< Stīva Džoba runa Stenfordas izlaidumā
Jūtos ļoti pagodināts, ka šodien varu būt kopā ar Jums šeit, diplomu pasniegšanas ceremonijā, vienā no labākajām pasaules universitātēm. Es neesmu beidzis nevienu augstskolu. Šodien gribu Jums pastāstīt trīs stāstus no savas dzīves. Tas nav nekas grandiozs. Tie ir tikai trīs pavisam vienkārši stāsti”. b>Pirmais stāsts – par punktu savienošanu.
Es pametu Reed College pēc pirmajiem sešiem studiju mēnešiem, taču paliku tur viesa” statusā vēl apmēram kādus 18 mēnešus, kamēr beidzot aizgāju. Kāpēc es pametu studijas?
Viss sākās vēl pirms manas dzimšanas. Mana bioloģiskā māte bija jauna, neprecējusies aspirante, kura nolēma atdot mani adoptēšanai. Viņa uzstāja, ka maniem audžuvecākiem jābūt ar augstāko izglītību. Šī iemesla dēļ mani nevarēja adoptēt jurists un viņa sieva. Īsu brīdi pirms manas dzimšanas viņi izlēma, ka vēlas meiteni. Tāpēc viņiem piezvanīja naktī un pajautāja: Pavisam negaidot ir piedzimis zēns. Vai Jūs viņu ņemsiet?”. Viņi atbildēja: Protams”. Tad mana bioloģiskā māte uzzināja, ka manai audžumātei nav koledžas izglītības, bet mans tēvs nav pabeidzis skolu. Viņa atteicās parakstīt adoptēšanas dokumentus. Dažus mēnešus vēlāk viņa tomēr piekāpās, kad mani vecāki apsolīja viņai, ka es noteikti mācīšos koledžā.
Pēc septiņpadsmit gadiem es devos uz koledžu. Taču es, savā naivumā, izvēlējos koledžu, kura bija tik pat dārga kā Sternforda, un visi manu vecāku ietaupījumi tika iztērēti sagatavošanās kursiem. Pēc sešiem mēnešiem, es vairs neredzēju jēgu turpināt mācības. Es nezināju, ko vēlos sasniegt savā dzīvē, un nesapratu, kā koledža var man palīdzēt to saprast. Es vienkārši tērēju vecāku naudu, kuru viņi bija krājuši visu dzīvi. Tāpēc es nolēmu pamest koledžu un domāju, ka gan jau viss būs labi. Sākumā es biju nobijies, bet tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tas bija mans vislabākais lēmums. Tai brīdī, kad es pametu koledžu, es beidzot varēju pārstāt runāt par to, ka mācību priekšmeti, kuri jāapgūst koledžā, mani nemaz neinteresē. Tagad es varēju pievērsties tām lietām, kuras mani patiešām interesēja.
Tomēr viss nemaz nebija tik rožaini. Man nebija istabas kopmītnēs, tāpēc es gulēju uz grīdas pie draugiem, es nodevu tukšās Kolas pudeles par pieciem centiem gabalā, lai varētu nopirkt pārtiku un gāju septiņas jūdzes ar kājām cauri visai pilsētai katru svētdienas vakaru, lai vismaz reizi nedēļā varētu normāli paēst krišnaīdu baznīcā. Un daudzas lietas, ar kurām es saskāros, sekojot savai ziņkārei un intuīcijai, vēlāk izrādījās ļoti noderīgas.
Te būs daži piemēri:
Vislabākās kaligrāfijas stundas bija Reed College. Tā kā es biju atskaitīts un neapmeklēju parastās lekcijas, es pierakstījos uz kaligrāfijas stundām. Es uzzināju par serif un sans serif, par dažādām atkāpēm starp burtu kombinācijām un arī par to, kas padara tipografiku tik skaistu. Tā bija skaista, vēsturiska un tik meistariski noslīpēta, ka zinātne to nespētu saprast.
