Par šūpolēm kā garīgās attīstības modeli reiz šajā pašā portālā forumā jau tika runāts. Tomēr, pirms pārejam pie „apelsīna ēšanas”, ideja būtu atgādināma vēlreiz.Ideja sakņojas mūsu domājošā prāta niķī uztvert pasauli duāli. Kamēr mēs paši sevi asociējam ar prātu (respektīvi, nespējam apzināties, ka patiesībā esam kas vairāk nekā domājošais prāts un likt prātam klausīt mūs, nevis otrādi), dualitātei ir pakļautas arī mūsu emocijas, šajā gadījumā var teikt, ka mēs paši. Dualitāte šeit domāta tādā nozīmē, ka eksistē emocionālie galapunkti „labs” un „slikts”. Pa vidu ietvertais spektrs, protams, būs plašāks, starp „balts” un „melns” ietverot bezgalīgu spektru pelēko toņu, kuri svārstībās starp galapunktiem tiek piedzīvoti.

Tā nu mēs „šūpojamies”. Vienā šūpoļu galapunktā atrodas prieks, otrā sāpes. Vienā galā bauda, otrā – ciešanas. Vienā galā „mīlestība” (pēdiņās tāpēc, ka konkrēti šeit domāts tikai tas, kas parasti sadzīviski tiek apzīmēts ar šo vārdu. Patiesai mīlestībai pretmetu nav!), otrā galā naids. Baudot īslaicīgos un pārejošos prieka mirkļus pirmajā šūpoļu gala stāvoklī, esam gatavi aizmirst ciešanu sāpes. Atrodoties otrajā galā, sev esam iestāstījuši – neko jau nevar darīt, katram savs krusts jānes. Bez tam ciešanu brīžos, kad nespējam pieņemt ap mums notiekošo, un pat ne tikai tajos vien, esam gatavi meklēt aizmiršanos prāta novirzīšanā no ikdienas (der jebkura apdullināšanās – alkohols, seksuālās orģijas, futbols, hokejs, ziepju operas).

Vai no tā visa ir izeja?

Pavērosim, kā darbojas šūpoles. Jo zemāk striķos šūpojas cilvēks, jo lielāka ir šūpošanās amplitūda (lasi – emociju gamma) un kustības ātrums (lasi – nemiers!). Savukārt, ja kāds sāk rāpties pa šņori uz augšu, viņš piedzīvo amplitūdas samazināšanos un lēnāku šūpošanās pārvietošanos (lasi – nemiers sāk pāraugt mierā). Lūk, ilustrācija garīgajam ceļam! Protams, rāpšanās prasa zināmu piepūli, tomēr pasaules mistiķu pieredze rāda, ka laikam jau šī piepūle ir tā vērta. Vai ir kaut kas, ko, kāpjot augšup, mēs varam pazaudēt? Būs taču iebildumi – bet kā tad paliks ar to prieku, kas ir sastopams šūpoļu pirmajā stāvoklī? Vai kaut kas būs tā vietā? Un te nu mēs nonākam pie apstākļa, ka parāpšanās pa šņori augšup noved ne tikai pie amplitūdas samazināšanās, bet arī pie attālināšanās no zemes. Viena lieta, ko cilvēkā rada šī jauniegūtā dimensijas komponente – no augstāka skatu punkta kļūst labāk redzams, kas un kāpēc notiek uz zemes. Bet ir vēl citas lietas, ko vārdos labāk vispār nemēģināt izteikt un kuru dēļ tie, kas pakāpušies, vairs neparko nekāpj zemē pat šūpoļu kaifīgā pirmā stāvokļa dēļ.

