Kā jau jūs teicāt, Bombeja ir Indijas rietumu vārti, un rietumu tautu pārstāvji, kuri ierodas šeit, lai mācītos, bieži ienāk tieši caur šejieni. Es vēlos, lai jūs atcerētos, ka, kaut arī Teosofu Biedrības dibinātāji bija rietumnieki, taču viņus iedvesmoja un šajā diženajā un apbrīnojamā darbā ievirzīja austrumu cilvēki, – tie nebija ne angļi, ne amerikāņi, ne krievi, bet indieši. Biedrību nodibināja Ņujorkā, bet zināšanas, uz kurām tā pamatojas, nāca no Indijas, un mēs, rietumu cilvēki, to nekad neaizmirsīsim. Jums, kas dzimuši šai valstī, droši vien nesaprast, kāda atklāsme mums Eiropā bija austrumu filozofija. Jūs visu dzīvi bijāt pazīstami ar dažiem lieliem Dabas faktiem, – jūs zinājāt par evolūciju, reinkarnāciju, karmu, jūs varējāt izveidot loģisku dzīves teoriju. Bet mēs Rietumos neko par šīm lietām nezinājām; daži izcili domātāji strādāja pie formas evolūcijas idejas, bet nezināja par „es” vai dvēseles evolūciju.

Mēs bijām spiesti turēt mūsu zinātni un mūsu reliģiju dažādās necaurlaidīgās izolētās nodaļās, jo pirmā studēja dabas faktus, bet otra tos ignorēja vai noliedza.

Bet pēkšņi tumsā uzspīdēja gaisma – mums pavērās patiešām pārliecinoša sistēma, prātam aptverama un gudra, kura visā šai sajukumā un haosā ieviesa kārtību, atrisināja daudzas iepriekš nesaprotamas problēmas un deva mums ne tikai cerību, bet arī ticību nākotnes progresam. Tā ka mūsu entuziasmā nebija nekā pārsteidzoša.

Jūs mani nosaucāt par Teosofu Biedrības „pīlāru”, kas man likās mazliet jocīgi, jo es uz sevi nekad neskatījos no tāda viedokļa. Es vienmēr izvairījos no oficiāliem pienākumiem mūsu Biedrībā, izņemot 1885. gadā biju sekretārs, kurš reģistrē, aizstāju Damodaru Kešobu Mavalankaru, mūsu Blavatskas Ložas pirmā prezidenta dēlu.

Jūs pieminējāt dažas manas uzrakstītās grāmatas un nosaucāt mani par okultistu, ar to izrādīdami man pārāk lielu godu. Esmu sevi vienmēr uzskatījis par mācekli, kuram dotas noteiktas iespējas, lai varētu palīdzēt saviem biedriem, kuri kopā ar mani mācās.

Jūs droši vien būsiet lietas kursā, ka pie dažām minētajām grāmatām mana loma nav bijusi liela, jo man bija izrādīts liels gods sadarboties to uzrakstīšanā ar mūsu Prezidentu. Jūs bijāt ļoti laipni, sacīdami man visus šos skaistos vārdus kā savam viesim, un es domāju, ka lielākā pateicība par to būtu mūsu pūles dzīvot atbilstoši lieliskajam raksturojumam, kuru par mums devāt.

No pateicības par uzņemšanu pāriešu pie mūsu sapulces nopietnās tēmas.
Blavatskas Loža, kuru dibināja viņa un pulkvedis Olkots, Indijā bija pirmā, un es domāju, ka varu no visas sirds apsveikt ar 50 gadiem pamatīga darba mūsu lietas labā, novērtēt daudzu ievērojamu locekļu spējas un dāsnumu, ko tā vienmēr izrādīja attiecībā uz savu teosofisko darbu. Un tagad man ir tas gods jūs sveikt ar nākamo soli – ar Bombejas Teosofu Federācijas dibināšanu.