Tobrīd es domāju, ka tas man nekad nenoderēs. Taču pēc desmit gadiem, kad mēs izstrādājām pirmo Makintošu, man tas ļoti labi noderēja. Maks kļuva par pirmo datoru, kuram bija skaista tipografika. Ja es nebūtu pierakstījies uz tiem kursiem koledžā, tad Makam nekad nebūtu proporcionālu šriftu. Bet, tā kā Windows to visu nokopēja no Maka, tad visdrīzāk, personālajiem datoriem to vispār nebūtu. Ja es nebūtu atskaitīts, es nekad nepierakstītos uz tiem kaligrāfijas kursiem un datoriem nebūtu tik brīnišķīgas tipografikas, kāda tā tiem ir tagad.
Protams, nebija iespējams savienot visu punktus tad, kad es biju koledža. Taču pēc desmit gadiem, kad viss nostājās savās vietās, viss noskaidrojās.
Vēlreiz: Jūs nevarat savienot punktus, raugoties nākotnē; Jūs varat savienot tos tikai, lūkojoties pagātnē. Tāpēc Jums nāksies uzticēties tiem punktiem, kurus Jūs varēsiet sasaistīt nākotnē. Jums nāksies uz kaut ko paļauties: uz savu raksturu, likteni, dzīvi, karmu – pilnīgi uz jebko. Šī pieeja nekad nav mani pievīlusi, tā ir izmainījusi manu dzīvi.
Mans otrais stāsts – par mīlestību un zaudējumiem.
Man paveicās – es atradu diezgan ātri to, ko es mīlu. Wozs un es izveidojām Apple manu vecāku garāžā, kad man bija 20. Mēs cītīgi strādājām, un jau pēc 10 gadiem Apple izauga no diviem cilvēkiem garāžā līdz divus miljardus dolāru vērtu kompāniju, kurā strādāja 4000 darbinieki.
Mēs izlaidām mūsu vislabāko darbu – Makintošu – pirms gada man palika tikai 30 gadi. Pēc tam mani atlaida no darba. Kā gan Jūs varēja atlaist no kompānijas, kuru Jūs pats izveidojāt? Paplašinoties firmai, mēs pieņēmām darbā talantīgus cilvēkus, lai viņi palīdzētu mums vadīt kompāniju un pirmos piecus gadus viss bija labi. Taču pēc tam mūsu nākotnes redzējums sāka ļoti atšķirties, tāpēc mēs sastrīdējāmies. Direktoru padome pārgāja viņu pusē. Tāpēc es, 30 gadu vecumā tiku atlaists no darba. Turklāt vēl, publiski. Es biju pazaudējis to, kas bija manas dzīves jēga.
Vairākus mēnešus es nezināju, ko tālāk darīt. Es jutu, ka esmu pievīlis pagājušās paaudzes uzņēmējus, jo esmu pazaudējis stafetes kociņu tai brīdī, kad man tas tika iedots. Es satikos ar David Packard un Bob Noyce un centos atvainoties par to, ko esmu sastrādājis. Tā bija publiska izgāšanās un es pat biju sācis domāt par to, ka man vajadzētu aizbēgt no tā visa. Taču palēnām viss sāka noskaidroties – es joprojām mīlēju to, ko darīju. Notikumu gaita Apple bija tikai to nedaudz izmanījusi. Es biju noraidīts, taču es mīlēju. Un, galu galā, es izlēmu sākt visu no sākuma.
Tad es to nesapratu, bet izrādījās, ka manis atlaišana no Apple bija pats labākais, kas varēja ar mani notikt. Veiksmīgo cilvēku bija nomainījusi iesācēja vieglprātība. Es atbrīvojos no visa vecā un iegāju vienā no viskreatīvākajiem savas dzīves periodiem.
