11 gs. kļūst ļoti aktīvs svētceļojumiem uz Svēto Zemi. Svētceļnieki no Rietumeiropas bieži ir apdraudēti. Nereti tie izprovocē konfliktus ar vietējiem iedzīvotājiem sava fanātisma un neapdomības dēļ. Šī iemesla dēļ pret tiem izrāda savu nelabvēlību Svētajā Zemē dzīvojošie grieķu kristieši un pret viņiem ar nicinājumu izturās Sīrijas kristieši. Pirmo arābu halifātu laikā kristieši baudījuši zināmu toleranci, bet stāvoklis mainās kad varu pārņem turki-seldžuki. Tas savā ziņā arī izraisa pirmo krusta karu.

Svētajai zemei pārejot kristiešu pārvaldē, situācija svētceļniekiem paliek nemierīga. Svēto Zemi no rietumiem apdraud Fatimīdu halīfāts, no austrumiem un ziemeļiem – turki.  Uz vietas dzīvojošie arābi nedod mieru ar saviem laupīšanas uzbrukumiem. Visapkārt atrodas islāmticīgie. Un tā svētceļnieku aizsardzībai 1119. gadā, pirmo reizi kristietības vēsturē, noorganizējās 9 cilvēku, mūku karotāju grupa, kura tūlīt gūst popularitāti savu cēlo mērķu dēļ. Jeruzalemes karalis Balduīns 2. piešķir telpas savā pilī un par noliktavu un stalli pārvērsto mošeju Tempļa kalnā,  viņi sevi sāk dēvēt par Tempļa kareivjiem (Militia Templi) jeb templiešiem, pilnais nosaukums «Nabadzīgie Kristus, Zālamana Tempļa Bruņinieki». Gan atrašanās šajā svētajā vietā, un ar to saistītās legendas par tempļa apslēptajām bagātībām, gan svēto grālu un t.t.,tādēļ jau ordeņa nosaukums vien piedos ordenim jau zināmu oreolu. Tempļa kalns, vissvētākā vieta jūdiem, tur atradās viņu pirmais un otrais templis. Arī musulmaņi šo vietu uzskata par svētu, kas saistīta ar pravieša Muhameda nakts ceļojumu.Viņi te uzcēluši klints kupola mošeju. Klints, kas atrodas laukuma centrā, ir apvienojušais elements jūdaismam, kristietībai, islāmam, jo saskaņā ar veco derību tā bija Ābrama izraudzītā upurvieta.

Par pirmo ordeņa maģistru ievēl Gugo de Peinu. Pirmos deviņus gadus ordenis dzīvo un kalpo nabadzībā. Pirmais maģistrs dala pat savu zirgu ar savu biedru, no tiem laikiem ordenis iegūst zīmogu: divi jātnieki uz viena zirga. Mūsdienās esmu dzirdējis domu, ka tas iespējams simbolizē musulmaņu un kristiešu savienību, uzskatu, ka tas tā nevarēja būt, bet par to vēlāk. Templiešu sauklis ir „Pieticība un Žēlsirdība”. Gods un slava pavada ordeni, ordenis gūst popularitāti, atzinību un līdz ar to arī naudu, kā ziedojumus un mantojumu.

1128. gadā ordenis iegūst pāvesta atzinību. Tajā pašā gadā  ordenim apstiprina kā atšķirības zīmi baltu mantiju. 1146. gadā mantijai ar pāvesta atļauju tiek pievienots sarkans krusts.

1129. gadā Gugo de Peins atgriežās no Eiropas ar 300 augšdzimušiem bruņiniekiem, kuri ir iestājušies ordenī.