Domāju, ka katras teosofiskās ložas federācijas mērķis vienmēr ir veidot ciešāku savstarpēju saikni un izveidot centru, kur visi locekļi var satikties tad, kad uzskata var vajadzīgu. Mums Indijā ir divi lieli centri – starptautiskais dzīvoklis – štābs Adjarā un jūsu indiešu sekcijas centrs Benaresā. Taču attālumi šajā valstī ir milzīgi, un neizbēgami notiek tā, ka daudzi locekļi nevar satikties nevienā no šiem centriem, kad notiek nacionālais kongress. Tāpēc lietas labā bez kavēšanās jādibina vietējās federācijas, lai tie, kuri nevar piedalīties lielajos kongresos, kaut kādā veidā saņemtu priekšrocības un nebūtu spiesti tik tālu ceļot.

Patiesībā būtu labi, ka locekļi satiktos tik bieži, cik vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka mēs visi, kas apmeklējām kaut vienu no lielajiem kongresiem, guvām milzīgu Brālības sajūtas iespaidu, ko tādos notikumos sajūt, un prieku par senu draugu tikšanos pēc garas neredzēšanās. Protams, tādos gadījumos daudz iespējams uzzināt no vecāko locekļu lekcijām, no tiem, kas specializējas noteiktos virzienos, un no tiem, kuriem bijis vairāk laika izpētei; un tomēr es domāju, ka šīs spēcīgās un priecīgās Brālības sajūtas atbalstīšana un pastiprināšana būs vislabākais. Jo biežāk mēs satiksimies, jo labāk mēs viens otru sapratīsim, bet tas jau ir mūsu Biedrības mērķis.

Iespējams, ka reizēm parādās tendence aizmirst šo diženo galveno ideju. Mums ir tik aizraujoša un lieliska filozofijas sistēma, ka gluži dabiski, ka mums nepieciešams daudz laika tās studēšanai, apspriešanai, lekcijām; taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka tās izplatīšanas mērķis – izskaidrot un pierādīt lielo doktrīnu, ka visi cilvēki – brāļi. Mums tik interesanti šķiet pētījumi, ka mēs bieži jūtam tendenci uz diskutēšanu, bet bieži tas pārtop par strīdu, kurā daži tā iekarst, ka aizmirst par Brālību, kas tam visam pamatā.

Es nezinu, vai jūs saprotat, ka mūsu sabiedrības vēsturē bija laiks, kad Biedrības locekļus izslēdza, ja tika pierādīts, ka par savas biedrības biedriem tiek tenkots. Es baidos, ka tad, ja šis noteikums būtu spēkā arī šodien, mūsu rindas krasi saruktu. Tiem no mums, kuri centās sekot diženo Gudrības Skolotāju mācībai un paraugam, pakāpeniski tika atļauts nonākt ar mums tuvākās attiecībās. Mācekļi, kuriem tā laimējās, vienmēr ļoti centās, lai arvien vairāk brāļu saņemtu tās priekšrocības, kuras bija ieguvuši viņi, bet, protams, viņu panākumi atkarīgi no kandidātu īpašībām. Domāju, ka jūs pārņemtu šausmas, ja jūs uzzinātu, cik daudz mūsu brāļu palaiduši garām šo iespēju viena vienīga grēka – ļaunu tenku dēļ.

Es zinu, cik briesmīgi šī parādība izplatīta visur pasaulē, bet tas mums nav attaisnojums, mums, kuri cenšas izpētīt iekšējo un ārējo dzīves aspektu reizē ar filozofisko. Mēs labi zinām, cik kaitīgas ir tenkas un ačgārna sapratne; jo vairāk mēs visi pulcēsimies, jo vairāk attīstīsies patiesi brālīgas jūtas, kuras padarīs ačgārnu izpratni un tenkas vienādi neiespējamas. Tā ka es vienmēr esmu par jebkurām sapulcēm, kurās mūsu locekļi var tuvāk iepazīt viens otru un viens otru patiesi novērtēt.

Varbūt jūs esat dzirdējuši par Čarlza Lema stāstu, kurš ļoti labi šo momentu ilustrē. Kādreiz viņš nicinoši izteicās par kādu cilvēku, un draugs, ar kuru sarunājās, teica: „Izskatās, ka tev par viņu radies slikts priekšstats, bet man liekas, ka tu viņu labi nepazīsti”. „Protams, es viņu nepazīstu, – Lems atbildēja. – ja es viņu pazītu, viņš droši vien man iepatiktos”. Man liekas, ka tas attiecas uz lielāku skaitu cilvēku, nekā mēs varam iedomāties.