Nākamo piecu gadu laikā es izveidoju kompāniju NeXT, citu kompāniju, kuru es nosaucu par Pixar un iemīlējos brīnišķīgā sievietē, kura kļuva par manu sievu. Pixar radīja pirmo datorizēto animācijas filmu, kuru nosauca par Toy Story. Tagad tā ir visveiksmīgākā animācijas filmu studija pasaulē. Pārsteidzošu notikumu gaitā, Apple nopirka NeXT, es atgriezos Apple, un tehnoloģija, kuru izstrādāja NeXT, palīdzēja atdzimt kompānijai Apple. Bet Laurene un es kļuvām par lielisku ģimeni.
Esmu pārliecināts, ka nekas nebūtu sanācis, ja mani nebūtu atlaiduši no Apple. Zāles bija rūgtas, taču pacientam tās ļoti labi palīdzēja. Dažreiz dzīve mēdz iesist ar ķieģeli pa galvu. Taču nekad nezaudējiet ticību. Esmu pārliecināts, ka vienīgā lieta, kura palīdzēja man turpināt strādāt bija tas, ka es mīlēju savu darbu. Jums jāatrod tas, ko Jūs mīlat. Tas attiecas gan uz darbu, gan arī uz personīgo dzīvi. Jūsu darbs aizpildīs lielāko dzīves daļu un vienīgais veids kā būt pilnīgi apmierinātam – darīt to, kas Jūsuprāt tiešām ir izcila lieta. Vienīgais veids kā darīt izcilas lietas – mīlēt to, ko Jūs darāt. Ja Jūs vēl neesat atraduši savu vietu, tad meklējiet to. Un neapstājieties. Jūs noteikti sapratīsiet, kad būsiet to atraduši. Un, kā jau jebkurās labās attiecībās, ar gadiem viss kļūs arvien labāks un labāks. Tāpēc meklējiet, kamēr nebūsiet atraduši. Un neapstājieties.
Mans trešais stāsts – par nāvi.
Kad man bija 17, es izlasīju kādu citātu, kuram bija tamlīdzīgs teksts – Ja Jūs dzīvojiet katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, tad kādu dienu Jums būs taisnība.” Šis citāts atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu un kopš tā brīža, jau veselus 33 gadus, es katru dienu skatos spogulī un vaicāju sev: Ja šī diena būtu pēdējā manā dzīvē, vai es gribētu darīt to, ko es taisos šodien darīt?”. Līdzko sekoja atbilde Nē” vairākas dienas pēc kārtas, es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina.
Domas par to, ka es drīz nomiršu – vissvarīgākais instruments, kurš palīdz man pieņemt sarežģītus lēmumus manā dzīvē. Tāpēc, ka viss pārējais – citu viedokļi, lepnums, bailes no izgāšanās – visas šīs lietas nobāl nāves priekšā, un paliek tikai tas, kas tik tiešām ir svarīgi. Domas par nāvi – labākais veids kā izvairīties no domām par to, ka Jums ir ko zaudēt. Jūs jau esat kails. Jums vairs nav iemeslu nesekot savai sirds balsij.
Apmēram pirms gada man uzstādīja diagnozi: vēzis. Man atnāca ziņojums 7:30 no rīta, kurā bija skaidri rakstīts, ka man ir aizkuņģa dziedzera vēzis. Man nebija ne jausmas par to, kas ir aizkuņģa dziedzeris. Ārsti man pateica, ka šis vēža veids nav ārstējams un, ka man atlicis dzīvot ne vairāk par trīs līdz sešiem mēnešiem. Ārsts man ieteica doties mājās un sakārtot savas lietas (ārstiem tas nozīmē – sagatavoties nāvei). Tas nozīmēja, ka man bija jāpasaka saviem bērniem tas, ko es gribētu viņiem pateikt vismaz nākamajos desmit gados. Tas nozīmē, ka jāparūpējas par to, lai tavai ģimenei klātos pēc iespējas vieglāk. Tas nozīmē to, ka pienācis laiks no visiem atvadīties.
