Uzrakstīt šīs pārdomas pamudināja viena pagara diskusija forumā. Sapratu, ka tēma ir, kaut arī vienkārša, tomēr pārāk dziļa, lai varētu to izklāstīt viena vai divu foruma komentāru apjomā. Būtībā gan te būs vairāk vai mazāk jau kādreiz teiktā apkopojums (galu galā ko jaunu vispār vairs var pateikt!?), varbūt ar nedaudz citādi saliktiem akcentiem. Ilustrācijai un krāsainībai atļaušos nocitēt pa kādam gabaliņam no dažu laikabiedru teiktā tas varētu iederēties domas labākam izklāstam.Izklāstītais būs šis tas arī no paša sapratnes un paša pieredzētā. Taču, pasarg dies! autors nekādi nepretendē uz to pašu plauktu, kurā būtu liekami še publicētie garīgie spīdekļi. Uztveriet, lūdzu, rakstiņu kā nelielu parafrāzi par tēmu laicīgais un garīgais. Tālāk jau, vai ir OK vai nav OK – domājiet paši. Noteikti uz šī pamata radīsies katram savi jauni jautājumi, jo, kā jau viena foruma dalībniece viedi atskārta jaunās atziņas saārda iepriekšējo kastīti, taču rada jaunu. No sevis varu piebilst, ka vienīgais labums, ka jaunā kastīte tomēr ir plašāka par iepriekšējo. Un tas ir būtisks progress!
Tiek pieņemts kā aksioma, ka rupjo matēriju caurstrāvo smalkāka. To, savukārt, caurstrāvo vēl smalkāka. Konkrētajā gadījumā nav svarīgi, cik tālu attīstās caurstrāvošanas process, svarīgi, ka pieņemam un izprotam tā pastāvēšanu.
Ja pavērojam dabu, ja pavērojam fizikālas parādības, mēs nonāksim pie līdzīga, tikai apgriezta secinājuma parādību augstākie aspekti (smalkākie) sevī integrē zemākos (rupjākos). Piemēram, paātrinātās kustības likumi integrē sevī vienmērīgās kustības likumus. Einšteina likumi, savukārt, integrē Ņūtona likumus (t.i. vienmērīgās un paātrinātās kustības likumus). Cits piemērs – otrā dimensija sevī integrē pirmo dimensiju. Trešā dimensija integrē pirmās divas. Ja no trīsdimensiju modeļa izņemsim otro dimensiju, tur būs kaut kas cits, bet noteikti ne trīsdimensiju modelis. No viendimensijas modeļa, neizveidojot otro dimensiju, pārlēkt uzreiz uz trīsdimensiju modeli nav iespējams. Tāpat nav iespējams radīt tvaiku, ledu vispirms nepārvēršot par ūdeni.
Cilvēka attīstībā darbojās šie paši likumi. Var runāt par visaugstākām garīgām vērtībām un nez ko sazin vēl, taču kamēr nav integrēti visi zemākie attīstības aspekti, tiekties pēc augstiem garīgiem sasniegumiem nozīmē to pašu, ko vaiga sviedros airēt pie laipas piesietu laivu un brīnīties, ka ūdens dziļums zem ķīļa paliek ka pastāvīgi konstants lielums.. Zemākie aspekti cilvēciskā mīlestība, sekss, dažādas negarīgas vēlmes, emocijas tas viss ir savā ziņā svēts, jo bez tā izdzīvošanas cauri sev nav iespējams sasniegt augstākas virsotnes. Lotosa zieds, kā zināms, sakņojas dūņās un dubļos. Taču ja nebūtu šo dubļu un dūņu, nebūtu arī krāšņā lotosa zieda!
Koelju ir teicis: Cilvēks nemācās no dzirdētā, viņam pašam viss ir jāpiedzīvo. Pašam viss ir jāpiedzīvo! Pašam viss ir jāizdzīvo sev cauri, padarot par daļu no sevis paša pieredzē iegūtās patiesības atklāsmes. Katrs taču ir lasījis neskaitāmas reizes, ka, piemēram, dusmoties ir slikti. Tas ir pieradīts līdz pat asins ķīmiskā sastāva maiņai dusmu brīžos. Tātad cilvēks zina, ka dusmoties ir slikti. Tad kāpēc viņš joprojām turpina dusmoties? Kāpēc viņš turpina darīt to, par ko viņš zina, ka tas ir slikti?