Es ceru, ka šo federāciju sagaida lieli panākumi jebkurā darbā, kurš būs uzsākts, un, iepazīstot locekļus tuvāk, būs iespējams strādāt ar lielāku entuziasmu un enerģiju nekā līdz šim.

Ir kāds moments, kuru nenāktu par ļaunu te pieminēt. Esiet ļoti uzmanīgi, lai savā entuziasmā pret jauno federāciju, neaizmirstu personīgo pienākumu pret Ložu, kurai jūs piederiet. Katra loža pašai par sevi ir centrs, kurš izstaro labvēlīgu ietekmi uz apkārtni, un šīs ietekmes spēks atkarīgs no tās locekļu sanāksmju regulāras apmeklēšanas, un no tās enerģijas un neatlaidības, kuru viņi iegulda darbā. Domājiet nevis par to, ko jūs varat no ložas saņemt, bet par to, ko jūs caur viņu varētu dot. Ložai pašai par sevi jābūt vienībai, kaut arī tajā pašā laikā tā ir federācijas daļa. Loža, kurā nav vienotības, kur strīdas, eksistē greizsirdība, kašķīga kritika un personiska nepatika, federācijai nevar dot spēku, tā būs vājš un ievainojams tās posms. Tā ka ja mēs gribam no šodienas darba iegūt maksimālu labumu, ložās nedrīkst būt nekas no tāda veida negācijām.

Daudz kas mūsu apsveikuma uzrunā man likās novērtējams kā apstiprinājums (es pat teiktu – sūdzēšanās) tam, ka mūsu mīļotā Krišnadži (Dž. Krišnamurti) lekcijas un sacerējumi samulsinājuši daudzu locekļu prātus un sašķobījuši ticību teosofijai, un sakarā ar to daži ir pat atstājuši mūsu Biedrību. Tagad nav piemērots brīdis apspriest tādus jautājumus, jo tiem nav sakara ar federācijas dibināšanu, bet es ar to nodarbošos tik daudz, cik jūs gribēsiet mūsu sapulcēs, kuras paredzētas jautājumu apspriešanai. Viss, ko es šobrīd varu pateikt – ja kāda cilvēka izpratni par Dabas diženajiem faktiem var tik viegli sašķobīt, tad tas ir jādara, jo ir skaidrs, ka tā balstījās uz pilnīgi nedrošiem pamatiem.

Sistēma, kuru sauc par teosofiju, ir vienkārši dažu diženu un neapgāžamu Dabas faktu izskaidrojums; nekas no tā, ko kāds var pateikt vai izdarīt, tos nemainīs – gudrāk pašam tiem pielāgoties. Vienīgais jautājums, par kuru var diskutēt loģiski – tas ir, kā panākt labāku adaptāciju; tas katram jāizlemj pašam.

Atgādināšu, ka Teosofijas Biedrība pastāv, lai veicinātu brālību un likvidētu visas robežas savstarpējai sapratnei, kuras rada rasu, reliģiskas, dzimuma un šķiru atšķirības. Biedrība atbalsta reliģiju salīdzinošu studēšanu, lai pierādītu, ka visām reliģijām ir vienādas prasības, kā arī Dabas iekšējā aspekta pētniecību, lai tuvotos Realitātei, kura slēpjas aiz ārējās maijas, un atbilstoši ievirzītu savas dzīves. Tas ir mūsu sabiedrības fundamentāls mērķis un viss, ko runā un dara tā vārdā, tiek darīts šī mērķa īstenošanas labā.

Ja cilvēki nesaprot austrumu filozofijas sistēmu, uz kuru pamatojas brālības ideja, tad viņiem tas jāpaskaidro. Pat šajā valstī, kurā, kā varētu domāt, katrs par to daudz zina, bieži nākas atgādināt un parādīt, kā secinājumus, kurus dod zināšanas, var pielietot ikdienā. Acīmredzot vienīgais iemesls Biedrības atstāšanai kādam ir tad, ja viņš neatzīst Vispārējas Brālības principu. Taču, ja viņš šādu stāvokli ir sasniedzis, es baidos, ka Biedrībai no viņa būs maz labuma, un arī viņam neko daudz nevarēs palīdzēt, kamēr viņš nesāks ticēt brālībai.