Lai atbildētu uz jautājumu vai Templiešu ordenim bija sava slepenā doktrīna, kura tiem vēlāk tika piedēvēta, vispirms jāapskata Palestīnas toreizējā politiski-reliģiskā vide. Un jāuzdod jautājums, vai tai vidē eksistēja tāda slepenā doktrīna, kuru Templieši ,iespējams varētu aizgūt? Atbilde ir jā. Svētā Zeme bija pārbagāta ar tāda veida mācībām. Bet mēs neapskatīsim ar šo  zemi saistīto, ne mistisko jūdu mācību kabala, arī ne farizeju mācību, kuri atšķirībā no saduķejiem uzskatīja, ka svētie raksti ir izskaidrojami tikai vien pēc viņiem mutvārdos atstātajiem Mozus komentāriem, ne arī esejus, ebrejiski Haššaimīti, kas tulkojumā nozīme svētie, klusējošie, apcerē iegrimušie. Eseji kādreiz ar saduķejiem un farizejiem tiecās pēc laicīgās varas Jeruzalemē. Otrā tempļa celtniecība Morijas kalnā saistāma tieši ar esejiem. Negūstot varu eseji nosaucot sāncenšus par tumšajiem spēkiem, atstāja laicīgo dzīvi, un devās dzīvot savās kopienās, un savu mācību pasniedz tikai savas kopienas biedriem. Jaunākie pētījumi Izraēlā, kā iespējamu atzīst arī  versiju par Jēzus un viņa ģimenes, un Jāņa Kristītāja iespējamo piederību šai kopienai. Mūsdienu pētnieki Izraēlā pieļauj, ka Nācaretē , tajā laikā arī esot pastāvējis eseju kopienas lūgšanu nams. Mēs visus augstāk nosauktos šajā sakarā nepētīsim ne tikai tāpēc, ka Templiešu laikā jūdu īpatsvars, pēc traģiskajiem vēsturiskajiem notikumiem bija ļoti samazinājies- viņi sastādīja vairs tikai minoritāti, bet galvenokārt tāpēc, ka mums nav vēsturisku nekādu liecību par Templiešu iespējamajiem sakariem ar šīm grupām. Bet neapgalvošu, ka tādi sakari  nevarēja eksistēt. Kaut gnosticisms  uz to laiku jau bija iznīdēts, Bizantijas un Persijas pierobežā bija daudz ķecerīgu kristiešu grupu, līdz kurām Bizantijas roka nesniedzās, bet arī viņi nebūs mūsu izpētes objekts. Grupa kurai bija slepenā doktrīna un, kurai bija apstiprināti vēsturiski sakari ar Templiešiem, bija islāmticīgie ismailīti. Lai arī Templieši bija radīti cīņai ar neticīgajiem, nekas nebija tā, kā to bieži grib attēlot, tikai melns vai balts. Krustneši Jeruzalemi atkaroja no Turkiem, arī ismailītiem turki seldžuki bija ienaidnieki. Krusta karu norieta posmā krustneši atkāpās sunītu  Saladina armijas priekšā, Saladins bija ienaidnieks arī ismailītiem. Karš reģionā nebija divu grupu cīņa, bet tā bija atšķirīgu grupu patstāvīga, dažāda mijiedarbība.

Ismailītiem piederēja 9. pakāpju mācība, kurā viņi apšaubīja korāna dogmas, filosofiju vērtēja augstāk nekā reliģiju. Priekš sunītu musulmaņiem viņi bija ķeceri. Ismailīti bija šītu atzars, viņi bija atzīti Fatimīdu halīfātā, kuri valdīja Ēgiptē, bet ziedu laikos arī Palestīnā un Sīrijā. Fatimīdi šo slepeno sektu izmantoja varas nostiprināšanai un propagandai. Fatimīdi sevi uzskatīja par Muhameda meitas Fatimas un vinas vīra Ali (Muhameda brāļadēls un tuvākais māceklis) un vēlāk pēc tās pašas līnijas Ismaīla pēcnācējiem, sekotājiem un mācības turpinātājiem.

