Kas ir skaņa? Kas ir mūzika? Mūzika ir fizikāla parādība: vibrācija noteiktās frekvencēs. Arī klausīšanās ir fiziskā pieredze sajūtu jeb sensorā līmenī. Tajā pašā laikā mūzika ir arī mentāla jeb saistīta ar prātu, jo katra kompozīcija sevi pauž kā mentāla struktūra. Taču pirmām un galvenām kārtām mūzika – tās ir jūtas, gan stipras un kvēlas emocijas, gan dziļas, ar klusumu saistītas izjūtas. Bez tam mums piemīt spēja mūziku uztvert arī garīgā līmenī – kā eksaltāciju, kā pacilātību, kā gaismas un miera pārpilnu iekšēju pieredzi, kas būtībā ir viņpus sajūtu robežām. Skaņa šeit pārplūst klusumā, kas ir pilns enerģijas un spēka, kas ir piepildīts. Saskaņā ar indiešu mūzikas teoriju, tā ir nenospēlētā mūzika, neskartais taustiņš, patiesā mūzika, kas skar dvēseli, mūsu būtības dievišķo aspektu. Tas, ko mēs dzirdam, ir tikai mūzikas ārējā čaula.
Šis dimensijas lielākā vai mazākā mērā piemīt katram skaņdarbam. Tas, kā mēs tās uztveram, ir lielākā vai mazākā mērā atkarīgs no mūsu apziņas stāvokļa kā aktīvajā, tā zemapziņas līmenī. Kur mēs esam? Uz ko sevi fokusējam? Vai fokusā ir mūsu ķermenis? Prāts? Sirds? Vai varbūt mēs spējam pieskarties savas dvēseles dziļumiem?

Vali van Lohuizens
Fragments no lekcijas „Mūzika kā garīgā pieredze” programmas

Turklāt, piedāvāju jums arī sarunu ar Vali van Lohuizenu, kurš sava gadskārtējā Latvijas apmeklējuma laikā, neskatoties uz lekcijām un priekšlasījumiem piepildīto laiku, laipni piekrita atbildēt uz maniem jautājumiem. Sarunu tulkoja Vitālija Zeleņevska-Nimmane un tajā klātesoša bija arī viena no aktīvākajiem Latvijas sufijiem, arī Universālo Miera deju vadītāja, Fatima.

Saule: Mūsu portāla apmeklētāji un veidotāji ir dažādās garīgās un reliģiskās jomās pieredzējuši ļaudis, garīgie meklētāji. Kā tu vari mums dažos teikumos pastāstīt – kas ir sufisms?

Vali: Man liekas, ka sufismu ir ļoti grūti nodefinēt, jo tas ielūkojas it Visa pastāvošā pašā sirdī. Piemēram, runājot par reliģijām, mēs cenšamies ielūkoties katras reliģijas Sirdī, atrast tās centru. Un tad mēs redzam, ka tās visas ir Viens.
Sufismu var dēvēt par misticismu, un arī par dzīves filosofiju.
Tāpat arī, kad mēs vēršamies pie katra cilvēka, mēs cenšamies ielūkoties viņa Sirdī, viņa kodolā, viņa dvēselē. Mums visiem ir viena izcelsme un viens radītājs. Mēs apskaujamies un tādējādi zinām, apliecinām, ka esam vienoti, ka esam radniecīgās attiecībās. Viss dzīvās būtnes ir vienotas. Kad mēs redzam to, kas mūs vieno, mēs varam ieraudzīt brīnišķīgas lietas.
Ko tad nozīmē praktiskais sufisms?
Mums ir tāds jēdziens kā Visuma kalpošana. Mēs iededzam sveces, vēršoties pie katras dižās reliģijas. Mēs lasām vēstījumus no katras reliģijas rakstiem. Katrs lasījums ir veltīts kādai īpašai tēmai. Tāpat notiek arī rituāli. Katrai reliģijai ir sava svece: budismam, hinduismam, zoroastrismam, kristietībai, jūdaismam un islamam, kā arī ir vēl atsevišķa svece tiem, kuri ir atnesuši sev līdzi patiesību. Neatkarīgi no tā, vai tā ir zināma pasaulē vai nav zināma.

Saule: Mums ir tradīcija domāt, ka sufisms ir vairāk saistīts ar islamticību.