Atcerieties, ka mēs iestājamies Teosofu biedrībā nevis dēļ kaut kādas gudrības, kuru tā mums var dot; praktiski viss, ko mēs saņemam, ir bijis atklāti publicēts pasaulei – izņemot zināmas instrukcijas, tādas kā meditācijas un jogas prakses norādījumi, kurus droši var piedāvāt vienīgi stingrus solījumus devušiem.

Nevienam, kurš vēlas iestāties Biedrībā, mēs nejautājam par viņa ticību – tā ir viņa darīšana. Kandidātiem mēs jautājam vienīgi par to, vai viņi pieņem brālības ideju un vai vēlas tai kalpot. Katram cilvēkam ir tiesības mainīt domas: viņam var rasties jauna izpratne par kādu priekšmetu, var ieraudzīt patiesību no cita skata punkta un saskatīt tās papildus aspektus. Tas bez šaubām nāk par labu.

Patiesībai daudz šķautņu, un, jo vairāk mēs tās redzam, jo plašāka kļūst mūsu līdzjūtība un iecietība.

Jo lielāka gaisma var apspīdēt kādu priekšmetu, jo labāk, jo tas palielina cilvēka sapratni par to. Taču nedrīkst pieļaut, lai kāda cilvēka apziņas paplašināšana traucētu darbam, kuru viņš dara, lai palīdzētu saviem brāļiem. Taisnība, mūsu pasaule savā evolūcijas ceļā pašreiz iziet mokošo ne tikai komercijas, bet arī garīgas depresijas laiku, visapkārt valda neticības, neapmierinājuma un bezjēdzības gars.

Nav vēl bijis tāds laiks, kad Senās Gudrības zināšanas būtu tik vajadzīgas kā šodien. Vai gan jūs neredzat, ka šis lietu stāvoklis – tas mums ir pārbaudījums? Tiek pārbaudīta mūsu pamatu stingrība, mūsu reālā pārliecība, stabilitāte un spēja pārvarēt grūtības. Vai mēs to spējam paveikt labi vai nē?

Atrodas vāji brāļi, kuri saka: „Kā gan es lai zinu, vai tas man ir pārbaudījums vai nav? Esmu apjucis, nedrošs, es nezinu, kam ticēt”. Mūsu Skolotāji jums nejautās, kam jūs ticat – tā ir jūsu personiska darīšana, bet viņi jums jautās, kādu derīgu darbu jūs dariet. Jums jāzina: jums ir nevainojams kritērijs, ja vien jūs esat absolūti pret sevi godīgi.

Vai jūs dzīvojat augstāku, tīrāku, cienījamāku, bet galvenais – nesavtīgāku un citiem derīgāku dzīvi kā agrāk? Vai arvien mazāk domājat par savu attīstību, savu vēlmju un emociju apmierināšanu, un arvien vairāk par kalpošanu saviem brāļiem, cilvēkiem? Vai strādājat enerģiskāk kā agrāk? Ja ir tā, jūs izejat pārbaudījumus, jūs ejat uz priekšu, un mūsu Skolotāju svētība nāk pār jums. Bet tie, kuri iedomātas pašattīstības un pašapziņas dēļ nepalīdz saviem brāļiem, tie neiet uz priekšu, bet gan atpakaļ. Patiesa progresa pazīme ir darbi, nevis tikai vārdi.

Es teicu, ka mēs pievienojamies Teosofu Biedrībai nevis tāpēc, ka ceram kaut ko saņemt; mēs iestājamies tāpēc, ka zinām, ka tā pastāv cēla mērķa dēļ – brālības attīstībai – un vēlamies piedalīties šajā cēlajā darbā. Nevis sevis vai kaut kādu labumu dēļ, uz kuriem mēs ceram, mēs apvienojamies šai darbā, jo šis darbs ir altruistisks un tā misija ir nest labumu mūsu cilvēces brāļiem.

Viss darbs cilvēces labā – tas ir Skolotāju darbs. Mums tika norādīti īpaši virzieni, mēs tajos strādājam kā vien spējam, bet mums jāatzīst, ka ir arī daudz citu veidu, kā darīt labu, un mēs vienmēr priecājamies, kad mūsu brāļi palīdz attīstīt jebkuru no tiem. Pabarot nabagus – tas patiesi ir labs un cienījams darbs, un bieži vien tas ir viss, ko varam viņu labā darīt, bet pabarot viņu dvēseli ar garīgām zināšanām, ja jūs to spējat, ir vēl cienījamāks darbs. Taču nav iemesla, kura dēļ šie abi virzieni nevarētu tikt attīstīti vienlaicīgi.