Ismailītu mācība ļoti atšķīrās no ortodoksālā islāma. Ismailītu mācība bija ezotēriska (slepena). Katrs Korāna pants bija skaidrojams divos veidos: pirmā nozīme bija pieejama ikvienam svēto rakstu lasītājam, bet otro nozīmi zināja tikai sektas locekļi. Slepenā mācība tika izplatīta apmēram tā, kā to darīja 18. gadsimta Eiropas masoni- «brīvmūrnieki». Sekta dalījās iesvētīšanas pakāpēs. Jo augstāka pakāpe, jo vairāk no «slepenās mācības» uzzināja tās locekļi.^[1] Ismailītu devītā, beidzamā pakāpe, manuprāt nozīmībā sasaucas ar masonu (brīvmūrnieku) pēdējo, 33 pakāpi. Tajā tiek noliegts viss iepriekš apgūtais, un adeptam tiek atļauts „viss”.

Ismailītiem šķiet var piedēvēt pirmos komunistiskus principus,  biznesu varēja uzsākt par valsts līdzekļiem, miltus saņemt no valsts par brīvu, valsts nodrošināja pat māju remontus un t.t. Fatimīdu periods uzskatāms par lielu ekonomiskā uzplaukuma periodu, ar ismailītisma idejām bija „inficētas” plašas» masas.  Sīkāk par ismailītiem un, no tiem atšķelušos austrumu atzaru, asasīniem var lasīt manā pētījumā «Mistiskais islāms».

Templieši rietumu civilizācijā bija pirmais karojošo mūku ordenis, bet austrumos tādi ordeņi jau eksikstēja agrāk, un ismailītu adepti tādi bija. Pirmais vēsturiski fiksētais ismailītu un Templiešu sadarbības piemērs ir jau Templiešu pastāvēšanas pirmsākumos, 1129. gadā, kopīga militāra operācija pret Damasku. Uzbrukums gan cieš neveiksmi Damaskas kristiešu nodevības dēļ, un Damaskā pavēl iznīcināt visus ismailītus. Bet no tā redzams, ka saikne starp ismailītiem un Templiešiem pastāvēja.

Ir pētnieki, kuri uzskata ka Templiešu ordenis jau no paša sākuma tika radīts, kā ismailītu ordeņa kopija. Arī apgērbā templieši esot kopējuši ismailītus. Ismailīti izmantoja baltu apmetni, templieši arī, ismailīti kā atšķirības zīmi izmantoja sarkanu jostu ar šķeltiem galiem, templieši ieviesa sarkanu krustu arī ar šķeltiem galiem. Bet iespējams ka templieši izvēlējās baltu mantiju jo viņu konkurējošajam ordenim, hospilāliešiem bija melna mantija.

Vēsture piemin gadījumu, kad tika organizēts karagājiens pret Ēgipti, pret galveno ismailītu halīfu, templieši šajā karagājienā doties atsakās.

Vēsture min vēl kādu atgadījumu saistītu ar abām organizācijām, bet jau citā kontekstā. 1172. gadā ismailīti paziņoja par gatavību pāriet kristietībā, acīmredzot ismailītiem bija svarīga viņu augstākā doktrīna, bet  reliģija kalpoja tika kā šķietamība un aizsegs. Tā kā tajā brīdī ismailīti templiešiem maksāja par aizsardzību nodokli, pārejot kristietībā nodoklis atkristu. Ismailītīti atsūta pie Jeruzalemes karaļa sūtni, lai šo jautājumu apspriestu, sūtnis savā un savas tautas vārdā solās pāriet kristietībā, kristīties, un dzīvot turpmāk kā labi kaimiņi, draugi un ticības brāļi, un lūdz atcelt nodokļus. Karalis Amaļriks izrāda sajūsmu par iespēju kristianizēt musulmaņus, templieši iebilst, karalis sola templiešiem kompensēt zaudējumus. Vienošanās tiek panākta, bet atpakaļceļā ismailītu sūtni templieši nogalina. Izcēlās nesaskaņa starp karali un templiešiem, karalis mēģina šo jautājumu atrisināt atbilstoši savam godam, bet pēkšņi mirst. Līdz ar to ismailītu iespējas pāriet kristietībā ir zudušas. Vienīgais tempiešu vadmotīvs šajā atgadījumā ir mantkārība, kas turpmākā ordeņa vēsturē izpaudīsies aizvien vairāk. Šis atgadījums iedragā temliešu reputāciju kristiešu acīs.

