Mīti: Pastāv daudz un dažādu traktējumu par brīvmūrniecības mērķiem un būtību. Par to, kas tad ir šīs kustības pamatā, stāsta LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube.
Attiecībā uz brīvmūrniecību un tās vēsturi pastāv ļoti daudz glorificētu stāstījumu. Izšķirami divi informācijas virzieni. Viens ir racionālais – kā veidojusies brīvmūrniecība, un tas ir diezgan vienkāršs un ne tik teiksmains.

Otrs, sabiedrībā dominējošais – apgarots un leģendām apvīts. Proti, ka pastāv kaut kāda informācija, ko brīvmūrnieki uzglabājuši un šīs slepenās zināšanas nodevuši tikai pareizajiem cilvēkiem.

Skandalozās informācijas komiskā un varbūt arī negatīvā puse – pasaka ir dzīvotspējīgāka, nekā racionālā vēsture.

Vai šis teiksmainais virziens nav pašu brīvmūrnieku kultivēts?

Jā, ik pa laikam brīvmūrniecībā mēģina ienākt jeb sevi izcelt cilvēki, kam varbūt pietrūkst iekšējās inteliģences un reālo zināšanu, tādēļ viņi sāk spekulēt ar to, ka, lūk, viņiem ir šī slepenā informācija. Tādas baumas ir ļoti laba prece.

Slepenība, ka visiem nemaz nevar teikt, ka teiks tikai labākajiem – tā vienmēr intriģē un piesaista. Tikai nez’ kāpēc tie, kas izsludinājuši sevi par informācijas glabātājiem, tā arī nomirst, neko nebilduši vai pateikuši kaut kādas muļķības. Taču tas ir visās jomās.

Vai var teikt, ka brīvmūrnieki ir tādi kā partiju vectētiņi?

Jā, 90. gados šo koncepciju biju izvirzījis, lai gan tā nav visai populāra. Zināmi pirmsiedīgļi politiskajām partijām brīvmūrniecībā ir saskatāmi, jo tur cilvēki apvienojas par kaut kādu ideju. Tomēr pastāv būtiska atšķirība – ložās darbojas visdažādāko partiju pārstāvji ar ļoti dažādiem uzskatiem vai reliģisko pārliecību.

Kas tad īsti viņus vieno?

Būtu jāvieno! Tā ir ideja, ko brīvmūrniecība deklarē – jātiecas uz ideālu. Brīvmūrniecībai būtu jāvieno cilvēki ideālā sabiedrībā, kur nodrošinātas vēl Lielās franču revolūcijas tēzes. Tas ir godīguma princips. Ideāls būtu – arī naktī neiet pāri ielai, ja deg sarkanā gaisma, proti – neskatīties apkārt, vai kāds redz, respektēt likumus, noteikumus, principus. Un darīt to gandrīz vai fanātiski. Lūk, uz to prasa tiekties brīvmūrnieki. Visa shēma būvēta uz to, ka šos principus attiecīgajās pakāpēs sabiedrībai demonstrē un mēģina ieaudzināt brīvmūrniecība caur saviem pārstāvjiem.

Gars, kas valda ložās, ir simbolisks izglītošanas darbs, kur cilvēks izdara kaut kādus secinājumus par sevi, par savu vietu dzīvē. Pamatideja – viņam ikdienā regulāri jānodarbojas ar sevis vispārēju pilnveidošanu un ar savu dzīvi jārāda citiem piemērs, nebļaustoties, ka ir brīvmūrnieks. Līdz ar to pārējiem nemaz nevajag būt brīvmūrniekiem.

Kā kļūt par brīvmūrnieku?

Nu tur ir tā lielā problēma, kālab arī brīvmūrniecību dēvē par slepenu, lai gan faktiski tā nav. Brīvmūrniecība ir starptautiska organizācija un jebkurš brīvmūrnieks, ja vēlas, var deklarēt sevi par tādu un neviens viņu par to nenošaus, nelikvidēs, neizsūtīs un neizslēgs.

Slepenība ir tajā apstāklī, ka sistēmā cilvēki tiek uzaicināti. Tur nevar pats iet un pieteikties.

No kurienes cēlies vārdu salikums «žīdu masoni»?

Brīvmūrniecībā bija un joprojām ir ārkārtīgi spēcīga tolerances ideja, un tā diezgan konsekventi tiek realizēta. 18. gadsimta 70. un 80. gados vācu zemēs – sevišķi Prūsijā – ebreji izgāja emancipācijas procesu, un lielā mērā tas notika pateicoties brīvmūrniecībai, kas sāka uzņemt ebrejus ložās un sekmēja viņu atdzimšanu. Savukārt, 19. gadsimta sākumā, kad Krievijā sāka parādīties ļoti negatīva attieksme pret masonismu, tad tur arī radās šī žīdu-masonu sazvērestības teorija.

Vai var teikt, ka procentuāli ebreju brīvmūrniecībā ir vairākums?

Nekādā gadījumā. Šodien brīvmūrniecībā viņi ir, bet ļoti maz – 18. gadsimtā bija vairāk. Tas tā tīri nejauši gadījies. Noteikti nevar teikt, ka brīvmūrniecība ir ebreju pasākums.

Rituāli un ceremonijas. Kādi tur tie ir un kāpēc?

Katram brīvmūrniekam tas ir emocionāls pārdzīvojums, tāpēc iepriekš par rituālu nekad netiek runāts – lai būtu pārsteiguma moments.

Ložā pastāv zināma grādu jeb pakāpju sistēma, un katrā grādā ielikta sava ideja. Vienā grādā tā var būt brālības ideja un rituāls būs jautrāks, pacilājošs – ar dziedāšanu un kopības sajūtu. Citā rituālā uzsvērta pacietība. Vēl kādā jāiziet un jāizdzīvo cauri vienam pašam, un varbūt pat jācīnās ar savām bailēm. Tas ir zināms simbolisks pārbaudījums. Pēc rituāla viss ir jāpārdomā savā galvā, citādi tam nav jēgas.

