Apziņas evolūcija ir apslēpto enerģiju atbrīvošanas process, – sākuma ego enerģijas, tad Monādas un beidzot Logosa, – ar savu izpausmes līdzekļu palīdzību visos mūsu pasaules plānos. Kādā veidā noris Ego apziņas atsvabināšana ar viņa izpausmes līdzekļu /ķermeņu/ izsmalcināšanas procesu, bija aprādīts VI nodaļā „Cilvēks dzīvē un nāvē”. Pēc tam, kad Ego ieguvis nepieciešamo kontroli pār saviem izpausmes līdzekļiem, pienāk viņa apziņas paplašināšanas nākošā pakāpe – viņš iestājas Lielajā Baltajā Brālībā un pēc Pirmās Iesvaidīšanas iemācās darboties pilnā apziņā Buddhi plāna zemākos apakšplānos.Tad pirmo reizi viņš sāk apjēgt, bet ne tikai ticēt, ka eksistē visa esošā vienība un, ka viņa liktenis nešķirami saistīts ar dvēseļu miriādu likteni, kuºas kopā ar viņu izveido Cilvēci. Vēl vairāk – viņš apjēdz, ka tās ir daļa no viņa paša, un, ka visi sadalījumi „es” un „tu” – „mans” un „tavs”, kas piemīt apziņai un plāniem, zemākiem par Buddhi, ir tikai ilūzija. Tagad, savas augšupejas stādijā uz Buddhi plānu, Ego izpauž sava trīsstūºa divas malas.

Nākošās apziņas paplašināšanas pakāpes, pie Otrās, Trešās un Ceturtās Iesvaidīšanas dod viņam iespēju iegūt pārējo Buddhi plāna apakšplānu izpratni, bet pie Piektās Iesvaidīšanas – Asekha – viņa apziņa nepārtraukti darbojas Nirvanas plānā. Tagad Monādas trīsstūris piepildīts un „Mūžīgais celinieks” atgriežas mājās, – „priecājoties un nesot sev līdzi savu pļauju”.

Šinī, Adepta Asekha, Monāda ar tiešu piepildīšanos izprot to brīnumu no brīnumiem, ka viņa, kaut arī Dzirkstele, tai pašā laikā ir arī Liesma. Tagad viņa ir – Kristus – Svaidītais, ar ķeizarisko kroni vaiņagots, kuºa iegūšanai viņš kā Dieva dēls „traucies cīņā”. No šī momenta Monādas Trīsstūris atrodas tiešā kontaktā ar Logosa Trīsstūri, kaut arī tikai ar vienu viņa malu – pamatu, kas ir „Svētā gara” aspekts. Lūk, no kurienes mums kristīgā tradīcija mums pauž par diviem kristīšanas veidiem: vienu – ar ūdeni, otru – ar uguni. Jānis Kristītājs varēja izdarīt tikai pirmo – kristīšanu ar ūdeni, un tikai vienīgi Kristus var dot otru – kristīšanu ar Svēto Garu un uguni. Jāņa Kristītāja vārdi: „Es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet aiz mānis nākošais ir stiprāks par mani, es neesmu cienīgs nes Viņa apavus, Viņš kristīs caur Svēto Garu un uguni.” Kad Monāda gūst kristību caur Svēto Garu un Uguni, tad viņa Iesvaidījuma svētsvinīgumā var teikt: „Kā Tēvs pazīst mani, tā arī es pazīstu Tēvu”… „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic man, kaut arī būtu miris, tas dzīvos; kas dzīvo un tic man, nekad nemirs… Es un Tēvs esam viens.”

Vēl augstākās mums neaptveramās sfairās paceļās Mūžīgais Ceļinieks, savienojot Anupadaka plānā Buddhi ar Lielā Trīsstūºa Buddhi un, beidzot, Adi plānā savieno savu Atmu ar visa, kas ir bijis un kas būs Atmu – ar mūsu sistēmas Logosu.

Cilvēka augšupeja pretīm Dievišķībai var tikt apskatīta no dažādiem redzes viedokļiem un viens no tiem attēlots diagrammā 94.zīmējumā.

Šīs shēmas pamatdoma ir tā, ka ikvienai viena vai otra pasaules plāna uztverei no iekšienes ar apziņu atbilst attiecīga tā paša plāna iedarbība uz apziņu no ārienes. Reakcijas uz fiziskiem, astrāliem un mentāliem kairinājumiem iepazīstina mūs ar pasauli, kas ir ārpus mums; atkarībā no reakciju rakstura notiek apziņas paplašināšanās indivīdā. Akmens reaģē tikai uz siltuma, aukstuma un spiediena iedarbi, tādēļ tam ir pazīstama tikai fiziskā pasaule. Stāds atbild uz astrālām vibrācijām, kā viņam patīkamām, tā arī nepatīkamām, tādēļ rodas viņa instinktīva piemērošanās apkārtnei; viņam pazīstamas abas pasaules: fiziskā un astrālā, kaut gan pēdējā diezgan neskaidri. Dzīvnieks reaģē arī uz zemākā mentālā plāna vibrācijām un tādēļ ne tikai jūt, bet arī domā. Tā tad dzīvniekam ir zināma fiziskā, astrālā un mentālā pasaule, kaut gan pēdējā diezgan nenoteikti. Cilvēks var reaģēt uz augstākās mentālās pasaules vibrācijām un tas nozīmē, ka viņš var pasauli aplūkot no šī plāna.

