Modernā evolūcijas izpratne pieņem kā aksiomu: jo dažādākas ir organisma funkcijas, jo komplicētāka viņa uzbūve. Tāpēc pilnīgi dabīgi, ka cilvēkiem ir daudz komplicētāka uzbūve, nekā mazāk attīstītiem organismiem. Komplicētais cilvēka organisms, kādu to pazīst anatomija un fizioloģija, ir tikai maza daļiņa no pilnīgā komplicētā cilvēka. Pat tas, ko vēsta modernā psīcholoģija, dod tikai nedaudz no tās cilvēka sarežģītās dabas, kuºu mums atklāj teozofija.Zīm. 50. mēs redzam galvenos faktus par cilvēku, kā to apskata teozofija. Pie indivīda dzimšanas ir dažādi elementi, kas sastāda cilvēces vienību, kuºu mēs saucam par cilvēku. Šie elementi ir šādi: vispirms cilvēka dvēsele, Ego – fiziskā ķermenī var izpausties tikai viena daļa no viņas. Šāds Ego ir individuālitāte.
Otrkārt, individuālitātes daļiņa, kas izpaužas dotā iemiesojumā, laikā un rasē kā vīrietis vai sieviete. Tā ir personība.
Attiecības starp individuālitāti un personību tika izteiktas ar daudziem simboliem. Viens no tādiem simboliem pērļu virkne, tika lietots senās mistērijās. Virkne apzīmēja individualitāti, bet pērles atsevišķas personības viņu iemiesošanās kārtībā. Zīm. 50. ir ņemts cits simbols.
Ja mēs ņemsim trīs-dimenziju ģeometrisku ķermeni ar 20 līdzenām plāksnēm, tā saucamo ikosaedru, individualitātes apzīmēšanai, tad personība līdzināsies vienam no divdimenziju trijstūriem, kas sastāda figūras virsmu. Visi divdesmit virsmu veidojošie trijstūri, ja tos ņemsim kopā, nekad nevar izveidot to figuras īpatnību, kuºu izteic ķermeņa trešā dimenzija. Turpretim, ja trijstūrim ir tikai divas dimensijas, bet blīvam ķermenim viņas ir trīs, tad var dabūt no ikoseadra bezgalīgu trijstūru skaitu. Līdzīgā kārtā katra personība, tāpat kā visas Ego radītās personības, pie atkārtotām dzimšanām nevar izteikt zināmus īstā Ego atribūtus. Tāpat Ego var radīt tik daudz personību, cik viņam pietiek spēku, pie tam neizpaužot pilnīgi savu dabu.
Darbībai katrā iemiesojumā individualitāte rada tikai vienu personību.
Personība /zīm. 50. trešā ailē/ pie iemiesošanās ietērpjas mentālā, astrālā un fiziskā ķermenī.
Ikvienam augstāk minētam ķermenim ir sava personīga dzīve, sava personīga apziņa, kas atšķiºas no valdošās personības, dzīves un apziņas. Šo triju ķermeņu apziņu sauc mentālais elementāls mentālam ķermenim, vēlēšanās elementāls astrālam ķermenim un fiziskais elementāls fiziskam ķermenim. Šī apziņa ir mentālās un astrālās materijas elementālās esences dzīve, kā fizisko ķermeni veidojošo minerālu, stādu un dzīvnieku dzīves plūsme.
No vecākiem dotais fiziskais ķermenis sastāda visu to mentālo īpatnību krātuvi, kuºas gūtas no vecāku senču puses. No tādām mantotām īpatnībām pie ķermeņa uzbūves izvēlās tās, kuºas atrodas saskaņā ar individualitātes karmu un būs noderīgas personības darbam.
Mentālam un astrālam ķermenim arī ir sava iedzimtība, bet tā nav mantota no vecākiem. Tā ir paša Ego uzkrājums. Astrālais un mentālais ķermenis, ar kuºiem bērns ierodas fiziskā pasaulē, ir to ķermeņu atspulgs, ar kuºiem izbeidzās iepriekšējās dzīves iemiesojums, kad iepriekšējās dzīves personība atstāja savu astrālo ķermeni, lai ieietu debesu pasaulē, un savu mentālo ķermeni pēc debess dzīves perioda beigām.
No sacītā kļūst saprotams, ka cilvēks, ja to aplūko teozofijas apgaismojumā, ir ļoti komplicēta vienība, it kā daudzu spēku parallēlogramma diagonāle, kuºi iedarbojas trijos plānos. Skaidrības labā mēs varam šos spēkus sadalīt trijās grupās:
1. Individuālitāte, kas dzīvo nepārejošā ķermenī no vienas dzīves otrā, pie kam patur atmiņā visu savu personību pieredzi.