Vali: Sufismu var uzskatīt par islama slēpto mācību. Bet tomēr islama iekšienē tam aizvien ir tieksme paplašināties un iziet ārpus tā. Tāpat arī ir tradīcija, kas apgalvo, ka sufisms ir senāks par islamu. Mūsu eiropeiskās sufisma kustības pirmsācējs, kura saknes ir vienā no islama iekšienē pastāvošiem sufisma ordeņiem, radīja universālo sufismu. Cilvēks var būt kristiestis, budists, hinduists vai jebkuras citas reliģijas cilvēks un tai pat laikā sufijs.

Saule: Kādas ir sufisma attiecības ar tām reliģijām, ko mēs dēvējam par dabas reliģijām?

Vali: Katrs cilvēks piedzimst kā reliģiska būtne, kā reliģiska personība. Tam ir daudz un dažādi veidoli. To, ko es saprotu ļoti izteikti saistībā ar šīm dabas reliģijām, to, ko es tur jūtu, tā ir vienotība ar visiem. Tieši tur ir liela daļa īpašās Patiesības, kurai veltīta tā svece mūsu Visuma dievkalpojumā.

Saule: Ko sufisms saka par ciešanām? Vai tās vajag?

Vali: Tās pastāv, neatkarīgi no tā, vai tām ir jābūt vai nav. Man šķiet, ka galvenais, ko sufisms saka – svarīgas ir nevis pašas ciešanas, bet gan attieksme pret tām. Mēs tās pieņemam tādas, kā tās ir, bet cenšamies neciest no tā. Ja es esmu savainojies, es varu identificēties ar šīm sāpēm, bet es varu arī uz šo ievainojumu paskatīties un konstatēt – lūk, tas ir ievainojums un tur ir sāpes. Atšķirība ir tā, ka pirmajā gadījumā es velku šo smagumu sev virsū, bet otrajā gadījumā es to ņemu rokās un tad es varu darīt ar to visu, ko vēlos. Arī Hazrats Inaijits Khans saka, ka ne jau ciešanas ir tas, kas cilvēku dara laimīgu vai nelaimīgu, bet attieksme?

Saule: Un kā ir ar brīvo gribu un likteni – kas ir nolikts un, kas ir atļauts izvēlēties?

Vali: Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Mēs meditēsim uz to un runāsim un domāsim par to daudz mūsu semināra laikā šīs nedēļas nogalē.
Ar mani ir tā, ka es cenšos atrast sevī gribu, kas ir dabiska. Es cenšos atrast atšķirību starp to, ko es gribu, uz ko es gribu pastāvēt. Un tad es gribu atrast savas dzīves upi, savas dvēseles avotu. Un lūgt un meditēt uz to, lai to atrastu un lai atrastu saikni ar dievišķo.
Bet manuprāt, neviens nevar atbildēt uz jautājumu – vai ir brīvā griba vai nav? Tā vienmēr ir mīkla.

Saule: Varbūt ir tā, ka mēs domājam, ka rīkojamies paši pēc savas gribas, bet patiesībā viss ir ieprogrammēts…

Vali: Var būt, jā…

Saule: Viens no veidiem, kā mēs varam atrast dievišķo sevī, ir mūzika…

Vali: Sufismā mūzikai ir ļoti liela nozīme dievišķajā ceļā. Bet nevar teikt, ka visa veida mūzika ir instruments, kas skan šādi. Ne visa mūzika ir garīga.

Saule: Ir daži komponisti, kas varbūt nav gluži apzināti garīgi, uzskata, ka mūzika nemaz nevar būt ne-garīga… Tās radīšana nevar nākt no kaut kurienes citurienes…

Vali: Viss ir Dieva radīts…

Sufismā mūzika ir dievišķa un viss ir atkarīgs no vibrācijas – jo smalkāka šī vibrācija, jo tuvāk tā ir dievišķajam. Mans uzskats, mana pieredze ir tāda, ka dažkārt, ja mūzika ir ļoti sarežģīta un ļoti emocionāla, tā var nākt no Dieva, bet tai pat laikā, tā varbūt ir diezgan tāla no tā – tā vairāk attiecas uz mūsu ķermeni, emocijām, izjūtām, uz mūsu prātu. Bet ļoti tīra, smalka mūzika skar dvēseli. Dvēsele ir tā mūsu daļa, kas tuva dievišķajam, tā ir mūsu būtnes dievišķā daļa. Sūfisma izpratnē dvēsele nav psihe. Tā ir gaisma, miers, tā ir dziļākā laime.