Zemākā astrālā pasaule nonāk aktīvā stāvoklī pateicoties cilvēka dzīvniecisko jūtu iedarbībai, piemēram: dusmas, jūteklība, skaudība, greizsirdība. Atkarībā no astrālā ķermeņa izsmalcināšanas un spējas paust cēlākas jūtas – mīlestību, padevību un simpātijas, kaut arī šīs jūtas stipri apēnotu personīgās intereses, viņa priekšā atklājas augstākā astrālā – jūtu pasaule. Līdzīgā veidā arī atsevišķās nesaskanīgās domas, kādas mums vispārīgi ir par dažādām lietām, dod mums iespēju saskārties ar zemāko mentālu – konkrētu domu pasauli. Bet kad mēs savas idejas novedam domu un jūtu kategorijā un ar viņu palīdzību atklājam likumus, tikai tad mēs gūstam augstākās mentālās pasaules izpratni. Domāt ar augstākā, „nepārejošā” ķermeņa palīdzību nozīmē pacelties pāri konkrētām domā un pieskārties tām reliģiozām, filozofiskām un zinātniskām domām, kas raksturīgas filozofiskam prātam.

Bez abstraktās domas augstākā atrībūta cilvēkam piemīt vēl cita spēja, cits apjēgšanas līdzeklis, kuºu labāka nosaukuma trūkuma dēļ, teozofijā apzīmē ar indiešu filozofijas terminu – Buddhi. Viņš ir ievērojams ar to, ka pateicoties viņam objekts tiek apjēgts nevis ar izpētīšanu no ārienes, bet gan ar tā pielīdzināšanu apjēdzošam. Buddhi ir tāds apziņas stāvoklis, kas ir ne tikai doma un ne tikai jūta, kā arī nav vienkāršs domas un jūtas savienojums, bet tas ir vienlaicīgi doma, jūta un vēl kaut kas vairāk, – neaprakstāms domu – jūtu veids – jūtziņa. Var teikt, ka Buddhi darbojas uz augstāko mentālo plānu, prāts uztver vispār pasaulīgas idejas un kad buddhi atspoguļojas tīrā astrālā dabā, tad rezultātā rodas vismaigākās simpātijas. Buddhi – Dievišķīgā intuīcija – jūtziņa ir pareizāka par visu zinātni, jo viņa taisa slēdzienus nevis pēc pagājušā un tagadējā, bet arī pēc nākamā; viņa ir daudz pareizāka izpratnes ziņā, nekā visdziļākā emocija, jo pētošais pēc savas gribas kļūst par pētamo.

Ja vārdiem nav iespējams attēlot Buddhi stāvokli, vai gan ir iespējams aprakstīt tās Monādas spējas, kuºas izpaužās Nirvanas plānā? Pietiek, ja sacīsim, ka par cik Buddhi pārsniedz tīru domu un tīru emociju, par tik arī atmiskais dvēseles aspekts ir augstāks par Buddhi aspektu.

Dvēseles kulturālā augšana nebeigsies tik ilgi, kamēr visi nebūs spējīgi darboties Nirvanas plānā. Līdz šim laikam visaugstākais dvēseles sasniegums bija saskarsme ar Buddhisko plānu pateicoties nedaudzu ģēniju pūlēm un sasniegumiem mākslas laukā. It kā tikai vakar cilvēce apjēdza, ka ir eksistences apvidus, kur cilvēks var radīt mākslas priekšmetus, kuºi nesīs prieku visos gadsimtos un radīt ne tikai vienai dienai, bet visiem laikiem. Ja ģēnijs – lai tas būtu reliģijā, mākslā, filozofijā vai kādā citā zinātnes nozarē – tiecas Buddhi plānā, tad viss, ko viņš rada, pauž mākslas būtību. Ja kā zinātniekam viņam ir darīšana ar dabas parādībām, viņš tās aptver un attēlo ar tādu veiksmi, ka viņa zināšanā jau izpaužās jūtziņa, intuīcija. Ja kā filozofs viņš rada kādu sistēmu, viņš ar vienādu mīlestību apdomā kā mazo tā lielo un noved visu līdz vienībai un daiļumam. Lielo Skolotāju ētiskās mācības ir vistīrākās mākslas atklāsmes, jo viņu likumi ir universāli savā pielietojamībā visās cilvēku problēmās un nekad nenoveco, paliekot nemainīgi svaigi un daiļi visos laikmetos.

