„Viss, kas notiek dabā, norisinās arī cilvēkos. Janvāris un februāris ir dvēseles pārdzīvojumu laiks – mācīšanās būt harmonijā ar sevi,” Sarmīte Krišmane.Pirmajos divos gada mēnešos dabas spēks ir mierā, tumsā, klusumā, rāmumā. Klusinātas krāsas, gaismas maz – tumsas laiks, ko vajag izmatot tumsas spēku izpētei sevī.

• Svarīgi atrast brīdi pasēdēšanai pie svētās uguns – aizdegtas sveces vai kamīna – un ļaut sev būt ar to kontaktā. Vienalga, vai tās ir skumjas, izmisums, prieks vai maigums, – ļauties. Skatoties liesmā, runāt ar Uguns māti, vai Uguns garu. Ar uguns palīdzību, pašam to pat neapjaušot, var atrisināties samilzušas problēmas.

• Gremdējoties sevī, noder tase vasarā vāktas tējas. Ja sakrājušās nopietnākas problēmas, kas saistītas ar attiecībām vai ieilgušiem konfliktiem, piemērotākais ir rūgtas zālītes: vībotnes, vērmeles, virši, pelašķi. Ja sirds pilna maiguma – jasmīni, avenes, fermentētas ābeļu lapas. Bet fonā klusināta mūzika – ziemā tā noteikti ir ar dzidru skaņu.

• Janvārī un februārī dabā mēdz būt atkušņi. Meklējot sevī tumšos kaktus, vienmēr tiek uzvandīts arī tas, kas izdabūjams laukā tikai ar asarām. Ja raudiens nāk, tam jāļaujas, jo pēc atkušņa vislabāk redzams, kas zem baltās segas – solīduma maskas – bijis īstenībā.

• Apcerīgā tēlojuma laikā ieteicama lēnā elpošana: žokļa muskulatūra atbrīvota, mute tikko jaušami pavērta – šāda poza liecina, ka cilvēks uzticas savām jūtām un ļauj izpausties emocijām (stingri sakosti žokļi liecina pretējo: visu noriju un paturu pie sevis – neviens neuzzinās, kas notiek manā dvēselē).

Gaiss ir prieks – dziļi ieelpot prieku! Turklāt svarīgi ieelpoto prieku aizvilkt līdz nabai – diafragmālā elpošana. Sajust, kā ieelpā vēders paceļas uz augšu! Tikai tā iespējams apskābekļot un apglaudīt tos orgānus, kuriem citādi nemaz nevar tikt klāt, – aknas, nieres, liesu. Tā ir iespēja novērst enerģētisko bloku veidošanos.

Tik labi kā ziemā dvēsele neattīrās nevienā citā gadalaikā.

Janvārī un februārī valda sudraba enerģija. To satur ledus – sasaldētais ūdens. Un sniegpārslas – viena no skaistākajām formām dabā.

• Nevajag uztraukties, ja bērni sūkā lāstekas vai bāž mutē sniegu; viņi vienkārši vēl nav attālinājušies no dabas.

• Saldējuma ēšana ziemā ir veselīgāka nekā vasarā – tajā esošajam sasalušajam ūdenim ir kristālu forma, tāpēc tas ir strukturēts ūdens – ziemas spēks, sudraba enerģijas avots.

• Nenovērtējami iedarbīgs skaistumkopšanas līdzeklis ir no ledusskapja izņemts ledus gabaliņš, ar ko no rīta noberzēt seju, kaklu, acis. Vēl labāk, ja ūdenim pirms sasaldēšanas līdzās bijusi kāda svētbilde vai enerģētiskā zīme, kurai paši ticam; kristāli uzņem arī šīs informācijas enerģiju.

Jo piesārņotāka daba, jo svarīgāk to līdzsvarot ar tīru vidi sevī. Bet cilvēkam, kuram tīrs organisms un tīras domas, gribēsies šo tīrības zonu paplašināt. Šķirot atkritumus. Nepiesārņot mežu. Kontrolēt savus vārdus un domas.

• Ūdens ko iegūst, izkausējot ledu, ir viens no spēcīgākajiem nervu tīrītājiem: pāris glāžu tāda dzēriena dienā (pirms lietošanas uzsildīt!) palīdz sakārtot domāšanu. Iedarbība pastiprinās, ja pirms dzeršanas tas maisīts pa saulītei (vislabāk ar koka vai sudraba karotīti), pie sevis sakot: tas mundrumam, tas veselībai, tas skaistumam, tas prāta asumam. Ūdens ir instruments, kas uzņem informāciju, un atdod to šūnām.

Ko ēdam, tādi esam

• Ziemas mēnešu spēkam visvairāk vajadzīgi augļi un dārzeņi sarkanā krāsā; tie gausinātajam miegainuma laikam, dod aktīvas rīcības enerģiju. Mūsu pašu dzērvenes savu īsto garšu iegūst tikai pēc sala. Var ēst tāpat, var samaisīt ar medu vai pūdercukuru. Sārtie āboli, sarkanās bietītes.Arī importētie dārzeņi – granātāboli, sarkanā paprika, tomāti. Jau sen esam kļuvuši kosmopolīti un no citzemju augļiem izvairīties vairs nevaram. Dzīvojot sadarbībā ar pasauli, tādai jābūt arī domāšanai: nepazaudēt savu identitāti, reizē saglabājot saikni ar atšķirīgo.