Viss, ko dara, lai palīdzētu cilvēkiem atgūt veselību, humānu un saprātīgu izglītību – tas ir ārkārtīgi labs darbs, un es priecājos dzirdēt, ka šeit, Bombejā, šajā virzienā tiek daudz darīts. Otrs virziens, kurā īpašu dalību var ņemt mūsu Biedrības sievietes – tas ir – mēģināt atvieglot sieviešu likteni, celt viņu dzīves līmeni, laulības idejai piešķirt garīgāku raksturu. Pasaulē ir daudz labu darbu, kurus jāpaveic, un katram Teosofu Biedrības loceklim jābūt gatavam ar prieku palīdzēt jebkurā virzienā, kurā viņš spējīgs strādāt. Sakarā ar to gribu pievērst jūsu uzmanību ļoti noderīgam papilddarbu sarakstam, kuru mūsu brālis P. Pavri publicēja grāmatā „Pasaules skolotājs”, 122.lpp.

Domāju, ka mūsdienās ir vēl kāds pasākums, kurā katram Indijas teosofam jāpieliek roku, ja vien ir tāda iespēja. Protams, jūs saprotat, ka Teosofu Biedrība neiesaistās politikā, un ka šajā jautājumā katrs biedrs ir absolūti brīvs sava ceļa izvēlē un savu uzskatu paušanā. Bet ir vismaz viens darbs, kurā mēs tomēr varam apvienoties, un tas ir – pielikt pūles, lai indiešu vidū nodibinātu mieru un solidaritāti, atbrīvotu no aizspriedumiem un pārliecinātu visus, ka brālība ir labāka par sektantismu.

Lielā Garīgā Hierarhija cenšas apvienot Indiju, un tieši brālības jūtu trūkums ir galvenais šķērslis šī mērķa sasniegšanā. Tāpēc viss, ko varat darīt, lai palīdzētu mūsu brāļiem, – gan indiešiem, gan musulmaņiem, – pacelties virs maldīgajām nesaskaņām un saprast, ka gan vieni, gan otri ir daļa lielās indiešu nācijas nākotnes, acīmredzot ir darbs, kuru varam darīt mūsu Skolotāju interesēs.

Dažviet eksistē līdzīgi aizspriedumi, kuri šķir brahmanus no pārējiem cilvēkiem, un šis aicinājums attiecas arī uz šo gadījumu. Nevienam nav jāatsakās no sava personīgā viedokļa, un nav jēgas noliegt faktu, ka induistu un musulmaņu reliģijas izpratne ir atšķirīga, kā arī ir atšķirība starp brahmanu un nebrahmanu izglītību un uzskatiem. Taču mūsu pienākums – uzsvērt, ka, kaut arī eksistē tādas atšķirības, tām nekad nedrīkst ļaut traucēt daudz svarīgākam faktam, ka mēs visi esam brāļi un mums jābūt kopā, lai šī brālība pastāvētu reāli.

Visiem indiešiem jāmācās atbrīvoties no egoistiska un personiska viedokļa, skatīties uz priekšu un veidot šīs lielās valsts nākotni, kuras bērni viņi ir. Mums par šo skaisto nākotni jādomā un tās labā jāstrādā; un pirmais, ko tādēļ jādara – visas atsevišķās daļas jāsavieno vienā varenā spēkā. Ja Indija gatavojas kļūt par pasaules garīgo līderi, bet tai neapšaubāmi par tādu jākļūst; ja tā grib ieņemt tai nolemto vietu kā valsts, caur kuru Šambalas varenais spēks varēs izplatīties pa visu pasauli, tai vispirms jāpārvar šīs sīkās šķelšanās un konkurēšana, kas tik briesmīgi novājina valsti. Tāpēc mums visiem spēkiem jātiecas nodrošināt vienotību, neliekot cilvēkiem atteikties no viņu uzskatiem, bet aicinot apvienoties šīs visaugstākās un cēlākās lietas labā.

