Kas gan ir šis šarms tāds gaisā plīvojošs, aicinošs un netverams.Tā ir viņas sieviškība, kas tik burvīgi ir atplaukusi viņa vīrišķības paspārnē un viņi tik labi viens otru papildina. Viņs enerģijas un spēka pārpilns ar tieksmi un gatavību rīkoties un piepildīt viņas vēlmes un iegribas un ne tikai seksuālas, jo viņa taču ir sieviete un viņai ir grūti,dažreiz pat neiespējami pieņemt svarīgus lēmumus, šeit es domāju īstu sieviete, ko nav sabojājusi feminizācija.

Viņas acīs vīrietis ir varošais, darošais un mīlamais objekts,viņa savu vīrieti par sev nodrošināto miera ostu mīl bezgala un atdod visu savu sievišķību viņa rokās,jo bez viņa vīrišķības sev blakus , šī sieviete taču nebūtu tik koši uzziedējusi, viņš piedod tai šo sievišķības spēku ar savu vīrišķību, tie tik jauki viens otru papildina.

Tāpēc ka viens ir īsts vīrietis un otra pilnasinīga sieviete un tikai viņu kopumā šis spēks, tikai šai kopumā un šai drošumā un šai patvērumā viņa aizsargāta sieviete var plaukt un ziedēt un būt pārliecināta par savas dzīves augšupeju, jo to taču nodrošina viņš, šis vīrišķīgi nopietnais, maigais un burvīgais draugs, kam sieviete- tā miera iedrošināta un pārliecināta- apvij, pieķļauj savu samtaino augumu un atdod sevi, jo īsta sieviete grib būt iegūta , viņa grib atdoties, tā vēlas izjust šo sievišķības augstāko burvību,toties viņš alkst viņu iegūt , un pakļaut un apzināties ka tā ir viņa pilnīgi visa un viņiem abiem ir tik labi un viņa tāda atdevīga un savu vīrieti lutināt griboša un apmaigot un sajust katru viņa stūrīti un sajust kā viņš gūst augstāko baudu, kā tas uz mirkli aizmirst savu vīrišķību un ķļūst tik maigs un viņa tik atkailināta un atdevīga mīļotā rokās……….idille …………kas kādreiz beigsies, bet ja būs divu siržu siltums un patiesas simpātijas un savstarpējs gadiem plaukstošs mīļums, tad to būs vieglāk saglabāt un tikt pāri dzīves grūtībām, varbūt vīrieša vēlmei piedzīvot ko jaunu,kad būs pārgājusi šī pirmatnējā kaislība, bet viņa taču tevi mīl un grib tevi mīlēt visu mūžu, kādēļ tu nelauj to viņai, vai tu domā ka tā nākošā, kas pavasara skurbumā iekvēlinājusi tevi, tavas tieksmes pēc jaunām izjūtām vai mirkļa izlādēšanās iekvēlināts, būs labāka……… pēc tam kad modīsies rīts un tu redzēsi viņas jauno vaigu, šis vaigs būs gadu nesabojāts, tajā nebūs laika zīmju un grumbiņu mīļu, bet vai tev tas neko nenozīmēja………..viņai gan, tai sievišķīgajai sievietei, kas atdeva savam vīrietim sevi visu un gribēja tevi mīlēt, bet tu…….bet varbūt nē, varbūt tā tikai izlikās……….tev mazliet paslīdēja kāja, tā bija tikai mirkļa vājība(un kam negadās, dzīvojam tikai vienu reizi un ja Tu tāds izteikti vīrišķīgs, gribas taču dažreiz gūt apliecinājumu savam vīrisķīgajam šarmam, par ko citas tik ļoti apskauž tavu mīļoto sievieti) un labi būtu ja viņa to saprastu vai varbūt nezinātu un tu aizmirstu un atgrieztos……..es nezinu kā būtu pareizi, jo katram savs ceļš ejams…………, bet idille bija tik skaista,viņa tik sievišķīgi atdevīga un tu tik vīrišķīgi gūstošs.

Ak, cik dzīve skaista un brīžiem rūgta un smeldzoša, bet tā ir mūsu dzīve un tāpēc gribas skriet un aizmirsties un kliegt ;”Es gribu mīlēt –patiesi, dziļi un piepildīti!”

Jums te tik aizrautīgas sarunas,bet man kā švešiniecei kam par šo tēmu jau sen bija uzrakstīts šis darbiņš gribējās padalīties,tagad šķiet ka tas varbūt ir kaut kāds vienpusīgs,bet tādas nu bija manas tā laika izjūtas.Ar cieņu Donna.