Ja mēs spētu izprast, kas ir apziņa, mēs atrastu atslēgu visām evolūcijas problēmām. Apziņa ir tās Vienīgās Esamības – kuºa vienlaicīgi ir spēks un materija, – forma un dzīvība – visaugstākā izteiksme.„Om, Amitaija, ar Vārdu nemēro
Neizmēramo. Ar jautājumu neklauvē
Bezdibenā. Jautājumu un atbildes
satur melus. Un tāpēc klusi”

Tomēr mūsu daba ir tāda, kas spiež mūs jautāt, un mēs tikai tad rodam mierinājumu dzīvē, ja mums liekas, ka esam dabūjuši atbildi uz mūsu jautājumiem. Vakar gūtās atbildes var rast neapmierinātību šodien, bet mēs nevaram būt apmierināti šodien, kamēr nedabūsim atbildi nekavējoši, lai arī rīt mums no tām būtu jāatsakās. Ja mēs iedziļināsimies apziņas attīstībā, mēs būsim jau pusceļā uz izpratni – kas patiesībā ir apziņa. Zinātne par to, kā attīstās apziņa, ir zinātņu Zinātne. Pirmais lielākais apziņas brīnums ir tas, ka veselais ir ietverts savā daļā, visa summa ir vienā. Kaut arī elektrona apziņa nav lielāka par vissīkāko punktiņu apziņas laukā, tomēr šis punktiņš ietilpst kopējā apziņas summā, kuºa ir Logoss, un Viņš atrodās tanī, lai gan mēs savā aprobežotībā redzam šeit tikai to apziņas daļiņu, kas izpaužas kā elektrons.

Kā saules izklaidēto staru miriādus lēca savās vienā punktā un visa staru enerģija atrodās šai punktā, tā gluži tas pats notiek arī ar katru apziņas veidu, kas apgaro ikvienu formu. Visi iespējamie apziņas atklājumi jau atrodās katrā apgarotā vienībā, lielā vai mazā. Biologs tikai apstiprina ezoterisko patiesību, – Šekspīrs kādreiz eksistēja protoplazmas gabaliņā, ne lielākā kā kniepadatas galviņa.”

Novietojiet vairojamo lēcu kādas lielas un plašas panoramas priekšā, kas aizņem vairākus kilometrus; visus no šis panoramas izejošos starus lēca apvienos vienā fokusā. Šinī fokusā atradīsies visa ainava, kaut arī nekāds attēls nebūs saredzams. Tikai tad, kad būsim pietiekoši attālinājušies no dotā fokusa, viens attēls pēc otra sāks parādīties uz ekrāna, kas novietots staru atstarošanai, pie tam attēla lielums pieaugs atkarībā no tā, kādā attālumā no fokusa būs novietots ekrāns. Jo lielāks palielinājums, jo skaidrāk izšķirsim ainavas detaļas. Visa aina bija koncentrēta vienā punktā un tikai attālinoties no šī punkta tā izpletīsies mūsu priekšā it kā no „nekā”. Tā ir laba apziņas evolūcijas illustrācija.

Tādā kārtā apziņas evolūcija ir it kā aizkara atbīdīšana, aiz kuºa atrodas gaisma. Pats aizkara atbīdīšanas akts gaismai neko pievienot nevar. Gaisma, kuºai nekas netrūkst, tikai izklaidē tumsu. Kamēr mēs paši sevi nepielīdzināsim Gaismai, mēs nespēsim saprast, kāpēc Viņa darbojas tieši tā. Viņas darbība vienlaicīgi ir upuris un prieks. Upuris rodas no aprobežošanās nepieciešamības, prieks – no iespējamības dot. Ņemt dalību šai Upuºī un Priekā nozīmē sasniegt Dievišķību. Cilvēka apziņas evolūcija notiek pateicoties atdošanai. Dzīvnieku un stādu valsts augšanas likums ir – sacensības, konkurences un sevis meklēšanas likums. Cilvēka augšanas likums ir – sadarbība un pašuzupurēšanās. Logoss mūžīgi upurē Sevi dzīvības un materijas krustā un tikai tad, kad cilvēks sāk Viņu atdarināt, viņš kļūst Tam līdzīgs. Tas ir Lielais likums, kuºu vienmēr jāatceras.

Apziņa cilvēkā pakāpeniski atklāj savas apslēptās iespējamības, bet bez pašupurēšanās nav iespējama pāreja no vienas pakāpes uz otru. Cilvēkā jāiznīkst visām zvēra paliekām, kaut arī tādēļ būtu jāiemiesojās simtiem reižu.

Kad pēc daudzām dzimšanām un nāvēm pašupurēšanās cilvēkā kļūst par instinktu, tad viņš zina, ka upuris ir prieks, vienīgi iespējamais prieks.

Pirms apziņa tiek pakļauta evolūcijai, viņai jāiziet caur involūciju. Šis involūcijas process attēlots diagrammā 93.zīmējumā. Diagrammas septiņi horizontālie iedalījumi attēlo Saules sistēmas septiņus lielos plānus; virs tiem pirms kosmiskā procesa sākuma neizpaustā Logosa simbols. Pirmais involūcijas solis ir Viņa noiešana Adi plānā. Šinī plānā visi trīs lielie Aspekti jeb Šiva, Višnu un Brāma vai arī Tēvs, Dēls un Svētais Gars darbojas visā pilnībā. Kad Logoss noiet otrā plānā – Anupadakā, Viņš pakļauj Sevi ierobežojumam, jo Viņa Pirmā Logosa aspekts kļūst apslēpts un tikai Otrā un Trešā Logosa aspekti var rast pilnīgu izteiksmi. Nākošā lejupejošā pakāpē Logoss pakļauj Sevi tālākam ierobežojumam un tikai Trešais Logoss šeit var pilnīgi izpausties, kamēr Otrā un Pirmā Logosa aspektiem vairs nav iespējams izpaust Savus atribūtus šinī plānā.

