Reiz sufijs pareģoja: “Pienāks laiks, kad visā pasaulē pazudīs ūdens un nebūs atrodama ne lāse… pēc tam radīsies jauns ūdens, bet katrs, kas no tā kaut malku padzersies, zaudēs prātu”.Taču sufijam neviens neticēja, visi par viņu smējās. Nopietni viņa pareģojumu uztvēra tikai viens cilvēks un sāka nodrošināties ar ūdens rezervēm.

Un, lūk, šī diena pienāca. Vienā mirklī uz visas zemes pazuda ūdens, visas tautas un ciltis vienlaicīgi zaudēja vērtīgo ūdeni. Veltīgas bija lūgšanas un meklēšana – viņus mocīja slāpes, kaltēja miesu un dvēseli. Vienīgi tāltedzīgais cilvēks dzēra savu iepriekš sakrāto ūdeni.

… bet pēc tam strauti un akas no jauna piepildījās ar valgmi, visi tai alkatīgi pieplaka un zaudēja veselo saprātu. Bet gudrais cilvēks turpināja dzert ūdeni tikai no saviem krājumiem, tāpēc par jukušo iesauca viņu. Izmisumā cilvēks izlēja zemē savus īstā ūdens krājumus un iedzēra jauno ūdeni…un tūlīt pazaudēja prātu. Pārējie nolēma, ka viņš to iemantoja…”