1228. gadā imperatoram Fridriham uzsākot apsolīto krusta karu pret Ēģipti, tas no templiešu puses saņem tikai pretdarbību un nodevību. Templieši brīdina Ēģiptes sultānu par imperatora plāniem. Vēlāk Fridrihs norāda: „Templiešu reliģiskā iedomība ir izaudzēta uz  vietējo bagātnieku dāsnuma, liek tiem krist izvirtībā aizvien dziļāk… No drošiem avotiem zināms, ka sultāni ar to karavānām draudzīgi un vērienīgi tiek sagaidīti aiz templiešu vārtiem, kuri ļauj tiem piekopt savas senās paražas un veikt savus pagāniskos rituālus, veltītus Muhamedam”.^[2]

 

Pieaugot ordeņa varenībai, tas iesaistās politiskajās kaislībās, kas saistītas ar pāvesta ievēlēšanu. Un tā, 1061. gadā varu iegūst templiešu atbalstītajs  pāvests Aleksandrs, un uzreiz pēc ievēlēšanas viņš izdot bullu, kurā templieši tiek atbrīvoti no nodokļiem. Drīkst paši iekasēt nodokļus un viņi tagad pakļaujas tikai «svētajam krēslam». Drīz  templiešu bagātības sasniedz milzīgus apmērus. Eiropā viņu nekustamo īpašumu skaits sniedzās līdz 7050. Tie ir templiešu ziedu laiki. Templiešu skaits kopa ir sasniedzis 15 000- 20 000. Bruņinieki no tiem sastāda desmito daļu. Templieši Eiropā uzceļ jaunas 150 baznīcas un bazilikas, iedibina Gotisko arhitektūras stilu. Templieši saimniekoja ar prasmi, un viņu darbība nesa tiem pelņu. Tiek uzskatīts ka templieši izveidoja banku sistēmu, kura bija konti, avansi, ķīlas, mantu glabātuves, ieguldījumu pārraudzība, starptautiskie pārvedumi. Bet šo sistēmu tuvajos austrumos izmantoja pirms viņiem un to viņi varēja aizgūt no Fatimīdiem (ismailītiem), kur ar finanšu pakalpojumiem pārsvara nodarbojās ebreji, jo musulmaņiem tas bija pretrunā ar korānu.

1252. gadā Anglijas karalis Henrihs trešais iebilst pret templiešu privilēģijām, augstprātību un lepnību, bet saņem no templiešu priora nekavējošu atbildi- „Lai notiek tava valdīšana, kamēr tu taisnu tiesu spried, bet ja tu pārkāpsi likumu, tā uzreiz pārstāsi būt karalis”. Tas manuprāt liecina gan par templiešu visatļautību, augstprātību, un neierobežotu varu un ietekmi: viņi nebaidījās mest izaicinājumu pat karaļiem. Templieši kļūst par Eiropas lielākajiem kreditoriem, tiem parādā gan vienkāršie ļaudis gan karaļi, gan pāvesi.

Kristiešiem neizdodas noturēt pozīcijas Svētajā zemē, un tur viņu vēstures pēdējās lappuses iekrāsotas templiešu un hospitāliešu savstarpēja naida un vardarbības krāsā. Vieni ir savienībā ar Damasku, otri ar Ēģipti. Savstarpēju intrigu plosītie ordeņi bija viegla ēsma sunītu Saladīna karaspēkam. 1291. gadā beidzās 200 gadu kristiešu kundzības vēsture Svētajā Zemē. No Akras, kā pēdējā bastiona reģionā, paglābties Kiprā izdodas ne vairāk kā 10 templiešiem.

