Noslēpumainā Parīzes zīlniece Marija Lenormana pareģoja vardarbīgu nāvi Maratam un Robespjēram, impēriju Napoleonam un karātavas Rilējevam un Muravjovam-Apostolam. …5 martā 1772 g. netālu no Parīzes, mazā pilsētiņā Alansonā, piedzima meitenīte. Akušiere viņu ieraugot iekliedzās un pārmeta krustu jaundzimušajai bija gari melni mati un pilna mute ar zobiem. Viņas tēvs, bagāts manufaktūras tirgonis, tik ilgi gaidīja bērnu, ka bija gatavs mīlēt viņu “gan ar ragiem, gan ar nagiem “, taču viņam sabiedrības viedoklis bija pārāk nozīmīgs un Mariju nosūtīja uz benediktīniešu klosteri mūķeņu aizgādībā. Meitene no bērnības piesaistīja sev uzmanību.
Kad Marijai bija 6 gadi, viņa pareģoja klostera priekšniecei, ka viņa ilgi nebūs klostera saimniece. Klostera priekšniece satraucās un sāka izprašņāt meiteni, par to, kas vij intrigas un grib ieņemt viņas vietu. Mazā Marija viņu nomierināja: klostera priekšniece nomainīs mūķenes tērpu pret līgavas kleitu un apprecēs ļoti bagātu cilvēku. Nepagāja pat mēnesis, kad viss tā arī notika. Pret meiteni sāka izturēties ar cieņu un zināmām bailēm.
Ziņa par viņas neparastajām spējām izplatījās ļoti ātri, un drīzumā no Parīzes uz tikšanos ar mazo zīlnieci sāka ierasties svarīgas personas. Meitene auga, un kļuva acīmredzams, ka viens plecs viņai ir īsāks par otru, kājas ir pārāk tievas un līkas, bet acis nedaudz izvalbītas. Viņai bija lemts kļūt par mūķeni jo neviens nepiekristu ņemt tādu “skaistuli” par sievu. Pēc tēva nāves ģimene atteicās maksāt par viņas atrašanos klosterī, un Marija pārcēlās uz Parīzi. Tur, ar bijušās klostera priekšnieces palīdzību, viņa atvēra savu zīlēšanas salonu. Ar kāršu palīdzību, astroloģiju, priekšmetiem, aromātiem un ziediem Marija Lenormana sāka pareģot likteni visiem, kas to vēlējās zināt. Augot popularitātei, salons ieguva arī slavenus klientus.
1793 gadā slaveno zīlnieci apciemoja Robespjērs, Marats un Sen Žusts. Visiem trijiem Marija pareģoja šausmīgu, vardarbīgu nāvi. Marats nepievērsa uzmanību viņas vārdiem. Tad Marija pienāca viņam ļoti tuvu klāt un nočukstēja: “Paskaties uzmanīgi man acīs”. Marats pakļāvās un pēc mirkļa šausmās atsprāga atpakaļ. Kad pārējie viņu iztaujāja, viņš atbildēja: “Es būšu pirmais no Jums, es redzēju asins jūru šīs kroples acīs”. “Nevienu no Jums neizdaiļos nocirstās galvas!” izdzirdēja viņi aiz muguras. Maratu nāvīgi ievainoja Šarlote Kordē, bet pārējos divus pēc gadasodīja ar nāvi .
Viendien salonā ielūkojās divas dāmas. Terēze Taljēna gibēja uzzināt, vai viņa kādreiz apprecēsies ar turīgu vīrieti. Lenormana pareģoja viņai kņazienes titulu un spilgtu mīlestību. “Tas ir joks, – pažēlojās Terēze es esmu pārāk aizrāvusies ar kāzu plāniem, bet šī šarlatāne mani uz tiem noķēra”. Viņas draudzene Žozefīne Bogarnē nolēma pamest salonu, pat neizmantojot mazās, resnās sievietes pakalpojumus. “Apstājieties, cienītā, – izdzirdēja viņa jau ejot ārā Jūsu rokās pēc kāda laika būs Francijas liktenis”.
Ieintriģētā Žozefīna ļāvās pierunāšanai palika.
Taro kārtis rādīja to, ka paredzējums jau ir iejaucies viņas, atraitnes, ar diviem bērniem, liktenī un pavisam drīz viņa satiks cilvēku, kuru iemīlēs no visas sirds. Viņš padarīs viņu slavenu, bet pēc tam nodos. Žozefīne neticot klausījās, ko čukstēja zīlniece. Tad Marija paņēma viņas roku un iedūra mazajā pirkstiņā ar zelta adatu: “Tagad es Tev parādīšu to, ko nevienam neesmu rādījusi. Par to Tu mani sargāsi, cik vien tas būs Tavā varā”. Asins lāse no pirksta izplūda sudraba traukā, kurā bija kāds šķidrums, tā sāka pieņemt dažādas formas. Vispirms parādījās vijolīšu un tulpju attēli (vijolītes vienmēr bija Žozefīnes mīļākie ziedi), pēc tam lilijas un kronis. Tev ir lemts būt par imperatori”, – teica sagurusī zīlniece. Abas dāmas, kā pusaizmigušas izgāja no salona. Žozefīne, projām ejot, pamanīja kādu sēžam pašā tumšākajā istabas stūrī. “Es nebūšu imperatore, – ar vieglu smaidu padomāja Bogarnē, – jo mana sirds sāk straujāk pukstēt pat redzot nepazīstamo vīrieti salonā”.
