Saulrieta krāsas Eiropas debesīs mūs pavada vēl labu gabalu ceļā no Rīgas uz noslēpumainajām Eiropas salām – Britāniju.

Lidojums – Mīlestības, cerību un sapņu spārnots. Un nakts, kas mūs sagaida britu zemē. Atkalsatikšanās un tikpat īpaša satikšanās no jauna – daudzi no mums Vitāliju bija satikuši Rīgā, bet tikai daži no ceļojuma un deju līdzbiedriem ar viņu bija satikušies Angļu kanāla otrā krastā.Kembridžas nakts mūs pārsteidz ar skaļu un daudzbalsīgu meža baložu dūkošanu turpat eglēs virs galvas – tie, nesdami savus noslēpumainos vēstījumus, mūs ieaijā miegā un tikpat izteiksmīgi skan sapņos un pa ceļam uz pamošanos. Kembridža – ne tikai meža baložu, bet arī izglītoties kāras jaunatnes pilsēta – jauneklīga, draudzīga, sirsnīga un jauka. Laivošana upē, kas devusi vārdu pilsētiņai, izrādās visnotaļ atraktīvs un priekpilns piedzīvojums. Kāpjam baznīcas tornī, jo vēlamies kā putni pavērties uz pilsētu no vairāku desmitu metru augstuma. Mielojamies ar ikkatra angļu bērna sapni turpat mauriņā pie tempļa draudzīgajām sienām – šeit neviens to nevērtē par Dieva zaimošanu.

Bet šis ir tikai sākums, pat ne sākums, pat ne uvertīra tam, kādēļ esam atbraukuši šajā lielas daļas eiropiešu par savādo dēvētajā valstībā. Mūsu ceļš ved tālāk un dziļāk. Mūsu mērķis ir Sakrālās mākslas nometne, kas kādā bioloģiskā pļavā netālu no Oksfordas maija pēdējā nedēļā norisinās nu jau kādu devīto gadu.

Pirmie soļi pļavā, ko latvieši drīzāk dēvētu par apaļa kalna virsotni – šķiet, ka Saule un mākoņi ir tepat – varbūt arī tādēļ līst teju vai katru dienu – mitrā, auglīgā un siltā Anglija mūs priecē arī ar lietus dejām un Pērkona mūziku. Nedēļa brīnišķajā pļavā pusceļā starp zemi un debesīm, kur deguns iestiepjas augstu debesu jumā un mākoņi teju vai ar roku sasniedzami.

Nedēļa Sakrālās mākslas nometnē paiet laikam slīdot caur pirkstiem, caur deju soļiem un brīnišķas mūzikas skaņām, caur smaidiem un nemitīgiem Mīlestības un dievišķuma apliecinājumiem. Visi esam kā Viens. Visi esam Viens. Aptuveni 400 ļaužu uz apaļa kalna muguras. Viss pārvērties skaņā un krāsā, mīlestībā un svētuma pārliecībā. Dievs ir tepat – mūsu vidū, kopā ar mums, mūsos.

Laika un telpas daudzdimensiju, daudzslāņu, daudzizplatījuma sajūta. Ir milzums pasauļu un tās visas dzīvo savītas un sasaistītas viena ar otru, saplūdušas un savienotas – viena otrā un viena caur otru. Laiks ir vai nu izpleties neizstāstāmā plašumā vai apstājies pavisam.

Es nezinu, vai Laiks ir vispār šai laikā…, kad citu deju vidū dejojam arī mūspašu „Sijā auzas…”, „Māte savas meitas sauca…”, Ievas Akurāteres dziedāto „Ko man dosi māmulīte…” un pārsteidzam angļus sirsnīgi piebiedrojoties Sakrālo apļa deju orķestrim un citiem dziedātājiem – skan labi – esam pārsteigti un sajūsmināti, pat aizkustināti… Skaisti – skan latviešu dziesmas pasaulē un mūsu valoda tik daiļi. Mācām visam daudzbalsīgajam un atsaucīgajam dejotāju pulkam „Pērkons kala debesīs” un stāstām vēstījumu par to, kā ogles birst Daugavā un vēlmes pārvēršas īstenībā – lai spējam vien saņemt un tālāk dot – tā mūsu pateicības deja angļu draugiem par uzņemšanu un atbalstu.

Pietrūkst vārdu visu šais dienās notikušo izstāstīt, lai vairāk stāsta mūsu fotoalbumi.