„Ir notikumi ne mazāk svarīgi kā Nāve: tā ir Piedzimšana. Dzīve – tas ir kā Dabas smaids; Piedzimšana – skūpsts, ar ko tā apbalvo cilvēka dvēseli. Nolieksim cieņā galvu sievietes priekšā: tieši viņā reāli eksistē Daba. Jonahs, dabas plastiskais raksturs, sievietē mīt un plaukst. Ruahs, gars, mīlestība nolaižas no debesīm, lai viņas sirdī rastu mieru un saldu prieku; diženais radīšanas noslēpums uzsmaida mātei ar bērna lūpām, kad ar viņa acīm lūkojas no debesīm atnākusī dvēsele.

Nemirstīga aiz nāves robežas – dvēsele tāda bija arī pirms viņa dzimšanas. Pateicoties Sievietei, senči atgriežas sabiedrībā nākamajās paaudzēs. Nemirstīgais sencis, kurš atnācis cilvēku sabiedrības dzīvē atbilstoši Svētā Gara un Debesu Tēva Noslēpumiem, vai tāpēc, ka tāda ir pasaules tradīcija, noteiktā stundā atnāk noteiktā vietā, lai iemiesotos pasaulē kā bērns, kuram nākotnē lemta fiziska nāve.

Ar šo iemiesojumu dvēsele, kura atradās virtuālas nemirstības stāvoklī vienā no psihurģiskās hierarhijas līmeņiem, atstāj savu kosmogonisko mājvietu un nonāk pasaulē. Neredzama, bet iedvesmotām sirdīm jūtama, tā savā klātbūtnē ietin izraudzīto sievieti un desmit mēness ciklu garumā, izmantodama mātes asinis un dvēseli, raida savas kosmiskās enerģijas plūdumu uz topošā cilvēka ķermeni, bet pēc tam tajā iemiesojas reizē ar pirmo elpas vilcienu.

Piedzimstot dvēsele iegūst miesu. Jūs dzīvojāt iepriekš un dzīvosiet arī pēc tam. Lūk, tāpēc Mozus, Jēzus un Muhameda vārdā – celieties un klausieties! Zināt nozīmē atcerēties, un mums, nemirstīgām Dvēselēm, skumstot pēc debesu valstības un savā zemes iemiesojumā tiecoties pēc kalnu smailēm, visām jācenšas atcerēties. Šis bērns ir mūsu sencis, debesu dvēsele zemes izskatā, nemirstīga pēc būtības, kurai gadsimtu pēc gadsimta lemts fiziski ciest, attīrīties caur ciešanām, pilnveidoties caur nelaimēm un ievērot tai nolemto izpirkšanas darba, kalpošanas vai radošo ceļu”.

SENT–IV D’ALVEIDERS/1842-1909/