Kā mēs izprotam viens otru? Kādas kļūdas pieļaujam? Kur palicis mīlestības eliksīrs? Kā uztveram, vai kādēļ neuztveram apkārtējo vidi? Kas esam paši? Kādēļ zebra kļūst vairāk melna? Šos tematus apskatīsim turpmākajās slejās, analizējot stihiju vēlāk arī zodiaka zīmju savstarpējo mijiedarbību.
Nav nekā slikta vai laba! Viss ir tāds kādi esam mēs paši.

Vērojot koku no pirmā stāva loga mēs redzam Zemi un koka stumbru. No otrā stumbru un lapotni apakšējos zaros. Trešajā stāvā vislabāk saskatām kuplo lapotni. Ceturtais stāvs paver skatu uz galotnīti ieaugušu debesīs. Tā arī dzīvē. Cilvēks uz visu notiekošo skatās no tā stāva līdz kuram ir garīgi izaudzis. No šī stāva arī redz uztver un izsaka savu vērtējumu, viedokli. Tas norāda, ka ne tikai zodiakālais zīmju, jeb enerģijas saderības koeficents ir svarīgs, lai būtu saprašanās. Svarīga ir vienādu līmeņu vai intelektuālo spēju savienība. Lai redzētu koku pilnībā ir jāiziet no mājas (no sava subjektīvā viedokļa), jāpaiet gabaliņu nost, tad koks paveras pilnībā, tad ir iespēja redzēt to, ko redz citi, no citiem stāviem.

Stihiju sadarbība ir ļoti cieša. Neviena no tām nevar bez citas. Vienādās devās visu stihiju enerģija veido harmoniju.

Uguns rakstura īpašības ir visām šīs stihijas zodiaka zīmēm. Ja jūs esat Uguns bērna dzīves biedrs, draugs, kolēģis, radinieks vai kā citādi, pazaudējis degsmi griezieties pie Uguns pēc palīdzības. Ja esat Ūdens zīme, saprotiet – ar Uguni nav joki. Kontaktējot izprotiet Uguns ātrumu, spilgtumu nenomokiet to ar emocionālām garām sarunām. Uguns zaudēs enerģiju un sarunas laikā var pat aizmigt. Var neapmierinātībā pārkarsēt Ūdeni.

Emocionālas, enerģiskas nesaskaņas, strīdi šo stihiju starpā – īssavienojums ir rezultāts. Apzinoties otra dabu, zinot tā būtību šo stihiju pārstāvji veiksmīgi kontaktē papildinot viens otru ar vēl neizjustām tieksmēm viens pēc otra. Ūdenim patīk aktīvais Uguns, un Ugunij plašais Ūdens. Šī savienība ir enerģētiski spraiga. Uguns apgaismo, silda Ūdeni, Ūdens apskalo Uguni izceļot to. Uguns un Ūdens sapratnes garanti ir mērenība.

Kas par daudz, tas par sliktu.

Tiek uzskatīts, ka Uguns ar Zemi konfliktē.

Tā varētu būt. Taču mitru emocionālu Zemi Uguns žāvē. Tumšos laukumus uz Zemes Uguns izgaismo. Ja Zeme ir tīra, tā labi saprotas ar Uguni, taču Zemei pašai esot ļoti sausai Uguns to galīgi izkaltēs. Ugunij jādomā par to, kad Zemei vajag siltumu un gaismu. Uguns degot izgaismo arī Zemes labākās formas (īpašības). Šeit savienība veidojas ja Zeme ir stabils pamats uz kura Uguns var degt.

Uguns bez Gaisa nevar dzīvot. Gaiss baro Uguni lielākai degsmei, par ko Uguns izspiež no Gaisa mitrumu un ļauj Gaisam sasilt. Šī savienība ir spējīga radoši darboties vienmēr papildinot viens otru ar jaunu vēsmu.