1297. gadā galvenā ordeņa rezidence atrodas Kiprā. Par ordeņa pēdējo maģistru tiek ievēlēts Žaks de Mole.

De Molē 1300. gadā veic neveiksmīgu mēģinājumu atkal nostiprināties Āzijas daļā.

1306. gadā Hospilaliešiem izdodas atkarot Rodas salu, bet Teitoņu ordenis savu darbību pārnes uz Baltijas reģionu.

 

Templiešu ordenis tiks iznīcināts tā konfrontācijā ar Francijas karali Filipu IV Skaisto, kurš ordeni apvainoja ķecerībā. Gribētu pievērst uzmanību tam, vai Filips Skaistais pats bija pārliecināts baznīcas un ticības aizstāvis, vai arī viņu vadīja cīņā pret ordeni pavisam citi motīvi? Vēsturē zināmas viņa nesaskaņas  ar Pāvestu Bonifāciju VIII, Filips Skaistais tika izslēgts no baznīcas. Filips Skaistais cīnījās ar pāvestu par ietekmi un naudas līdzekļiem Francijā un viņam pieder vārdi: „Jēzus Kristus nav devis savai baznīcai laicīgo varu, toties Francijas karalis to saņēmis no Dieva, un ne no viena cita”. Un vēl : „Es Filips, pēc Dieva gribas Francijas karalis, Romas pāvestam  nevēlu veselību, un, lai top zināms jūsu nesaprātībai, ka laicīgajās lietās mēs nekam nepakļaujamies”. Savstarpējā karaļa un pāvesta cīņa noveda pie pāvesta gūsta, pēc kura sekoja  pāvesta veselības traucējumi un nāve.  Nākamais pāvests Benedikts ceturtais gribējis atriebties par Svētajam krēslam nodarītajiem pazemojumiem, bet ticis noindēts, pēc mūsdienu vēsturnieku domām, ne bez Filipa līdzdalības. Nākamais pāvests Kliments V tika ievēlēts ar tiešu Filipa līdzdalību, pēc iepriekšējas abu vienošanās, un tika kronēts 1305. gadā,  par sašutumu visai kristiešu sabiedrībai nevis Romā, bet Lionā. Bet templiešu ordenis pāvesta izvēlē bija nostājies Klimenta konkurenta pusē. Filips tika atgriezts baznīcā. Tika ievelēti uzreiz 12 jauni kardināli, visi Filipa sabiedrotie. Tas arī spelēs lomu Filipa centienos iznīcināt templiešu ordeni.  Kliments izdeva atlauju Filipam konfiscēt mantu ebrejiem un padzīt tos no  karaļvalsts.

1306. gadā pāvests Kliments izsauc pie sevis hospitāliešu un templiešu maģistrus, lai runātu par abu ordeņu apvienošanu. De Mole atstāj Kipru paņemot līdzi ordeņa kasi, kas sastāvējusi no 150 000 zelta florīniem un 12 pajūgiem sudraba. Tikšanās laikā de Mole iebilda pret ordeņu apvienošanu un skaidroja savu pozīciju.

Nākamā Klimenta un de Mole tikšanās notika 1307. gadā, kurā de Molē, lai attaisnotu sevi un ordeni, pret viņiem nez no kurienes izvirzītajam apsūdzībām. Pāvests it kā palicis mierā ar dotajiem skaidrojumiem.

Karalis vajadzīgās apsūdzības pret templiešiem ieguva no bijušā templieša, par dažādiem noziegumiem notiesātā cietumnieka Skvina de Fleksiāna. Tas ordeni apvainoja ķecerībā, tai skaitā apgalvoja ka ordenis atradās slepenā savienība ar saracēņiem, tic musulmaņu ķecerībām, centās nodot Svēto zemi saracēņiem un pret tiem ir labvēlīgāki nekā pret kristiešiem. Templieši slepus nogalina, tos, kas centušies ordeni pamest, tie neatzīst pāvesta un baznīcas autoritāti, izvairās no grēkusūdzēm. Magistra ievēlēšana esot pilnīgi slepena un t.t..

