Es, protams, neatrauju šīs pamatdomas no augstākās filosofijas, bet atrodu tos savas sirds dziļumos, dabas ierakstītus ar neizdzēšamām zīmēm. Es vienmēr padomu jautāju tikai pats sev un uzklausu pats sevi; tas, ko es uzskatu par labu, tas ir labs; ko es uzskatu par sliktu, – tas ir slikts. Pats labākais no visiem likumdevējiem ir sirdsapziņa, mēs ar to tirgojamies vienīgi tad, kad esam smagas izšķiršanās priekšā. Pati pirmā un svarīgākā rūpe ir rūpe pašam par sevi: tik bieži taču iekšējā balss mums vēsta, ka darot labu uz citu rēķina, mēs patiesībā darām sliktu.
Mums šķiet, ka mēs klausām savai dabiskajai balsij, bet patiesībā mēs tai pretojamies; ieklausoties tajā, ko tā vēsta mūsu jūtām, mēs noliedzam to, ko tā stāsta sirdij: darbīgs cilvēks pakļaujas, pasīvs – pavēl. Sirdsapziņa ir dvēseles balss, kaislības ķermeņa balss. Un vai gan ir kāds brīnums, ka reizēm šīs balsis ir pretrunā viena otrai? Kurā tad īsteni būtu jāieklausās? Ļoti bieži saprāts mūs pieviļ un mums ir pilnīgas tiesības to nosodīt, bet sirdsapziņa nepieviļ nekad tā ir cilvēka patiesais pavadonis. Dvēselei tā ir tas pats, kas instinkts ķermenim. Tas, kurš ieklausās sirdsapziņas balsī un tai seko, ļaujas dabai – tas nebīstas apmaldīties.
Sirdsapziņa dievišķais instinkts. Nemirstīgā un debešķīgā balss, ierobežotās un neizglītotās, taču arī brīvās un gudrās apziņas pavadonis; nemainīgais labā un ļaunā tiesnesis, kas padara cilvēku līdzīgu Dievam, – tieši tu īsteno Viņa pilnību un Viņa rīcības cēlumu; bez Tevis es nejūtu sevī nekā cita, kas mani paceltu augstāk par dzīvniekiem, kā vien skumju privilēģiju, balstoties uz prātu, kurš nezin likumu un sajēgu, kura nepazīst pamatdomu, maldīties no vienas kļūdas uz nākamo.