Nav šaubu, Smaragda Plāksne ir viens no leģendārākiem Eiropas alķīmijas tekstiem. Pati tā tapšana tiek attiecināta uz III-XIII gs. Kā redziet, pieļautais laika diapazons ir ļoti plašs.

Par Smaragda Plāksnes autoru tiek uzskatīts Hermejs Trismegists – mītiem un leģendām apvīta persona, kura it kā apvienojusi ēģiptiešu Tota (rakstīt mākas un gudrības dievs) un grieķu Hermeja zināšanu elementus.

Tikai ap 1614.gadu Isaac Casaubon atklāja, ka Smaragda Plāksne ir saistīta ar darbu, kuram bija vairāki, otrā/trešā gadsimta, autori (lai gan arī šādam viedoklim ir savas pretrunas). Lietu sarežģī tas fakts, ka diemžēl sākotnējais teksts nav saglabājies un mums ir pieejami tikai oriģināla tulkojumi. Ir zināms, piemēram, Johannes Hispalensis teksta tulkojums latīņu valodā (aptuveni, 1140.g.), kā arī Filipa no Tripoles tulkojums (apmēram, 1243.g.).

Pēdējo 200 gadu laikā tika atklāti vairāki tulkojumi arābu valodā. Pilnīgi iespējams, ka sākotnējā šī teksta versija uz visiem laikiem paliks tā arī neatrasta. Bez tam, daudzie tulkojumi radījuši ne tikai grūtības teksta datēšanā, bet arī dažādību šī teksta interpretācijā. Jāatzīmē, ka zināmas šī teksta atskaņas atrodamas pat Ķīniešu senajos tekstos.

Saskaņā ar vienu no teksta versijām arābu valodā, kāds noslēpumains cilvēks, vārdā „Balinas” iegāja alā, kurā sastapa Hermeju ar zaļu akmeni rokās. Uz šī akmens bija uzraksti sīriešu valodā (no šejienes nosaukumā vārds „Smaragda”, kas norāda uz krāsu). Jāatzīmē, ka pēc atsevišķu autoru domām, šis teksts cēlies, ātrākais 650.gadā, tomēr ne vēlāk kā 800.g., jo ir sastopams šā perioda vienā no grāmatām: ”Kitab Balaniyus al-Hakim fi’l-`Ilal” (Balinasa grāmata, kuram pieder zināšanas par Iemesliem).

Neatkarīgi no Smaragda Plāksnes dažādām versijām, būtiska ir arī šī teksta alegoriskā nozīme. Bez tiešā, tulkojuma līmeņa, ir arī mistiskais, kurš bieži vien saistīts ar kosmisko kārtību un garīgo pieredzi. Saskaņā ar hermētismu, viss esošais ir savstarpēji saistīts un nekas nenotiek bez sava iemesla. Visu pārvalda dabas likumi, tikai mēs visus tos neesam izpētījuši un galvenais – ne visu pat esam spējīgi saprast.

Ne mazāk svarīga ir arī tekstā izmantotā simbolika, elementu salīdzinājums, asociācijas ar cilvēkiem (tēvs, māte u.t.t.), universālās parādības (saule, mēness, vējš, zeme). Vērts pievērst uzmanību duālisma principam – Saules un Mēness, tēvs un māte. Starp duālajiem elementiem vienmēr jāsaglabā līdzsvars, savukārt to apvienošana lielā mērā ietekmējusi radīšanas procesu.

Teksts mudina pievērsties savas garīgās pasaules izzināšanai, aicina izmantot formā (cilvēka organismā) apslēpto spēku. To var traktēt kā aicinājumu strādāt ar sevi, sākot ar pašiem pamatiem.

SMARAGDA PLĀKSNE
TABULAE SMARAGDINAE

13. Diezgan ar to, ko esmu teicis par Saules darbību.
(Completum est quod dixi de operatione Solis.)