“Lūk, arī Jūs, mans kungs, – sasveicinājās ar svešinieku zīlniece. Jūsu laulības gandrīz ir notikušas, Jums atlicis tikai satikties. Jūs ieņemsiet sešus augstus posteņus, būsiet kronēts, līdz 40 gadiem peldēsit slavas staros un bagātībā, bet četrdesmitajā gadā aizmirsīsiet, ka Jūsu izredzēto,Jums sūtīja pareģojums, un pametīsiet viņu. Tas arī būs Jūsu beigu sākums. Jūs mirsiet mokās un vientulībā, bet visi tuvinieki no Jums atteiksies”.
“Kas par māžošanos, – spļaudījās pārskaities artilērijas oficieris Napoleons Bonaparts. Kā es varēju atļauties, lai mani pierunā griezties pēc palīdzības pie zīlnieces?!” Visu vakaru viņam neizgājano prāta sievietes tēls, kuru viņš nejauši redzēja Lenormanas salonā. Drīzumā viņš satika bruneti ar dzimumzīmi, vārdā Žozefīne, kļuva viņas vīrs un imperators.
Kā ziņo Napoleona dzīves pētnieki, pa īstam viņš iemīlējās 29 gadu vecumā, Eiuženijā Klari, brāļa Žozefa, sievas māsā. Viņš ilgi viņu aplidoja, taču netuvojās. Beidzot viņš nolēma paprasīt Žozefam, lai viņš aprunājas ar sievu, un lai viņa ietekmē savu māsu. Ejot tik sarežģītuceļu, Napoleons no savas iemīļotās gribēja saņemt piekrišanu laulībām. Šī misija nebija veiksmīga. Napoleons cieta pirmo neveiksmi. Viņš nolēma izmēgināt laimi pie gados vecākām dāmām. Viņa nolūki bija visai nopietni. Sievas meklējumi tā arī ne ar ko nebūtu beigušies, ja kādu dienu grāfs Pols Barras nemēģinātu atbrīvoties no savas mīļākās Žozefīnes Bogarnē. Grāfs nolēma izkārtot Žozefīnes tikšanos ar Napoleonu, kura viņam dārgi izmaksāja. Drīzumā nākamais imperators apprecēja 32-gadīgo Žozefīni, kura bija 6 gadus par viņu vecāka. Žozefīne bija ļoti temperamentīga sieviete. Ēģiptes kampaņas laikā, 1798 gadā, Napoleons uzzināja par sievas daudzkārtējo neuzticību un arī pats kļuva neuzticīgs, un 1809 viņu laulība izjuka.
Starp citu, taisnības labad jāsaka, ka pirmajos laulības gados ar Žozefīni Napoleons bija laimīgs. 1796.-1797.gados no karagājiena uz Itāliju Napoleons rakstīja viņai kvēlas vēstules. Arī tad, kad viņš uzzināja par viņas neuzticību, viņš piedeva viņai. Viņš zināja par viņas tukšumu, par viņas alkatīgo mīlestību pret visu, kas spīd: briljantiem, kleitām, ballēm, bet izturējās pret to iecietīgi, uzskatot, ka prāts un saprātīgums ir vislielākie sieviešu trūkumi. Napoleons ar smagu sirdi izlēma šķirties. Viņš uzdāvināja viņai pili Malmezonā. Taču vēl pēc šķiršanās Napoleons rakstīja viņai skumjas un maigas vēstules…
Pēc pieciem gadiem krievu karaspēks ienāca Parīzē un pasaules vēstures arēnā atkal parādās Marija Lenormana. Daudzi krievu oficieri bija dzirdējuši par neparasto zīlnieci, bet tikai nedaudzi to apmeklēja. Starp nedaudzajiem bija Mihails Luņins, Kondratijs Rilējevs un Sergejs MuravjovsApostols. Visiem trijiem Marija pareģoja strauju izaugsmi, spīdošu karjeru un briesmīgu nāvi.
– Jūs tiksiet pakārts! draudīgi teica viņa Muravjovam-Apostolam. – Iespējams, – smaidot viņš atbildēja, – Jūs esat noturējusi mani par angli. Es esmu krievs, un pie mums nāves sods ir atcelts. Un tiešām, viņam, oficierim un senas aristokrātiskas dzimtas pārstāim iespēja būt pakārtam bija nereāla. Bet tieši viņš, Muravjovs- Apostols, tērpts nāvinieka apģerbā, nokļuva zem karātavām blakus Kondratijam Rilējevam, kopā ar kuru apmeklēja zīlnieci, un citiem neveiksmīgās sacelšanās pret caru, dalībniekiem. Sāka skanēt bungas, bende steidzīgi uzmeta grubuļainu virves cilpu uz kakla gvardes virsniekam…
Marija Lenormana zināja, ka jo vairāk viņai ir augstu aizbildņu, jo ātrāk tuvojas nāve. Viņai vajadzēja pārdzīvot uguni un ūdeni un nomirt no nezināma vīrieša rokas. Tā arī notika. Viņas salonu dedzināja, pēc tam laiva, kurā atradās zīlniece, apgāzās un noslīka Sēnā. Mariju izglāba brīnums: viņas korsete aizķērās aiz dēļa, kurš turpat peldēja. Pēc pāris stundām izmocīto un gandrīz aizrijušos sievieti izvilka pārcēlāji. 1843 gadā ielu lnekārtību laikā Mariju Lenormanu nožņaudza jauns cilvēks, kurš tā arī palika neatpazīts.
Savas dzīves laikā Marija rakstīja dienasgrāmatu, kurā smalki aprakstīja savus klientus un viņu likteņus. Šīs dienasgrāmata kļuva par vēstures īpašumu.
Nikolajs Zaicevs