1307. gada 13. oktobrī (varbūt tā bija piektdiena, jo pasteidzoties uz priekšu, Molē netika sadedzināts 13. datumā, kā to vēsta mīts), ar karaļa pavēli, tika arestēti visi templieši Francijā. To darīt tika lūgts arī Anglijas karalim,kurš nenoticēja apsūdzībām, bet pēc pāvesta bullas bija spiests veikt arestus, kuri notika Anglija, Velsā, Īrija, Skotijā.

Parīzē tika nopratināti 140 templieši, ar solījumiem un spīdzināšanu tika savākts pietiekošs atzīšanos skaits. 36 templieši mira spīdzināšanas laikā. Kopējais aizturēto skaits sasniedza 900.

Citējot T. Keitli: „Pārliecinātie templieši, politiski reliģiozas sistēmas atbalstītāji, uzturēja sevi ar sava taisnīguma apziņu, tie izturēja zaudējumus un spīdzināšanu, uzticoties Dieva labvēlībai, vai cerēja uz pēcteču novērtējumu. Bet lielākā daļa templiešu bija tālu no šādiem ideāliem, – tie bija mazizglītoti bruņinieki, kuri ilgu laiku dzīvojuši pārpilnībā un labprātīgi bija nēsājuši augstprātības masku. Apzinoties, ka ļoti daudzi viņus nemīl un, ka to bijusī varenība zaudēta”.

Francijā daudzi, kuri atzinās spīdzināšanas laikā, bet pēc tā savu vainu noliedza, tika notiesāti ar sadedzināšanu uz sārta. Tie kuri ordeņa vainu neatzina tika atstāti cietumā , kā nesamierināmi ķeceri. Tie kuri savu vainu atzina tika izlaisti brīvībā. Bija tādi kas pēc brīvlaišanas kolektīvi atkal vainu noliedza, un brīvprātīgi devās nāvē.

Visizplatītākais apvainojums, kurā vienmēr centās dabūt atzīšanos bija elka tēla pielūgšana, bet neviens, kurš atzinās šo tēlu nevarēja lāgā aprakstīt.

Pāvests Kliments lēmumu par templiešu ordeņa likvidāciju pieņēma 1313. gada 22. martā Vīnē, pēc tā, kā tur ieradās Francijas Karalis Filips ar smago kavalēriju.

1314. gada martā Parīzē, pēc ieslodzījumā pavadītiem 7 gadiem,  uz Sēnas salas tika sadedzināts uz sārta ordeņa maģistrs de Mole. Pirms nāves viņš noliedz jebkādu ordeņa vai savu vainu.

Kā mīts tiek stāstīts, ka de Molē pirms nāves nolādēja pāvestu Klimentu un karali Filipu. Pāvests mira mēneša laikā, un baznīca kurā atradās tā mirstīgās atliekas nodega, un no mirstīgajām atliekām nekas nepalika pāri. Arī karalis mira gada laikā, nokrītot no zirga. Tāpat tiek stāstīts, ka visi kas vajāja templiešus mira priekšlaicīgi vai gāja bojā vardarbīgā nāvē.Filipa dzimtai lemts būs izmirt, mirs diezgan dīvainos un neizskaidrojamos apstākļos visi trīs Filipa dēli.

Bet varbūt, pāvesta un karaļa nāve radīja šo leģendu?

Ko no visa tā mēs varētu secināt? Vai apvainojumi ķecerībā bija pamatoti?