Arī šeit viss atkarīgs no skata vietas un redzesloka. Ja Uguns ir vienā stāvā, Gaiss citā satiekoties var rasties arī eksplozija, kā rezultātā abi redz tikai debesis, bet koks paslīd skatam. Kas kuram ir būtisks, to zina katrs pats. Cienot cita raksturīgākās īpašības mēs cienām sevi. Iepazinušies ar Uguni ļausim viņai degt, kam vajadzīga izdzisusi pelnu čupa. Ja pats esat Uguns izprotiet, nevar degt nepārtraukti ar pilnu liesmu, pat saule nespīd diennakti vienā vietā.

Runājot par Gaisu. Kur gan tas neielien? Pat Ūdens emocionālajās dvēselēs tas ienes tādu informācijas daudzumu, ka reizēm nabaga Ūdens paliek paviegls, gāzēts. Vai tas ir slikti? Dotajā momentā jā, bet Ūdens lēnām izspiežot gāzi patur būtiskāko, ko vēlāk nepieciešamības gadījumā, pie situācijas izskalo krastā informējot citus. Strauji pārgāzēts Ūdens nav spējīgs uzņemt Gaisa informāciju un putojot to izmet tūlīt. Straujais Gaiss sabango Ūdeni, kurš atbildes reakcijā padara Gaisu mitru un smagnēju. Normālā informatīvi emocionālā apmaiņas reakcijā šīs stihijas papildina viena otru. Gaiss mīl klejot, kamēr Ūdens čalo savā gultnē. Esot brīvā savienībā, šīs stihijas tiecas viena pie otras.

Zeme stabilais visa pamats. Ar Gaisu labprāt pastāv līdzās. Zeme ir forma, Gaiss to piepilda. Zeme caur Gaisu top auglīga. Gaiss palīdz Zemes informācijai izsēties plašumos. Gaiss rada ideju, Zeme to realizē praksē. Zeme ceļ formu, Gaiss to pieslīpē. Zemes stabilitāte ir formā.

Ūdens izplūdusī masa nespēj savākties bez Zemes palīdzības. Pacietīgā Zeme iesūknē sevī visu Ūdens emociju devu. Taču tā ne vienmēr spēj caur sevi izplatīt Ūdens informāciju. Zeme rada gultni un krastus ūdens enerģētiskai plūsmai. Pie pārāk lielas emocionalitātes tikai Zeme spēj Ūdeni iegrožot veidojot ezerus, dīķus, neļaujot Ūdenim plūst, bet ļaujot tam koncentrēties, kas savukārt rada Ūdens spēju izteikties dziļumā. Ūdens ir pateicīgs Zemei par sakārtotību, mūžīgu līdzās pastāvēšanu. Izkaltusi vai drūma Zeme sākumā Ūdenim liekas ļoti jauka, taču laika gaitā Ūdens zaudē spēju Zemi piesātināt. Pārlieku lielas Ūdens šaltis skalojot Zemi veido dubļus. Tos mēs visi esam pieredzējuši gan fiziskā, gan garīgā pasaulē. Tad mēs meklējam Uguni un Gaisu, lai apžāvētos un apvējotos jaunam ceļam.

Vienādo stihiju Gaiss – Gaiss, Zeme – Zeme, Ūdens – Ūdens, Uguns – Uguns, partnerība ir vairāk vienpusīga, kopējām interesēm, taču laika gaitā ļoti bieža apnicīga. Var būt un nebūt stabila.

Tālāk viss atkarīgs no vēlmes realizēties. Ko kuram vajag, to arī atrod. Gribot papriecāties atrodam partneri izpriecām, tas mūs apmierina. Apprecamies – nesaprotam, kādēļ jāšķiras, viss bija tik labi. Taču vai mēs meklējam, to cilvēku ar kuru vēlētos būt kopā ikdienā, kuram vēlētos ziedot sevi, vai to kurš mums der pašlaik? Cik tālu mēs redzam, cik dziļi jūtam, cik kvēli degam un stabili esam paši? Ko vēlas citi? Ko spējam dot, ko vēlamies ņemt? Atbildes ir mūsos un ap mums.