2. Personība, kā individualitātes lielākas vai mazākas daļas izpausme.
3. Individuālitātes ķermeņu apziņa, viņas triju izpausmes līdzekļu elementāli mentālais, astrālais un fiziskais.
Vispirms aplūkosim fiziskā ķermeņa apziņu. Viņam ir sava apziņa, kaut arī aprobežota, tomēr pietiekoša viņa dzīves mērķim un funkcijām. Šī apziņa zina, kā vērst sava iemītnieka uzmanību uz savām vajadzībām, kad tas viņam nepieciešams. Kad ķermenis ir noguris, tas mudina cilvēku atpūsties. Kad viņam vajadzīga barība un dzēriens, tas izsauc vēlēšanos ēst un dzert. Kad tamlīdzīgas fiziskas vajadzības liek sevi manīt, tad nevis Ego grib ēst un dzert, bet tikai fiziskais elementāls. Pateicoties ilgam un iedzimtam paradumam, viņš ir pietiekoši spējīgs pašaizsardzībai. Kad viņam uzbrūk slimības izsaucošie baciļi, viņš raida tiem virsū savu fagocītu /balto asinsķermenīšu/ armiju, lai tos nonāvētu. Pie ievainojumiem viņš rūpējās par šūniņu sadziedēšanu. Kad ķermenis guļ /tas ir tad, kad viņa īpašnieks to atstāj un ietērpjas savā astrālā ķermenī, bet fiziskais ķermenis paliek neaizņemts/, viņš uzvelk segu, lai aizsargātos pret aukstumu, vai arī pagriežas, lai ieņemtu jaunu stāvokli. Katrā draudošā gadījumā viņš tūliņ dara visu, ko vien spēj, lai sevi aizsargātu. Kad norīb šāviens vai ar troksni aizkrīt durvis, viņš atlec nost. Viņa apziņa nav pietiekoša, lai saprastu briesmas, kas izpaužas šāvienā un spētu reaģēt uz viņa dzīvību neapdraudošo durvju rībieniem.
Daudzas fiziskā elementāla izpausmes ir pilnīgi dabīgas un neprasa ķermeņa īpašnieka apziņas iejaukšanos. Tomēr dažreiz tāda iejaukšanās ir nepieciešama. Tā tas ir gadījumos, kad jāizpilda kāds uzdevums, bet ķermenis ir noguris un pretojas, vai arī jāizpilda riskanta darbība un elementāls, baidīdamies par savu dzīvību grib aizbēgt, bet tiek atturēts ar sava īpašnieka gribas spēku. Fiziskais elementāls spilgti izpaužas bērnos: ja bērns raud un kliedz, tad tas ir elementāla protests, saprotams viņam, bet ne mums, un nevis bērna dvēseles izpausme.
Kāda fiziska elementāla dzīve un apziņa ir visas gaºās, viņa fizisko priekšteču rindas prieku un ciešanu pieredzes rezervuārs. Tālā pagātnē viņa dzīve ir bijusi mežoņu iegribu elementāla izpausme. Viņam ir dažādas iedzimtas atmiņas un ieradumi, pie kuºiem viņš bieži vien atgriežas, kad atslābst pār viņu valdošā Ego apziņa. Šo fizisko apziņu pētījumu ceļā atklāja mūslaiku zinātnieki-psīhologi, kuºi pieder pie Žanē, Freida un Junga skolām. Fiziskā elementāla apziņas svaidīšanās izpaužas mūsu nesakarīgos un nenozīmīgos sapņos.
Astrālā un mentālā ķermeņa elementāls ir elementālās esences dzīve. Tā ir Logosa dzīves fāze pasaules izcelšanās un veidošanās stādijā, pirms minerālu dzīves rašanās. Tā ir vēl ējup ejošā dzīves līnija, iegrimšana matērijā, lai pēc tam kļūtu par minerālu dzīvi, tad par stādu un dzīvnieku dzīvi. Galvenā elementāla vajadzība just sevi dzīvu, pie tam arvien jaunos un citādākos veidos, par cik tas iespējams. Viņš vēlās vibrāciju dažādību un jo tās kļūst rupjākas, t.i. materiālākas, jo viņš top apmierinātāks. Tas ir tas manu locekļu likums, kas cīnās pret mana prāta likumu, par ko runā Apustulis Pāvils, grēks, kas manī mīt.
Iegribu elementāls vēlas, lai astrālais ķermenis uzbudinātos. Dažādība, pārmaiņas, uzbudinājums lūk, kas viņam vajadzīgs dzīves lejup ejošā līnijā. Mentālais elements negrib, ka prāts paliek ilgāki saistīts pie vienas domas, viņš ir nemierīgs un tiecas iegūt pēc iespējas vairāk domu vibrāciju, iegūstot tās no valdošā Ego. Tādēļ arī rodas mūsu gºūtības koncentrējoties un mūsu prāta nepastāvība.
(Turpinājums sekos.)