Es dzīvoju ar šo diagnozi visu dienu. Vēlāk, vakarā, man veica biopsiju – iebāza rīklē endoskopu, izlīda cauri vēderam un zarnām, iebāza adatu aizkuņģa dziedzerī un paņēma dažas vēža šūnas. Es biju bezsamaņā, taču mana sieva, kura arī bija tur, teica, ka tad, kad ārsti aplūkoja šīs šūnas caur mikroskopu, viņi sākuši kliegt, jo izrādījās, ka man bija ļoti rets aizkuņģa dziedzera vēža veids, kuru izārstēt varēja tikai izoperējot. Man veica operāciju un tagad ar mani viss ir kārtībā.
Nāve tad bija man pienākusi pavisam tuvu klāt, un es ceru, ka tā vēl vairākas desmitgades man vairs netuvosies. Pārdzīvojot to, es tagad varu teikt to ar daudz lielāku pārliecību, nekā tad, kad nāve bija vērtīga, bet tīri izdomāta koncepcija:
Neviens negrib mirt. Pat tie cilvēki, kuri vēlas nokļūt debesīs, nevēlas mirt. Vienalga, nāve sagaida katru no mums. Neviens un nekad nav spējis no tās izvairīties. Tā tam arī ir jābūt, jo Nāve droši vien, ir vislabākais Dzīves izgudrojums. Viņa ir pārmaiņu cēlonis. Viņa aizvāc projām veco, lai pavērtu ceļu jaunajam. Pašlaik tas jaunais esat Jūs, taču kādreiz (nemaz tik ilgi nebūs jāgaida) – Jūs kļūsiet par veco un Jūs aizvāks projām. Piedodiet par tādu dramatismu, bet tā ir patiesība.
Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc netērējiet to, lai dzīvotu svešu dzīvi. Neiekrītiet dogmas lamatās, kura liek Jums dzīvot pēc citu cilvēku prāta. Neļaujiet citu viedokļu troksnim apslāpēt Jūsu iekšējo balsi. Un pats galvenais, nebaidieties sekot savai sirdij un intuīcijai. Viņām jau kaut kādā veidā ir zināms tas, par ko Jūs patiesībā vēlaties kļūt. Un visam pārējam nav nekādas nozīmes.
Kad es biju jauns, es izlasīju pārsteidzošu The Whole Earth Catalog (Visas Zemes katalogs”) publikāciju, kura kļuva par vienu no manas paaudzes Bībelēm. Šo rakstu uzrakstīja puisis vārdā Stewart Brand, kurš dzīvo tepat blakus – Menlo Park. Tas bija sešdesmito gadu beigās, kad vēl nebija personālo datoru un galda izdevniecību, tāpēc tas tika izgatavots ar mašīnu un šķēru palīdzību. Tas bija kaut kas līdzīgs Google, tikai papīra formātā, 35 gadus pirms Google izveidošanas. Šī publikācija bija bagāta ar idejām un ideāliem.
Steward kopā ar savu komandu izlaida vairākus The Whole Earth Catalog numurus, līdz visbeidzot, izdeva savu pēdējo numuru. Tas bija 70.-to gadu vidū, es tad biju apmēram Jūsu vecumā. Uz vāka aizmugurējās lapas bija fotogrāfija, kurā bija redzams ceļš agrā rīta stundā, tas bija līdzīgs tam ceļam, uz kura Jūs, iespējams, esat stopējuši” mašīnas, ja vien Jums patīk piedzīvojumi. Zem šīs fotogrāfijas bija rakstīti sekojoši vārdi: Esiet izsalkuši. Esiet neprātīgi”. Tas bija viņu atvadu sūtījums. Esiet izsalkuši. Esiet neprātīgi. Arī es sev to vienmēr novēlu. Un tagad, kad Jūs beidzat institūtu un sāciet jaunu dzīvi, es arī Jums novēlo to pašu.
Esiet izsalkuši. Esiet neprātīgi.
Visiem liels paldies.”
Pēc MEMBRANA materiāliem.
INTELLIGENT.LV