Cilvēka domājošā prāta dabā ir veidot priekšstatus un secinājumus arī tad, ja prāts lietu būtību neizprot. Neizpratne par kādu procesu vai parādību uz saveidoto priekšstatu pamata nebūt netraucē šo procesu vai parādību noliegt. Domājošais prāts vienmēr atradīs kaut vai demagoģisku paņēmienu, lai, pat apelsīnu nepagaršojis, pateiktu: „Eu, šis auglis ir draņķis, neēd to!” (protams, teiktais neattiecas uz gadījumiem, kad apelsīns ir sapuvis, taču – būsim uzmanīgi! Tas var būt it kā acīmredzami sapuvis, bet arī šādās reizēs paliek jautājums – vai mūsu acis pareizi rāda? Un vai mūsu prāts, sažņaugts visdažādākajās priekšstatu kastītēs, saprot, ko acis rāda? Kas notiks, ja cilvēkam, kurš pieradis tikai pie dzelteniem apelsīniem, pēkšņi kāds parādīs sarkanu? Vai – vēl trakāk – parādīs arbūzu? Pie šī paša arī atcerēsimies, ka ekskluzīvie sieri mēdz būt appelējuši, nemaz jau nerunājot par dažu tautu delikatesi – pūdēto siļķi). Tas ir stāsts par to, cik ļoti mēs esam pieķērušies šūpošanās procesam un pat nemēģinām paskatīties, vai var būt kaut kas savādāks. Citādo visvienkāršāk ir noliegt. Un tas nekas, ka mēs nemaz nezinām, kas tas ir. Kaut arī filma ir ne tikai neredzēta, varbūt pat vēl priekš mums neuzņemta – domājošajam prātam tas netraucē nolikt priekšā gatavu noliedzošu recenziju.

Ilustrācijai atkal pa kādam komentāru citātam no šī paša portāla – lai nav tālu jāmeklē. Komentāros zem Krišnamurti „Īpašumtiesību sajūtām” var sastapt tekstus, par paradīzi ar bezjūtīgajiem elementiem (nu kā tad anonīmais autors / autore zina, kā tur ir?? Vai tur jau ir pabūts??), savukārt, apgalvojums „Un veselīga greizsirdības deva ir nepieciešama katrās attiecībās …” pats uzprasās uz salīdzinājumiem, ka, piemēram, kakla labsajūtai ir nepieciešama veselīga strutojošās angīnas deva vai, piedodiet par vulgaritāti, kvalitatīvam seksam ir nepieciešama veselīga sifilisa vai gonorejas deva.

Šo rindu autors nekādi neuzstāj, ka emocijas ir „sliktas”, ka atrasties šūpolēs apakšā ir „slikti”, sak, ķeramies striķos un mudīgi rāpjamies visi augšup! Rakstā par „Rupjo smalkajā” tika pamatots, kādēļ šūpošanās process ar sekojošo „izšūpošanos” [lasi – zemāko vibrāciju integrāciju] katram cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgs. Šeit vairāk uzsvērts aicinājums paraudzīties uz labi pazīstamām lietām no cita skatu punkta (nebraucot dziļi jūrā ar prātojumiem par šo pašu šūpoļu modeli – kas tad notiek tad, kad, rāpjoties pa šņori, tiek sasniegta pati šūpoļu ass. Tas jau būtu stāsts par Dieva Dēlu sevī) un pirms kaut kā noliegšanas padomāt – vai šis apelsīns patiešām ir manis pagaršots? Sevišķi tas attiecas uz diženo cilvēku tekstiem. Vai es tos saprotu adekvāti vēstījumam? Var apbrīnot, cik enerģijas ir izšķērdēts cīņā par triviālu lietu – mans veids, kā nomizot apelsīnu, ir pareizāks nekā tavs!

Nobeigumā vēl viens mazs citātiņš no Krišnamurti:
„Mīlestība ir tikpat reta šajā pasaulē kā uguns bez dūmiem. Dūmi ir tie, kas visu pārņem, visu nomāc, nes ciešanas un asaras. Dūmu dēļ var vispār neieraudzīt uguni. Kad dūmi kļūst par noteicošajiem, uguns mirst. Dzīvei nav nekādas nozīmes bez mīlestības uguns, bez tās dzīve kļūst bāla un mokoša. Taču melnējošajos dūmos uguns nevar degt. Šie divi – visu žņaudzošie dūmi un uguns – nevar pastāvēt vienlaicīgi. Lai varētu uzdegties košā liesma, dūmiem ir jānoplok. Uguns nav dūmu sāncense, ugunij nav pretinieka. Dūmi nav uguns, dūmi nevar saturēt sevī uguni.”

Jo augstāk esam uzkāpuši pa šūpoļu šņori, jo mazāk dūmu apņem mūsu uguni. Pirms sakām, ka uguns bez dūmiem nevar būt, atcerēsimies, ka mēs runājam par pašu liesmu! Agri vai vēlu šī liesma mūsos degs. Tad paši pasmaidīsim – ak, jē, kādos dūmos reiz bijām! Un kā barojāmies ar apelsīnu mizām, nemaz nezinādami, ka Radītājs mums ir garšīgākas lietas paredzējis!