lai sevi iepazītu, mums vienmēr jāpaļaujas uz sava Iekšējā Skolotāja spriedumiem. Lai to darītu, mums jācenšas kļūt par skolniekiem un, atšķirībā no tā, kā daži uzskata, tikt atzītam par mūsu Iekšējā Skolotāja audzēkni ir daudz grūtāk nekā tikt pieņemtam par guru mācekli, lai kāds viņš būtu. Protams, guru acīs vienmēr var izlikties par savādāku, nekā esam patiesībā, bet Iekšējā Skolotāja priekšā mēs nostājamies patiesajā gaismā.
Skolotājs dzird to, ko mēs nevēlamies viņam stāstīt, viņš mums saka to, ko mēs nevēlamies dzirdēt. Viņš runā taisnības valodā un nepieņem melus. No mūsu puses nepieņem nekādu kompromisu, bet nekavējoties mūs atmasko, ja mēs gribam piemānīt sevi vai citus. Kad mēs pārāk bargi nosodām savu vājumu, viņš zina, kā parādīt augstsirdību un pēc tam norāda uz tām īpašībām, kuras padara lielāku mūsu spēku.
Ja mēs pret savām kļūdām esam pārāk augstsirdīgi, viņš stingri norāda, ko mums iekšēji jāpieņem kā patiesību. Kamēr mēs neesam sapratuši un noskaidrojuši vienkāršības nozīmi, viņš mums vienmēr pierāda, ka viltus vienkāršība un iedomība ir divi ceļi, kuri ved uz godkāri. Kopš brīža, kad mēs tiešām kļūstam vienkārši domās, vārdos un darbos, viņš ar prieku mums dāvā spēka, atklātības un vienkāršības apziņas laimi.
Tomēr jāuzsver, ka mūsu Iekšējais Skolotājs nekad mums neuzspiež uzvedības līniju, bet vienmēr atstāj mūsu es un mūsu objektīvās garīgās individualitātes ziņā tiesības izmantot savu izvēles brīvību un ieklausīties vai neieklausīties sirdsapziņas balsī. Citiem vārdiem sakot, Skolotājs nerīkojas skolnieka vietā, bet saglabā mieru, un tas ir viss, ko viņš var un kas jādara ceļa norādīšanā skolniekam, pa kuru jāiet, lai sasniegtu iekšējā svētceļojuma mērķi.