Ir kāda tendence, kura cilvēkam pakāpeniski izpaužas ejot garīgo attīstības ceļu, un šī tendence ir spēja neievērot, jeb darguza, kā to dēvē sufiji. Dažreiz šī tendence var likties kā nevērība, bet nevērīgs ir nevis tas, kurš nepamana, bet gan tas, kurš neskatās. Citiem vārdiem sakot, spēju neievērot var nosaukt par prasmi pacelties pāri lietām. Lai neievērotu, nepieciešams pacelties; zemāk par dzīvi stāvošais nespēs neko ievērot, pat, ja gribēs. Spēja neievērot – tā ir augstsirdības izpausme, tā nozīmē spēju skatīties un tajā pašā laikā neskatīties, redzēt, un neievērot redzamo, prasme nejusties aizskartam, ievainotam vai par kaut ko uztrauktam, spēja par to pat nedomāt. Tā ir cēla rakstura pazīme, dvēseļu pazīme, kuras nosakņotas uz augstākas nots.

Kāds var jautāt: vai tas ir labi? Varbūt ne vienmēr, bet gala rezultātā vienalga mērķtiecīgi; neievērot spējīgais saprot arī derīgo savas spējas aspektu. Iespējams, viņš apzinās to vienīgi beigās, paspējis iepriekš saskarties ar neskaitāmām neērtībām; taču viss ir labs, kas labi beidzas.

Bieži vien tam, lai neievērotu, nepieciešams mazāk enerģijas nekā lai ievērotu kaut ko tādu, ko viegli varētu palaist garām. Ir svarīgas un nesvarīgas lietas; ejot pa dzīvi, cilvēks redz, ka daudzām lietām ir maza nozīme un tās viegli nepamanīt. Tas, kurš pievērš uzmanību visam, ko sastop savā ceļā, pazaudē daudz laika, kurš nepieciešams dzīves garumā, lai nonāktu pie mērķa. Ja, rāpjoties dzīves kalnā ar mērķi sasniegt virsotni, cilvēks uztrauksies katra iemesla dēļ, viņš nekad nesasniegs virsotni, viņš tā arī mīņāsies pakājē, par visu uztraukdamies.

Kad cilvēks saprot, ka atlikušas dzīvot tikai dažas dienas, viņš beidz uztraukties par sīkumiem; viņš sāk domāt tikai par to, kas tiešām svarīgs. Pieķeroties sīkumiem, cilvēks zaudē iespēju piepildīt lielos dzīves mērķus. Tas, kurš uztraucas par sīkumiem, ir mazs; dvēsele, kura domā par diženo, ir dižena.

Spēja neievērot – pirmā piedošanas stunda; šī tendence rodas no mīlestības un simpātijas; tas, kurš ienīst, ievēro pat vismazāko kļūdu, tai laikā kad tas, kurš mīl, dabiski neievēro otra kļūdas un pat cenšas mīļotā trūkumus pārvērst par panākumiem. Dzīvē ir milzums lietu, kuras piedāvā skaistumu, un milzums lietu, kuras piedāvā neglīto; nav gala labajam un nav gala trūkumiem; cilvēka dzīves izpratne atkarīga no viņa attīstības.

Jo augstāk paceļas cilvēks, jo plašāks kļūst viņa horizonts. Nosliece simpatizēt, kura ir analītiska nosliece, apsver, novērtē un ievēro visu, ved cilvēku pie vēlēšanās neievērot. Nesodiet, kā teica Kristus, un netapsiet sodīti. Jo vairāk domā par šo gudrību, jo dziļāk to pieņem sirds. Tā māca, ka jācenšas neievērot to, kas runā pretī mūsu izpratnei par dzīves kārtību, kamēr nepacelsies tādā apziņas līmenī, kad visa dzīve kļūst par grandiozu Dieva vienreizības redzējumu.