Pastāstiet kādu piemēru.

Kādā grādā cilvēks tiek vadāts pa telpām ar aizsietām acīm. Ik pa laikam viņam uzdod dažādus jautājumus («Kas tu esi?», «Kāpēc esi te nācis?», «Ko tu gribi?», «Vai esi kaut kam gatavs?»). Aizsietām acīm sajūtas ir pavisam savādākas. Nav nekāda sajēga, kur atrodies, kas notiek, vai vispār kāds ir. Tā ir iešana it kā pa tuksnesi. Un jāizjūt sava niecība pasaules priekšā, tajā pašā laikā saprotot, ka tikai meklējot var nonākt līdz rezultātam, ka jābūt pacietīgam. Dabiski, jābūt sagatavotam, lai saprastu rituāla jēgu.

Vai ir atribūti, kas paliek nemainīgi?

Ir statūti, kas nemainās. Apģērbs, kur dominē divas krāsas – baltā un melnā, kur baltā – godīguma, taisnīguma un šķīstības simbols, savukārt, melnā – kārtība, likumība un stingrība. Daudzās ložās jāņem rokā zobens – kā brīva vīrieša simbols, tajā pašā laikā ierocis, ar ko aizstāvēt savus brāļus, līdzcilvēkus un – kas jo svarīgāk – tos, kuri nevar sevi aizstāvēt. Ir atribūti, piemēram, mūrnieku ķelle; priekšauts – darba apģērba simbols.

Būtībā nekā šausmīga vai pārdabiska, vien mazliet bērnišķīgi…

Varbūt arī, ka bērnišķīgi. Pieļauju, ka studentu korporācijās notiekošais arī ir bērnišķīgs. Runā, ka vīrieši psiholoģiski esot vairāk tendēti uz spēlēm un kolekcionēšanu.

Tomēr arī baznīcas rituāli kādam var šķist bērnišķīgi vai pat komiski. Piemēram, attieksme, ko lepnie kurzemnieki demonstrējuši. Visur citur, kad mācītājs ienāca baznīcā, ļaudis piecēlās kājās, bet Kurzemē mācītājs tika uzskatīts par tādu pašu cilvēku kā pārējie, un pat vēl tagad vietām esmu redzējis, ka neceļas kājās. Tāpēc nav korekti teikt, ka tas ir smieklīgi, jo katram savādāka uztvere.

Tātad rituālie darbi ir tie, kas piesaista?

Jā, to nozīme ir piesaistīt, izglītot, pārbaudīt sevi. Var, protams, iet pie psihologa. Tomēr apzināties, ka tāds kā tu, ir vēl desmit, divdesmit vai simts cilvēki, tas ir savādāk un labāk par individuālu vizīti pie psihologa, jo nejūties viens.

Vai atrašanās brīvmūrniecības rindās neveido tādu kā blatu vai pazīšanās sistēmu?

Neapšaubāmi! Un tas ir cilvēciski, jo šī korporatīvisma sistēma sākas jau no bērnudārza laikiem, kad sastopot cilvēkus, ar kuriem esam bijuši kopā, vienmēr tiem uzticamies vairāk. Un, ja vien to neizmanto ļaunprātīgi, tā ir normāla parādība un nenosodāma lieta.

Vai kāds ir bijis atlaists vai izstājies no brīvmūrniecības?

Jā, ir bijuši, kas izstājas. Kāds kaut ko pārpratis, citam ģimene neatbalsta, citam pastāv kādi aizspriedumi. Pieļauju arī, ka cilvēks varbūt domā, ka būšana brīvmūrniecībā garantēs kaut kādus finansiālus vai politiskus labumus, un kad izrādās, ka tā nav, bet drīzāk otrādi – tad viļas. Izmests – Latvijā nezinu, bet pasaulē ir bijuši daži tādi gadījumi.

Vai prom aizgājušie pēc tam neizpauž to, ko zina?

Iestājoties tiek dots klusēšanas solījums jeb zvērests. Tur ir tā skaistā spēle, kurā tiek ar zobeniem it kā draudēts, jo zobens ir gan aizsargājošs, bet var vērsties arī pret tevi. Taču reāli uz tādu soli neviens brīvmūrnieks nebūtu spējīgs. Izpaudējs vienkārši būs slikts cilvēks.

Latvijā pagaidām neesmu dzirdējis, ka kāds ko stāstītu. Ceru, ka ne aiz bailēm, bet gan apziņas, ka apsolījuši to Bībeles priekšā.

Pasaulē – vēsturiskās grāmatās var atrast gan rituālu aprakstus, gan zīmējumus, kas atbilst patiesībai.

Vai brīvmūrnieki jūtas kā izredzētie?

Es galīgi tā nejūtos. Nedomāju, ka brīvmūrniekiem jājūtas kā izredzētajiem. Ir jābūt iekšējai atbildībai un jātic tam, ka sabiedrība var uzlaboties.

Vai var runāt par kaut kādu brīvmūrnieku ietekmi politikā šobrīd un Latvijā?

Tas ir ļoti nosacīti, jo reāli pastāv obligāta prasība – ložā par politiku nerunā. Tad jau mēs varam arī teikt, ka viena skola, kurā mācījušies kādi tagadējie politiķi, ir ietekmējusi procesus. Tomēr es domāju – ja arī kāds no brīvmūrniekiem iet politikā, tad ietekme var būt tikai un tikai pozitīva. Šāds politiķis rūpēsies ne tik daudz par savu labklājību, bet par tautu.