Ikviena mākslas izteiksme ietver sevī kaut ko no visu citu mākslu īpatnībām. Tā, piemēram, glezna var būt sprediķis, simfonija – filosofija. Kad Buddhi apziņa sūta savu vēsti, reliģija topa par zinātni un māksla par filosofiju. Tikai zemākā mentālā – konkrētas domas plānā šī vienība saskaldās dažādībās un tam, kuºš nespēj aptvert vienību, liekas it kā atsevišķie gadījumi runātu viens otram pretīm. Domājošais, mīlošais un darbojošais cilvēks, kad viņā pamostās Buddhi apziņa, sasniedz to vienību – sintezi sevī, kuºu viņš var izpaust tikai Buddhi plānā.

Cilvēce virzama uz „Tā” izprašanu, kas pastāv ārpus laika un telpas. Viņa aptveršana jāsasniedz ar laika un telpas palīdzību. Līdz šim kā mūsu augstākais apjēgsmes līdzeklis bija radošā māksla. Kādās savstarpējās attiecībās atrodas viņas dažādie aspekti, tā ir viena no filosofijas problēmām. 95.zīmējumā aprādītā diagrammā mēģināts attēlot viņu savstarpējās attiecības. Augstāka tipa literatūrā mums ir tai pašā laikā arī spoža „vārda glezniecība” un notikumu un ideju grafiska dramatizācija. No literatūras, raugoties pēc tā, vai mums ir darīšana ar laika parādībām vai arī ar telpas datiem, – attīstas mākslas.

Pa laika līnijām literatūra ved uz drāmu, drāma virza uz dzeju, bet dzeja pateicoties tās muzikālajām īpašībām, ved pie mūzikas. Pa telpas līnijām – „vārda glezniecība” literatūrā saistīta krāsu glezniecību, – divdimensiju glezniecība paceļas līdz trīsdimensiju izteiksmei skulptūrā, bet skulptūra – līdz tiem skaistajiem ritam un dailes abstraktiem jēdzieniem, kuºus dod architektūra.

Nav grūti izsekot, kā drāma, izteicot notikumus laikā, attiecas pret glezniecību, kuºa attēlo notikumus telpā. Skulptūra jeb tēlniecība līdzīga mēmai dzejai, kamēr dzeja veido tēlu pēc tēla no iztēles materiāla. Gētes un Lesinga apzīmējums, ka architektūra ir „sastingusi mūzika”, dod mums atslēgu attiecībām, kas pastāv starp mūziku un architektūru.

Visas mākslas formas ved cilvēka apziņu pie to dzīves vērtību izpratnes, kuºas Monāda atrod Buddhi plānā. Cilvēka mākslinieciskā izjūta vēl atrodas dīgļa stāvoklī, bet ar cilvēces brālības izjūtas augšanu dzīvē arvienu vairāk būs sajūtams mākslas iespaids. Tāpat arī līdz ar māksliniecisko izjūtu attīstīšanos cilvēkos pieaugs cilvēku brālības piepildīšanās iespējamības.

Kad mēs nonāksim līdz pēdējai mākslinieciskās radošās darbības robežai un sajutīsim sevī spēkus, kuºus nevar izteikt pat visaugstākās mākslas formās, tad mēs zināsim, ka Monāda darbojas savā īstā Atmas plānā. Bet kā mēs savienosim Nirvanu un šo mūsu zemi vienotā darbības laukā – tas ir nākotnes noslēpums.

Izprast visā pilnībā apziņas evolūciju ir tas pats, kas aptvert Dievišķīgās dabas noslēpumu. Bet, ja visi dzīvības veidi ar sevi izteic Viņa dabu un mēs paši arī esam Viņa daļiņas, tad no tā neizbēgami izriet, ka mūsu apziņas paplašināšana tai pašā laikā ir arī Viņa atklāšana un augšana līdz līdzībai ar Viņu. Atklājot Viņu, mēs atklājam paši sevi. Iekš tam arī izpaužas apziņas noslēpums, ka daļa ir arī Veselais. Zināt to – ir viena lieta, bet kļūt par to – ir pavisam kas cits. Kļūt par Veselo ir iespējams tikai tad, kad mēs sāksim darboties kā Veselais un tas ir iespējams tikai tad, kad mēs atdosim sevi tikpat brīvi un pilnīgi Veselam mazā darbības aploka robežās, kā Veselais atdod sevi visam Savas Esības lielajā aplokā. Liekas pilnīgi neticami, ka mēs kādreiz varētu atdarināt Veselo. Bet tieši tādēļ, ka tas ir mūsu īstais uzdevums, Viņš arī ir sūtījis mūs no Sevis šurp uz Zemi, lai mēs dzīvotu savas individuālās dzīves. Ka vienīgā dzīve, kādu ir vērsts dzīvot – ir ņemt dalību Viņa mūžīgā Upurī – par to liecina visi, kas nākuši no Viņa un apzinīgi atgriežās pie Viņa.