Divi draugi ceļoja cauri tuksnesim. Pārgājiena laikā izcēlās spēcīgs strīds, un viens no draugiem pēkšņā niknuma uzplūdā iecirta otram pļauku.
Cietušais bija ļoti apbēdināts. Nesakot ne vārda, viņš noliecās un ierakstīja smiltīs sekojošus vārdus:
Šodien man iesita mans labākais draugs.
Tad viņi turpināja pārgājienu un drīz nonāca līdz kādai oāzei. Tur viņi abi izlēma nopeldēties. Draugs, kurš bija dabūjis pļauku, pēkšņi tika ierauts atvarā un sāka slīkt. Taču pēdējā mirklī draugs paspēja viņu izglābt.
Pēc slīkšanas nedaudz atguvies, viņš paņēma akmeni un iegravēja tur sekojošus vārdus:
Šodien mans labākais draugs man izglāba dzīvību.
Draugs, kurš otru bija gan sitis, gan izglābis, izbrīnīts jautāja: Kad es tev nodarīju sāpes, tu to ierakstīji smiltīs, bet tagad tu gravē vārdus akmenī. Kāpēc?
Otrs draugs atbildēja:Kad kāds mūs ir aizvainojis vai apbēdinājis, mums tas jāieraksta smiltīs, lai piedošanas vējš to izdzēš. Bet, kad kāds mums izdara ko labu, tad mēs varam to iegravēt akmenī, lai nekādi vēji to vairs nespētu izdzēst.