arī no mentālās un emocionālās bērna dabas.

Daudzi jau minēti fakti par cilvēka apslēpto dabu un viņa smalkākiem vadītājiem no jauna attēloti 53. zīmējumā. Pirmā ailē uzrādīti septiņi Saules sistēmas plāni. Otrā – četri ķermeņi, kuºus lieto mūslaiku cilvēks. Trešā un ceturtā ailē redzam, ka cilvēks eksistē savā augstākā dabā kā „monāde” par trim plāniem augstāk, nekā mentālais plāns. Bet viņam vēl nav vadītāja, t.i. attiecīga ķermeņa uztverei un darbībai šinīs plānos.

Vispārīgas izpratnes labā jāatcerās, ka cilvēka dvēsele ir individualitāte „nepārejošā” ķermenī. Lai iemiesotos, individualitāte rada personību un personībai ir trīs uztvērēji: mentālais, astrālais un fiziskais. Katrs no šiem zemākiem uztvērējiem pēc savas būtības ir viens no Ego aspektiem. Tā kā Ego, atrazdamies nepārejošā ķermenī, dod pamattoni jeb temperamentu iemiesojumam, tad varam spriest par Ego un viņa trim zemākiem uztvērējiem, kā par cilvēka „akordu”. Individualitāte nepārejošā ķermenī dod tikai daļiņu no priekšstata par visām savām īpašībām. Aiz viņas augstākā manasa jeb abstraktā prāta ir Buddhi – Dievišķīgā intuīcija, bet aiz tās – Atma jeb Dieva Gars cilvēkā. Atma Buddhi, Manass ir tikai atspīdums no augstākiem monādes atributiem, „Dēls Tēva klēpī”.

Logosa dzīves pamattonis dod virsotni monādei, bet trīs monādes atributi Adi un Anupadaka plānos un augstākā nirvānas plānā sastāda „monādes akordu”. Pēc tam monāde rada individualitāti. Monādes pamatnots ir valdošā un viņas, kā arī Atmas, Buddhi un Manasa pamattonis sastāda „Augoeides akordu”. Kad individualitāte rada personību, iznāk „cilvēka akords”.

Cilvēka uzdevums dzīvē un nāvē ir saprast, kas viņš ir, kas ir pasaule un kas ir Logoss, ar ko „mēs dzīvojam, kustamies un eksistējam”. Vajadzīga gadsimteņu pieredze, pirms cilvēks sāk izprast „Dievišķīgo gudrību Mistērijā” un sasniegs „Dievišķīgo Plānu”, t.i. evolūciju. Viņa mūžīgais darbs ir izprast sevī pašā un arī citos – pīšļus, zvēru un Dievu. Dzīves ir tā darbnīca, kurā cilvēku māca darbā un daudzi skolotāji palīdz viņam mācīties. Šie skolotāji ir viņa dzīves laika reliģija, filozofija, zinātne un māksla. Tādi paši audzinātāji, kaut arī ne visai patīkami, ir ciešanas. Visvēlamākais audzinātājs ir Dievišķīgā Gudrība, kas pazīstama zem nosaukuma –„Teozofija”, kas atver Dievišķīgo Plānu, ar lielu iedvēsmi, sirdij.