Pēc vispārējās sarunas par došanu un ņemšanu mazliet pievērsīsimies došanai. Palūkosimies uz vienu sevišķu un īpašu tās aspektu.Iepriekšējā rakstā attiecībā uz došanu pieskārāmies tēzei, ka došanai vajadzētu notikt, pašam cilvēkam esot ar „pilnu kausu”. Kritērijs šādai došanai bija atrodams komentāros – apmierinātība un rimtums. Par apmierinātību viss tā kā būtu skaidrs – ja cilvēks dod no sirds, viņš dodot nevar būt neapmierināts. Savukārt, dodot „atraujot no sirds”, nevar būt apmierināts.

Rimtums ir tāds īpatnējs jēdziens. Joka pēc uzjautāju līdzcilvēkiem, ko šis vārds viņuprāt nozīmē. Atbildes bija dažādas, tomēr par norimšanu un mieru bija stipri lielākā daļa.

Apgalvojums, ka arī dodot var barot ego, pirmajā brīdī var šķist pilnīgi aplams. Un tomēr. Varbūt jūs esat ievērojuši cilvēku kategoriju, kas varītēm cenšas darīt labu (lasi – dot) un tad apmierināti dižojas „laba darītāja” statusā esam? Viņi dod un gaida pretī uzmanību kā devēji. Viņos nav rimtuma. Ar „laba darītāja” statusu baroties vēlošais ego kā spēcīgs nerimtīgs vilnis aizskalo iekšējās piepildītības mieru. Ja šādiem cilvēkiem neļaus dot, viņi nesapratīs, ko tad iesākt ar bangojošo vēlmi. Bangojošās vēlmes rimtumu pazudina.

Šī atkāpe bija svarīga tālākai sarunai.

Ķersimies pie sevišķā un īpašā došanas aspekta. Kas varētu būt vislielākā došana? Nē, tai nav un nevar būt mantisks raksturs.

Uzdrīkstēšos apgalvot, ka vislielākā došana ir sevis paša atdošana. Citiem vārdiem sakot – tā ir atdošanās! Pie tam atdošanās, pašam esot ar pilnu kausu, atdošanās bez atskatīšanās atpakaļ. Atdošanās ar [tajā brīdī] neesošu ego. Ja klāt būs ego, notiks skatīšanās atpakaļ, pazudīs rimtums un radīsies nosacījumi. Un tad vairs atdošanās nenotiks (atmiņā nāk latviešu tautas pasakas ar galvenā varoņa pārbaudījumu jāt uz priekšu un neskatīties atpakaļ; Jēzus arī runāja par neskatīšanos atpakaļ arot).

Pats grūtākais ir aprakstīt sajūtas, kas rodas totālas atdošanās gadījumā. Laikam pats piemērotākais jēdziens šeit būtu – orgasms. Arī seksuālās kulminācijas brīdī ego pazūd un orgasms notiek. Sekss tika un tiek izmantots kā pats pateicīgākais atdošanās līdzeklis (tomēr šeit silti iesaku – esiet, lūdzu, ļoti piesardzīgi, ja kāds jūs aicina apgūt seksuālās prakses it kā garīgai attīstībai. Esiet piesardzīgi arī tad, ja tas nav tikai jūsu dzīvokļa kaimiņš vai kaimiņiene, bet ir šķietami liels „guru”). Taču atdoties jau var ne tikai seksuālajam partnerim. Atdoties var dabai. Atdoties var mūzikai, saulei, ūdenim, pērkonam, negaisam, sniegam! Un galu galā atdoties var dzīvei! Atrasties pastāvīgā „šeit un tagad” stāvoklī, atrodoties rimtumā!

Paradokss – lai atdotos dzīvei, ir pilnīgi jāpieņem nāve. Ir jābūt zināšanai, ka nāves nav. Faktiski atdošanās – tā ir miršana. Ego pazūd, tas nomirst. Kā dzied B. Grebenščikovs: „Pirms tu iemācīsies dzīvot, tev jāiemācās nomirt”. Dzīve „šeit un tagad” faktiski ir ik acumirklīga nāve. Taču caur šo nemitīgo nāvi manifestējas dzīve. Manifestējas brīvība. Tikai patiesi atdodot var saņemt. Te nu ir tas gan „dots devējam atdodas”, gan „dodot gūtais neatņemams”.

Nobeigumā – nedaudz simbolisma. Viens no krusta simboliskajiem traktējumiem ir tāds, ka horizontālā līnija nozīmē laicīgo (arī laika) kustību. Vertikālā līnija nozīmē garīgo iešanu dziļumā. Abu līniju krustpunkts ir „šeit un tagad” stāvoklis. Tā ir ekstāziska saplūsme ar Esamību, pieņemot jau aprakstīto ik acumirklīgo nāvi. Un tā ir arī atrašanās pilnā apzināšanās stāvoklī, ka nāves nav. Aicinu katru klusu sevī padomāt par to – Būtne, kas atradās pilnīgā saplūsmē ar Esamību (Kristus) atdevās cilvēcei un pieņēma nāvi, atrodoties pienaglots pie saplūsmes ar Esamību simbola. Un „augšāmceļoties” visiem nodemonstrēja, nāves neesamību.