Sakarā ar to kļūst aktuāli daudzi citi jautājumi. Visu kārtīgu vīriešu un sieviešu pretošanās bērnu laulībām, piemēram, pamatojas uz zinātnes atziņu, ka fiziski nobrieduši cilvēki spēj dzemdēt spēcīgākus un garīgākus bērnus; bet Indijā tieši tādi cilvēki būs nepieciešami, lai diženie indieši varētu starp mums iemiesoties tuvākajā nākotnē, tāpēc jau mūsu jaunajai paaudzei jābūt gatavai nodrošināt viņiem tādus ķermeņus. Es zinu, ka panditu bērnu laulību atbalstīšanai var citēt tekstus no tā sauktajiem Manu Likumiem, taču, pirmkārt, jāatceras, ka nav nekādu konkrētu liecību, ka mūsu dievs Vaivasvata Manu atbildīgs par šiem likumiem formā, kādā tie šodien uzrakstīti, un, otrkārt, cilvēce tūkstošiem gadu kopš tā laika, kad domā, ka šie likumi doti, attīstās un apstākļi ārkārtīgi mainās.

Daudzi no mums sava darba laikā saņēma milzīgu godu sastapt dievu Vaivasvatu un sniegt viņam dažādus pakalpojumus; es jums varu teikt, ka viņš ir augstākajā pakāpē gudrs un praktisks cilvēks, un vienīgais, ko viņš vēlas savai mātei Indijai – progresu visās jomās, gan fiziskā, gan garīgā aspektā, tāpēc viņš būs labvēlīgs pret jebkuru darbību, kura attīstās šajā virzienā. Mums ir jāapvienojas un jānomazgā šie kauna traipi no Indijas reputācijas, kuri tā pazemo tās unikālo civilizāciju pasaules acīs. Mūsu lielā prezidente Anni Bezanta, kura īpašā veidā ir viņa aģents, bieži rakstīja un runāja par šīm tēmām, viņas grāmatas par to var pastāstīt daudz pamatīgāk nekā to varētu izdarīt es.

Jums ir apbrīna vērta skautu organizācija, no kuras locekļiem sagaida, ka katru dienu viņi paveic vienu labu darbu. Tomēr Teosofu Biedrības loceklim jāiet daudz tālāk – katru dienu jādara tik daudz labu darbu, cik iespējams, un visu laiku jāmeklē iespējas sniegt labus pakalpojumus. Saviem draugiem un kaimiņiem teosofam jābūt pazīstamam kā cilvēkam, kurš vienmēr gatavs palīdzēt gan ar padomu, gan kā spēj, kurš maz domā par sevi, bet daudz par palīdzību saviem biedriem. Es ticu, ka katrs no mums spēj izpelnīties sev tādu augstu reputāciju un vienmēr dzīvot, cenšoties to saglabāt, un ceru, ka federācijas darbs drīz vien tās locekļus novedīs pie šiem cēlajiem un vēlamajiem sasniegumiem.

Savu uzstāšanos beigšu ar E. Blavatskas fragmentu, ko nesen atrada viņas papīros, tas varētu būt kāda referāta nobeigums, kaut gan diemžēl pārējā daļa neatradās.

„Viena mūžīga Patiesība, un viena nemainīga mūžīga Mīlestības, patiesības un Gudrības Gaisma Visumā kā viena Gaisma visiem, ar to mēs dzīvojam, attīstāmies un eksistējam… Mēs visi esam brāļi. Tāpēc mīliet viens otru, palīdziet viens otram, aizstāviet viens otru no jebkuras netaisnības un viltus, „neatkarīgi no rases, ticības vai ādas krāsas”.

Tā kā šo fragmentu tik negaidīti atrada tieši pirms tam, kad es gatavojos atstāt Adjaru, lai dotos šurp, tad uzskatīsim to par mūsu Dibinātājas uzrunu jaunajai federācijai. Tad dzīvosim šī augstā ideāla gaismā, kuru viņa mums norāda, nelokāmi ievērosim šos baušļus, kurus viņa mums dod, lai, ejot viņas pēdās, mēs varētu kādreiz nonākt tur, kur tagad atrodas viņa, un palīdzēt pasaulei tā, kā palīdzēja viņa.