Vispār jau rakstiņš būs par cilvēka ego. To pašu nabadziņu, kas katrā no mums šad tad jūtas šausmīgi par kaut ko apvainojies, pazemots un izraisa veselu nejauku emociju gūzmu, ja ierauga ko tādu, ko sevī nevēlas redzēt. Te nebūs nekā jauna (ko tad jaunu vispār var pateikt?), te būs jau daudzreiz lasītā un dzirdētā pārkārtojums citādā veidā ar mēģinājumu atsegt dažus autoraprāt paradoksālus aspektus.
Paradoksālus dēļ savas atrašanās vienlaicīgi ekstrēmumā (pie tam tādā, par ko lasītājs tūlīt kliegs – nē! nē! nē! – tas nav par mani!!!) un patiesumā (pie kā var nonākt, ja ir dūša ieskatīties dziļāk – aiz šī pirmā trīskāršā „nē!”).

Ikdienā ap mums ir daudz visa kā. Ir daba, ir lietas, ir cilvēki. Parunāsimies nedaudz par lietām un cilvēkiem. Un ar kādām emocijām mēs uztveram lietas un cilvēkus.

Vispirms atkārtošu jau vairākkārt sacīto teicienu (autoru neatceros), ka katrs cilvēks, ko mēs dzīvē satiekam, ir kā pastnieks, kurš atnes mums tās vēstules, ko paši sev esam uzrakstījuši. Šis teiciens ir ģeniāls, tā dziļumu varētu apspēlēt gari un plaši; atļaušos pakavēties tikai pie viena aspekta.

Ir lietderīgi ieklausīties (lasi – apzināties!) savās emocijās, komunicējot ar cilvēkiem ap mums. Vai ir kaut kas negatīvu viļņošanos izraisošs? Tā ir aksioma, ka mēs to saskatīt negribēto, kas ir mūsos, neapzināti mēdzam projicēt uz kādu citu – to otru. Un tad nu – aiziet jūriņā! – paša spēja būt negodīgam vienmēr un visur primāri liks saskatīt krāpšanu un zagšanu; nepatika pret otra skaudību, gļēvulību, slinkumu nav nekas cits kā nevēlēšanās redzēt paša spēju skaust, būt bailīgam, kūtram. (saprotiet pareizi – te ir runa par nepatiku kā emocionālu izpausmi! Nepatika šajā gadījumā varētu tikt atvasināta līdz riebumam, aizkaitinājumam).

Iepriekšējā rindkopā pausto domājoši un sevi vērojoši cilvēki viennozīmīgi apstiprinās kā patiesību. Šajā rakstiņā vēlējos padalīties ar pāris ekstrēmākām atklāsmēm, kas sakņojas šajā pašā augstāk minētajā principā.

„Pastaigājoties” pa savu pasaules uztveri pirms daudziem gadiem, atceros, kā manī emocionālu nepatiku izraisīja ubagi ielās. Tas šķita kaut kas tāds, uz ko nu nekādi negribējās skatīties. Šokējošais secinājums, pie kā nonācu jau stipri vēlāk – es pats biju līdzīgs ubags! Nē, es, protams, nesēdēju ielas malā ar trauciņu rokās un neuzmācos garāmgājējiem. Tas notika savādāk. Cilvēks, kurš nav pašpietiekams, savā ziņā ubago nepārtraukti. Ubago mīlestību, ubago dzīves enerģiju. Tas notiek zem dažādām dekorācijām, zem dažādam izkārtnēm ar dažādu ārējo motivāciju. Piemēram, izkalpojoties atzinību. Rīkojot greizsirdības scēnas. Agresīvi izturoties pret līdzcilvēkiem. Iežēlinot līdzcilvēkus. Šādu sarakstu var turpināt un turpināt. Varbūt tas ir tā, ka dēļ ego nobloķētās spējas saņemt enerģiju no Esamības nākas meklēt alternatīvus uzpildīšanās paņēmienus?

Otrs interesants sevis vērošanas objekts ir cietums un cietumnieki. Protams, protams, saskaņā ar mūsu uzlikto masku, mēs visi šķietami esam brīvi un mums ar cietumu un cietumniekiem nav nekāda sakara, mēs pie tiem nu nekādi nepiederam. Bet – vai patiešām? Vai nav tā, ka dziļi iekšienē mūsu patiesā būtība vēlas izlauzties no prāta saveidoto kastīšu žņaugiem, savukārt, domājošo prātu, nevēloties šīs kastītes atzīt, pārņem nepatika, uz cietumu un cietumniekiem skatoties? Ikdienā mēs to nepamanām, mums ir šķietami labi tur, kur mēs esam – „brīvībā”. Ko, cietums?? Brrrr…

Vispār, lēnām nonākot līdz lietu kopsakarībām, ir interesanti vērot pasauli. Cik diži Radītājs ir sapludinājis kopā dažādas krāsas to neizmērojamā toņu bagātībā! Radītājam ir bijusi varen plata ota! Cilvēku gleznojot laikam tika lietota baltā krāsa, atstājot cilvēka paša ziņā, kādas krāsas no visa spektra (kā zināms, balta krāsa satur visas parējās!) izstarot.

P.S. Bērnībā pieredzētie notikumi arī var izraisīt emocionālo nepatiku turpmākajā dzīvē. Tas jau ir cits stāsts, pie šeit aprakstītā nosacīti nepiederošs. Tajā pašā laikā ne mazāk svarīgs nobloķētas enerģijas aspekts.