• Pirms ēšanas nepieciešama iekšējā lūgšana: pateicība par to, ka uz galda ir maltīte. Par iespēju ēst labu ēdienu. Pateicība par to, ka ir brīvs brīdis ēšanai. Ir svarīgi to atlicināt, lai cilvēks labi justos.

Tumšie mēneši aicina ielīst savā alā – dzīvoklī, mājā. Aukstā laikā vieglāk ir sasildīties, ja rīvējas un paņurcās. Vajadzība pēc kopā burzīšanās mūsos jau ieprogrammēta. Tieši tāpat kā vientulības norma.

• Glāsti, pēdu un plaukstu masāža kā mīļuma izpausme. Atšķirībā no pavasara un vasaras fiziskās saskarsmes, kad smadzenes specializējušās uz citām frekvencēm – rīcību, darbību, kustību! -, ziema ir romantisko pieskārienu laiks, kad attiecības vairāk sniedz garīgo baudu.

• Jāatrod laiks vienatnības stundām – sarunām ar Dievu. Izstāstīt, kā jūtos, kas ar mani notiek Pateikties par dienu. Dievs vienmēr noklausās, izvērtē situāciju, atgādina, ka neatšķetināmu sarežģījumu nav.

• Ziema – kārtīgas izgulēšanās laiks, tikai pirms aizmigšanas svarīgi dot sev pozitīvo programmu. Pārdomājot notikušo, nebēgt no nepatīkamā, bet modelēt tādu iznākumu, kādu būtu gribējies panākt. Miegā zemapziņa strādā, sakārtojot visu tā, kā nomodā nav izdevies. Ja gulēšanai nepieciešamās stundas tiek liegtas, zemapziņai nav laika sakārtot apziņu, lai tiktu galā ar to, kas pārveidojams

Ziema – zīmju un simbolu laiks, kad aktivizējas prāta darbība un labāk uztver pausto informāciju. Ne velti mūsu senči tad adīja, auda un šuva.

Pēc pagājušā janvāra vētrām daudzi teica, ka šis laiks saliedējis ģimenes. Televizori klusēja, datori nestrādāja, un cilvēkiem sveču gaismā bija iespēja citam citu ieraudzīt, izjust, no jauna iepazīt.

(Vasarā cilvēks nespēj simbolus sakarīgi aptvert un izpaust citiem. Tāpēc atstāt bērniem sekmju labošanu uz pavasari vai likt vasarā izlasīt grāmatu kalnus ir aplam.)

• Atpūtas brīžos labi ripināt pa rokām dzīvas sēklas – kastaņus, zīles, zirņus, pupas, neizplaukušus priežu čiekurus. Tajās ir informācija par augšanu, izdošanos, ražu, bagātību un veiksmi. Darbošanās laikā tiek aktivizēti arī plaukstu enerģētiskie punkti – cilvēka organisma mazās kartes. Tas sevišķi svarīgi bērniem – veidojot dažādus zīmējumus no dzīvām sēklām, nevis plastmasas figūriņām, vienlaikus tiek trenēts intelekts un saņemts spēks. Tomēr ar sēklām vakarā pirms gulētiešanas nevajadzētu darboties – tad miega vietā gribēsies domāt, funktierēt un plānot.

• Ja pēc slimības vai pārslodzēm māc liels nogurums, veselīgi iebērt kastē uzkarsētus priežu čiekurus, uzklāt lina dvielīti un kārtīgi pamīdīties. Slimība vienmēr ir atgādinājums par kaut kādu nepareizu rīcību vai domās paustu attieksmi. Klausoties lūstošo čiekuru troksnī, arī sevī salaužam to, kas kavējis dziļāk ielūkotie sevī – sen kļuvis lieks, tāpēc steigšus jālaiž prom.

• Sēžot pie televizora, veselīgi ripināt pa rokām oniksa lodītes. Šis akmens labvēlīgi iedarbojas uz pilnīgi visiem cilvēkiem – spēcina un stabilizē biolauku, veidojot to kā apaļu olu.

• Janvāris un februāris ir apceres laiks. Ziemas domām vienmēr lielāks spēks nekā pārējos gadalaikos, tāpēc lielie biznesa plāni jākaļ ziemā.

• Un jāatrod laiks saprašanai, ar kuru no mīļajiem vēl nav sakārtotas attiecības. Nokārtot tās. Pateikt otram labu vārdu. Pateikt sev. Ar suņa atvērtību un dabiskumu – suns taču spēj priecāties tikai par to, ka tu esi. Ka jūs esat – kopā, tieši šobrīd, tagad. Un jums kopā labi.