Apzināti vārdu zina ieliku pēdiņās. Literatūra, raksti norāda rakšanas virzienu, tomēr raksti nekādi nav saistīti ar pašu rakšanas procesu, kas ir vienīgais, kas ved pie patiesās zināšanas. Tikai dusmu būtības atrakšana, atklāsmes integrēšana sevī ļauj dusmu vēlmju upi nomierināt vai pagriezt tās gultni citā virzienā. Tā arī ir transformācija.
Kad cilvēks uzsāk garīgos meklējumus, pirmā lieta, ko viņš parasti dara noliedz visu laicīgo, noliedz visu piezemēto. Jo Kristus, Buda un citi lielie skolotāji nerunā par piezemētam lietām. Taču kālab lai viņi par tām runātu? Tās viņiem daudzu dzīvju laikā ir sen izdzīvotas cauri sev, tās viņiem nav aktuālas un ir loģiski, ka viņi runā pārsvarā tikai par ceļojuma galapunktu, kurā paši atrodas. Un te rodas viens no lielākajiem pārpratumiem. Katrs garīgā ceļa gājējs grib būt tāds pats kā Kristus, tāds pats kā Buda, tāds pats kā Mahavira. Un meklētāja laicīgo vēlmju upes tiek vienkārši aizdambētas!
Nav grūti iztēloties, ko nozīmē aizdambēt upi. Normālā, dabiskā enerģijas plūsma tiek nobloķēta. Pirmā lieta, kas var notikt enerģijas bloks var izraisīt dažādas slimības. Dusmu, niknuma nosprostošana beidzas ar dažādiem iekaisumiem. Otra lieta aizsprosts var tikt pārrauts kādā cita vietā un radīt vēl lielākas nepatikšanas. Esmu pārliecināts, ka piespiedu celibāts nabaga katoļu priesteriem ir galvenais iemesls daudzajiem pedofilijas skandāliem šajā koncesijā (seksa vēlmju upe noteikti pieder pie visvarenākajām ar iluzoru iespēju to nosprostot). Trešā un galvenā lieta bēgot no piezemēti laicīgā, cilvēks atliek iespēju to izdzīvot cauri sev, nosacīti mēģinot lēkt no pirmās dimensijas uz trešo. Taču mēs jau runājām, ka tas nav iespējams!
Lasītājam noteikti ir radies jautājums bet ko tad darīt ar šiem, sauksim tos par laicīgajiem dēmoniņiem? Ļaut tiem vaļu plosīties?
Ir divas iespējas. Ezotēriķis Modris Slava vienā forumā to noformulēja, manuprāt ļoti interesanti: Kurš ir stiprs, iet askēzes ceļu, varmācīgi strādā ar savu gribu, drosmīgi liekot visiem velniem pa purnu, kurš ir vājāks, pielabinās velniņiem, pabaro viņus, un beigu beigās velniņi nomirst aiz garlaicības, jo ko lai te pavedina, ja cilvēks pats pavedinās.
Vienā no intervijām Boriss Grebenščikovs, jautāts par toksīnu lietošanu kā traucēkli garīgās attīstības ceļā, atbildēja: Viens gudrais, neatceros tieši kurš, manuprāt T.S. Eliots, ir pateicis brīnišķīgu lietu: Pārmērību un pārsātinājuma ceļš ved uz gudrības pili. Kāda jēga sev likt nedzert un nepīpēt, ja gribās? Ja negribas, tas ir lieliski, ģeniāli tas ir labāk par visu! Taču, ja gribās un tu sev liec nedzert un nepīpēt, tad tu vienkārši tērē lieku enerģiju cīņā ar šo savu dēmonu. Kālab? Labāk viņu pabarot un tad viņš pats pakāpeniski nobeigsies. Esmu nonācis pie tā, ka man lietot alkoholu vairs absolūti nevajag, ja es nonākšu pie tā, ka man pilnīgi negribēsies smēķēt tad būs brīnišķīgi.