Tiesa neatbilda godīguma un taisnīguma principiem. Apvainojumus izplatīja personas, kuras neviesa uzticību. Atzīšanās bija izspiestas mocību un spīdzināšanas veidā. Apvainojumi absurdi un pretrunīgi. Vai var būt, ka viens un tas pats cilvēks ir pieņēmis stingro muhamedāņu deismu un tajā pašā laikā viņš var būt elku pielūdzējs? Bet kā iespējamu atzīstu versiju, ka templieši varēja nodarboties ar maģiju un pārvaldīt alķīmiju kristietības ietvaros.

Pastāv tā dēvēta Lermeniusa hartija, kurā ir pēc Molē nāves esošo templiešu maģistru saraksts. Pēc leģendas, Molē, jūtot drīzu galu, izvelējās savu pēcteci, kuram cietuma nodeva savas pilnvaras. Vai tā varēja notikt? Cietumā periodā Molē nekas nedraudēja, jo viņš savu vainu bija atzinis, viņam tika piespriests nāves sods pēc publiskas atzīšanās noliegšanas. Molē arī nevarēja nodot pilnvaras citam, jo tas bija pilnīgā pretruna ar ordeņa statūtiem. Ordeņa maģistra velēšanas bija visai garš un sarežģīts daudzpakāpju process,patiesībā maģistrs bija vairāk kā prezentējoša persona, īpašus lēmumus vienpersoniski, pēc ordeņa noteikumiem nemaz nevarēja pieņemt. Iespējams hartijā minētie maģistri arī pastavēja, bet to pēctecība no Molē ir visai apšaubāma.

Pēc ordeņa likvidācijas tālāka tā biedru vajāšana kļuva bezjēdzīga un lielākoties tika pārtraukta. Visu ordeņa kustamo mantu Francijā karalis un pāvests atvēlēja sev. Nekustamie īpašumi ar ļoti lielu Filipa neapmierinātību tika nodoti hospitāliešu ordenim, bet tie bija spiesti karalim un pāvestam samaksāt tik lielus nodokļus, kas hospitāliešu ordeni gandrīz pilnībā izputināja. Tā tas notika visās valstīs, izņemot Pireneju pussalu un Majorku. Tur templiešu īpašumi tika nodoti Svētās Jaunavas Marijas Montēzas ordenim, kurš tika dibināts cīņai ar mauriem 1317. gadā, ārēju atšķirības zīmju ziņā līdzinājās templiešu ordenim. Portugālē netika izformēts templiešu ordenis, bet tika nomainīts nosaukums uz Kristus ordeni, tas savu darbību saglabājis līdz mūsu dienām. Francijā liela daļa izdzīvojošo templiešu pārgāja uz Svētā Jāņa ordeni, kur tika atjaunoti tajos pašos amatos kā templiešu ordenī.

Anglijā, Īrijā un Skotijā neviens templietis savu vainu neatzina. Un tur ar tiem apgājās maigi.

Vācijā templiešu ordenī nekādi pārkāpumi konstatēti netika.

Pireneju pussalā nekādu vainu templiešiem arī neatrada.

Itālijā, kur pāvesta ietekme bija liela, dažās pilsētās atzīšanās tika panāktas, citās nē. Bet Itālijā, atšķirībā no karaļa Filipa noteikumiem, tie kuri atteicās no liecībām, kuras bija sniegtas spīdzināšanas laikā, vai bailēs no spīdzināšanas, tika uzskatīti par nevainīgiem.

Templiešu tiesas procesa materiālus mūsdienās izpirka masoni, jo sevi uzskata par templiešu sekotājiem.

Templieši savas sapulcēs neielaida nekad nevienu kas nebija iniciēts ordenī. Pāvesta legāts nekad nav piedalījies templiešu kapitulos, kaut gan labprāt ņēma līdzdalību citu ordeņu sanāksmēs. Tieši šo iemeslu slepenās doktrīnas piekritēji izmanto kā argumentu.