Iespējams, ka dažiem lasītājiem būs grūti izprast, kādā veidā visuvarenais Logoss var tikt pakļauts ierobežojumiem nolaižoties no viena plāna uz otru. Šo ideju mēs varēsim uztvert, ja ņemsim piemēru no tā, kas mums zināms par telpiskām attiecībām. Mēs visi zinām, kas ir kubs; viņam ir trīs izmērījumi – garums, platums un augstums. Katram, kas var apiet kubam apkārt un raudzīties uz to no augšas, paceļoties virs tā, un apskatīt viņa pamatu, paceļot to, tas izskatīsies kā ciets priekšmets, kuºam ir sešas kvadrātiskas virsmas ar divpadsmit šķautnēm. Pieņemsim, ka mēs tagad pārnesamies mikroba apziņā, kuºš atrodas uz papīra loksnes un nespēj pacelties virs tās. Ja kubu novietosim uz papīra un mikrobs sāks to aplūkot, apejot viņam apkārt pa kuba saskāršanās līnijām ar papīri, tad mikrobs ieraudzīs vai sajutīs tikai četras nepārejamas līnijas. Ja viņš spēj izdarīt visaugstāko iztēles piepūli, viņš var iegūt priekšstatu par kvadrātu, tas ir plakanu virsmu, ierobežotu ar četrām vienādām līnijām, bet tā kā mikrobs nevar iziet ārpus papīra robežām, tas nekad neredzēs kubu kā kubu. Kubs var parādīt mikrobam vienu pēc otras visas savas sešas plāksnes, bet tas katru reizi apstiprinās, ka tas ir tikai kvadrats.

Tādā kārtā, ja mēs trīsdimensiju priekšmetu stādīsim priekšā apziņai, kuºa pazīst tikai divas dimensijas, – šis priekšmets tiek padots ierobežojumam. Šis ierobežojums nesastāda viņa paša dabu, bet tādi ir viņa izpausmes apstākļi šinī divdimensiju pasaulē. Gluži tas pats notiek attiecībā uz Logosa ierobežojumiem, kad Viņš nolaižās no viena plāna otrā. Pēc Savas dabas Viņš ir nemainīgs, bet darbojoties plānos, kuºus Viņš Pats rada, Viņš cieš no ierobežojumiem katrā nākošā plānā atkarībā no dotā plāna materialitātes pakāpes.

Visā Logosa nokāpšanas periodā trijos augstākos plānos, cilvēku Monāda atrodas Viņā. Diagrammā tas ir attēlots ar mazu krustiņu trīsstūºa iekšpusē. Nav neviena paša momenta, kuºā ikviens no mums – kā monāde – nedzīvotu, nekustētos un neeksistētu Viņā. Kaut arī sākumā mēs nekā nezinām par Viņu un kaut arī zinot ejam pret Viņa Gribu, visās evolūcijas stādijās, caur kuºām esam gājuši no minerāla līdz stādam, no stāda līdz dzīvniekam un cilvēkam, atdalīties no Viņa mums nav bijis iespējams. Tā skan Slepenās Doktrīnas senā stansa:

„Dzirkstele nolaižās no Liesmas vissmalkākā Fochata pavedienā. Viņa iet caur visām septiņām Maijas pasaulēm. Viņa apstājas Pirmā un top par metallu un akmeni; viņa pāriet Otrā – un lūk, viņa – stāds; stāds pārdzīvo septiņas pārveidības un kļūst par Svēto Dzīvnieku. No viņu savienotām īpašībām rodas Manu – Domātājs.”

Un mūžīgi dzirkstele nolaižās no Liesmas. Individualitātes, kā darbinieka, sajūta sākas monādā, kad viņa atrodas nirvānā kā Trīsvienība – Atmas-Buddhi-Manas – atdalīta no Liesmas kā Dzirkstele un tomēr ieguvusi no Liesmas visas uguns īpašības. Trejādā monāda Nirvānas plānā miniatūrā ir līdzīga Logosam un viņa visās attiecībās ir veidota un radīta pēc Sava Radītāja līdzības. Viņa diagrammā attēlota ar mazu trīsstūrīti.

Tāpat kā Logoss iet caur involūcijas procesu, tā arī Monāda, savukārt, arī iet caur to. Visi trīs Monādas aspekti izpaužās plānā, pie kura Monāda pieder – Nirvānā. Tanī brīdī, kad Monāda nolaižās Buddhi plānā, viņa pakļaujas ierobežojumam un uz viņas Atmas aspektu nolaižās it kā aizklājs un tikai Buddhi un Manass aspekti izpauž sevi. Tādā kārtā viņas trīsstūºa viena mala kļūst neizpausta un apslēpta. Gluži tādā pašā veidā, kad viņa nolaižās nākošā – Mentālā – plānā, viņa pakļaujās tālākam ierobežojumam un „nepārejošā” ķermenī, kuºu viņa šeit izveido, izpaužās tikai viņas Manasa aspekts, kamēr pārējie divi paliek neizpausti Mentālā plāna augstākā sfairā. Manasa līmenī tā tad izpaužās tikai Monādas trīsstūºa viena mala – viņa pamats.

Pēc tam vēlreiz sākās involūcijas process un šoreiz tam ir pakļauts Ego, kuºš dzīvo nepārējošā ķermenī. Pie iemiesošanās, nolaižoties no viena plāna otrā, Ego top pakļauts arvienu jauniem ierobežojumiem, izveidojot priekš sevis pēc kārtas mentālo, astrālo un fizisko ķermeni.

/Turpinājums sekos./