Tātad, acīmredzot ir jāapzinās savas gribas spēka samērojamība ar laicīgā dēmoniņa izpausmes spēku (slinkuma dēmoniņam es šad tad pa purnu uzšauju, taču atzīšos, šamais mani, galu galā, sakauj vienos vārtos).
Visbūtiskākā lieta šeit ir ārkārtīgi svarīgi kopt apzināšanās paradumu. Mācīties sajust. Sajūtas atšķiras no emocijām ar to, ka sajutās ir apzināšanās klātbūtne. Kopjot apzināšanos, dusmu un niknuma uzplūdus var pamanīt agrīnā stadijā un tie izšķīst, nemaz neradušies. Ja izdodas izkopt gana modru apzināšanos, arī slinkuma dēmoniņam klājās grūti. Apzināšanās pati par sevi izslēdz slinkošanu, kuras laikā ķermenis zviln, bet domājošais prāts tiek palaists vai nu mērkaķa skrējienā, vai barots ar ziepju operas strēbjamzupu. Apzināšanās ir tas cēlējspēks, kas ļauj rāpties uz nākošo kāpņu pakāpienu.
Kas notiek, ja cilvēks ļaujās laicīgajiem dēmoniņiem bez apzināšanās klātbūtnes? Citāts no šī paša foruma autors A. – par emocionālās dabas nepiesātināmību: Vai ir naudas summa, ar kuru pietiek mantrausībai? Vai ir meiteņu skaits, ar kuru pietiek izvirtībai?
Atbilde ir viennozīmīga IR! Protams, katram indivīdam būs nepieciešama cita naudas summa un cits meiteņu/puišu skaits, taču likums darbojās negrozāmi tev nebūs citus dievus pielūgt! ar dieviem šeit saprotot ne jau, piemēram, Šivu, Višnu, Pērkonu, Māru (kas faktiski ir viena un tā paša Radītāja dažādu aspektu simboliskas izpausmes), bet visu to, ko cilvēks laicīgajā dzīvē nostāda starp sevi un Radītāju, vērtē augstāk par Radītāju. Šajā gadījumā naudu un meitenes/puišus izvirtībai. Un agri vai vēlu pienāks brīdis, kas cilvēks atskārš tiek rausts miljons pēc miljona, bet laimes sajūtas kā nav, tā nav. Tiek ņemtas arvien vairāk un smukākas meitenes, bet pēc kārtējās acumirklīgās izšprices bauda pārvēršas depresijā. Jo atkal – laimes sajūtas kā nav, tā nav. Iestājas situācija, kad dzīve iedod teiblom pa feisu (piemēri iz sabiedrības te ir kaudzēm!). Un gribot negribot ir jāpārslēdzas. Jebšu, jāturpina maldīties pa aplamajām takām nākošā dzīvē, līdz šā kā tā pienāk konkrētais apakšējais galapunkts. Jā, arī šādā veidā var izdzīvot caur sevi falšās vērtības. Agri vai vēlu tas notiek.
Nezinu, cik sakarīgi man izdevās pateikt to, ko vēlējos. Pamatideja ir gauži vienkārša. Viss ir saistīts. Viss integrējās. Iekļaujas cits citā. Un, ja kaut kas iztrūkst kaut vai, ja tie ir štrunta dubļi krāšņais lotoss neuzzied. Var sludināt laicīgās vērtības kā iluzoras, taču ir tikpat iluzori cerēt uz ko augstāku bez laicīgo vērtību izdzīvošanas caur sevi.
P.S. Man būtu žēl, ja pēc šitā rakstiņa izlasīšanas, kāds ieslīgs pašapmierinātībā re, esmu tur kur esmu un viss ir kārtībā! Rakstiņš netika iecerēts kā aicinājums nekur nekāpt! Tiešu otrādi. Ir jātiecās un jākāpj!
Rakstiņš bija tikai aicinājums padomāt par pakāpienu neizlaišanu. Tautai ir vieds sakāmvārds, kurš literāri maigākā formā skan Augstāk par sēžamvietu neuzlēksi. Ja padomā par būtību var pat apbrīnot jēgas dziļumu!