Ordenis bija iedalīts provincēs, un tās bija izkaisītas pa visu Eiropu. Ordeņu provinču vadībai bija visai problemātiski sanākt kopā kaut vienu reizi dzīves laikā. Eiropā dzīvojošie templieši pamatā nekad nebija bijuši Palestīnā, un nemaz nevēlējās tur nokļūt. Toties ordeņa dzīvi regulēja detalizēti noteikumi, kuru skaits bija 686 panti. Templiešu dzīve, hierarhija, cīņa, dievlūgšana, viss bija stingri reglamentēts. Un nekas slepens, vai aizliegts tur nebija.

Templiešu varonības areols tā darbības sākumā Svētajā zemē, un mokpilnais gals radīja intrigu, leģendu,  tāpat kā kaut vai piemēram Jēzus dzīve un mokpilnā nāve, radīja ticību kaut kam, kas sāka veidoties.

Kas pazudināja templiešus? Manuprāt viņu cikls noslēdzās zūdot viņu misijai, kuras dēļ tie bija radīti. Viņi izgāja pilnu ciklu, izveidošanās, attīstība, uzplaukums un krita par upuri mantkārībai, jo no svētceļnieku aizstāvjiem pārvērtās par augļotajiem, mantas uzglabātājiem un augstprātīgiem dīkdieņiem. Domāju, ka templieši, ņemot vērā ordeņa uzbūvi, darbību un mērķus, nevarēja saturēt slepeno doktrīnu. Viņi protams uzturēja sakarus ar islāma un jūdaisma  hierarhiju, un visādi citādi ietekmējās no 200 gadu ilgā perioda Tuvajos Austrumos, pat divi no 22 templiešu maģistriem bija no vietējiem Sīriešu kristiešiem,  tomēr viņi nevarēja būt islāma, jūdaisma un kristietības reliģiju apvienotāji, kā to cenšās attēlot viņu „sekotāji”, tieši otrādi, viņi cīnījās pret „neticīgajiem”, bet starp viņiem varēja būt, un droši vien bija cilvēki, kas spēja uzņemt sevī austrumos esošo ezoterisko zināšanu sēklu un iestādīt to Eiropā.  Templiešu gals 14. gadsimtā bija leģendas dzimšana. Tieši šajā gadsimtā paradās  Kristiāns Rozenkreics, un viņa aprakstītajs maršruts pēc zināšanām, ir līdzīgs iespējamajiem tai laikā templiešu veiktajiem ceļiem (Jeruzaleme, Damaska, Kipra un t.t.) Viņu nāve bija kā vēsts tam, ka tādas zināšanas pastāv. Parādījās pirmie rožkrustieši, kā seno austrumu zināšanu adepti, kas par sevi skaļi paziņos tur pat Parīzē ar saviem publiskajiem manifestiem, parādīsies ilumināti (apgaismotāji), par kuru kustības aizsācējiem uzskatīs arī templiešus, un masonisma (brīvmūrniecības) sēkla tika arī iestādīta, un tā pēc laika uzziedēs pār visu Eiropu.

Kopā ar templiešiem izbeidzās vesela pasaule. Bruņiniecība, krusta kari beidzās līdz ar viņiem. Tika iedragāta «Svētā krēsla» nevainība. Misticisms kā ķecerība tika simboliski sadedzināts,it kā kopā ar to nesošajiem cilvēkiem. Pēc tumšās nakts ausa jauna gaisma. Sākās renesance, reformācija. Eiropa mainījās uz visiem laikiem.

Jursoro

http://www.memphis-misraim.lv/sadala/domnicas-darbi/

 

___________________________________________

Izmantotā literatūra-

Tomas Keightli, Templieši;

Leons Taivans, Tuvo Austrumu civilizācija: arābi,

islāms,halifāts;

K.R.Maijs, Slepenās biedrības;

IL.Vēsture Nr. 106, Viduslaiku elites armija- Templiešu

Bruņinieki;

H.G. Sasons, Ebreju Vēsture;

Čarlzs Viljams Gekertorns.

 

^[1]167 lpp. Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts. L. Taivāns

^[2] Templieši; T.Keitli.