Tagad es gribu atgriezties pie tā, ko es sacīju agrāk – ka sufisma reliģiskā daļa slēpjas Visuma kalpošanā. Sūfisma mistiskā un garīgā daļa atrodas mūsu iekšējā skolā, tā ir iekšējās kultūras ezotēriskā skola. Kultūra gan mākslas, gan lauksaimnieciskā definējumā ir labu augļu izaudzēšana, Tas ir darbs pašiem ar sevi, lai dvēseles instrumentus noskaņotu iespējami smalki. Instruments ir mans ķermenis, mana sirds un mans prāts. Bet es to nedaru sevis dēļ, bet tādēļ, lai kļūtu par iespējami labāku cilvēku, lai tādējādi pasaulē būtu vairāk mīlestības, vairāk harmonijas, vairāk skaistuma.

Ļoti nozīmīgi sufismā ir tas, ka mums ir ļoti labas grāmatas, kuras ir uzrakstījis Hazrats Inaijats Khans – tas ir ļoti bagātīgs literatūras un ideju klāsts, kas veltīts visām mūsu dzīves nepieciešamajām jomām, tam, kādai būtu jābūt mūsu sabiedrībai – izglītība, morāle, kultūra, savstarpējās attiecības, seksualitāte…

Saule: Viena no Latvijas sakrālo deju dejotājām ir sacījusi, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika – kādas ir tavas izjūtas, kā tu par to domā?

Vali: Man šķiet, ka tas ir ļoti skaists salīdzinājums. Dažas celtnes, kad viņas uzlūko, patiešām ir kā simfonija un dažas ir kā lūgšana, bet dažas tevi ieslēdz kā aploksnē. Viņas tevi apņem vai pacilā.

Vali: Kā tev patīk Latvijā? Kā tu satikies ar Latvijas sufijiem?

Vali: Es braucu šurp jau kādu trīspadsmito gadu. Es reiz biju aizbraucis uz Maskavu kopā ar savu sievu, kur mēs tikāmies ar mūsu sufiju draugiem un tur mums stāstīja, ka Latvijā ir daudz ļaužu, kas interesējas par sufismu. Mūs uzaicināja un mēs tad atbraucām iepazīties uz vienu nedēļas nogali. Man ļoti patīk Latvijas sufiju grupa – tā ir ļoti atvērta un ļoti laimīga kopiena.

Saule: Cik populāra ir šī kustība Holandē?

Vali: Aptuveni tūkstotis cilvēku ir sufiji Holandē. Tas nav daudz. No 1,6 miljoniem iedzīvotāju, tas nav daudz.

Saule: Kāpēc tik maz?

Vali: Aizbrauc tur un pajautā viņiem.

Vitālija: Bet Holandē ir, manuprāt, vienīgais sufistu templis, kas ir atvērts visiem, kuri vēlas tajā ieiet.

Fatima: Manuprāt, gan Holandē, gan arī Latvijā sufiju ir tik maz tādēļ, ka šis garīgais ceļš ir tik dziļš, ka vienkārši tā sekotāji nevar būt daudz. Šīs mācības izraisītās vibrācijas ir tik augstas, ka daudzi cilvēki tikai pamazām tuvojas tam. Tas ir mūsu darbs – šīs vibrācijas pacelt, lai cilvēki varētu pietuvoties

Saule: Bet to var izdarīt tikai tad, ja cilvēki paši vēlas tam tuvoties.
Mūsdienās daudzi cilvēki it kā ir baznīcā ejoši cilvēki, bet viņi varbūt nemaz īsti nedomā par ticību, – tas drīzāk ir tāds paradums iet baznīcā.

Vali: Mūsdienās cilvēki Rietumos ir ļoti individuāli šajos jautājumos. Viņi izveido paši sev reliģiju. Viņi ņem no visa mazliet tieši priekš sevis. Viņi izvēlas kā pašapkalpošanās ēdnīcā. Viņiem vairs nevajag, lai viņus vadītu.

Ja garīgā vadība notiek pavēļu izteiksmē ļaudīm tas nepatīk. Viņiem nevajag, ka pasaka – to tu nedrīksti un to tev atkal vajag. Agrāk tā bija, bet tagad tas vairs neder. Sufismā cenšas atrast to, kas tieši katram atsevišķajam cilvēkam ir patiesi nepieciešams. Katrā pašā pamodināt vēlmi pēc tā. Tā ir tikai palīdzība – harmonizēt tavu sirdi, prātu un ķermeni. Un tad reizēm ir vajadzīgs kāds no malas, kas tev var palīdzēt to atrast.

Pateicībā par šo sarunu, es aicinu arī jūs uz Vali van Lohuizena lekciju par tēmu „Cilvēka apziņa: ķermenis, prāts, sirds un dvēsele izglītības, seksualitātes, dzīves un nāves kontekstā”, kas norisināsies Dziedniecības centra „Akvilona” zālē Vacpilsētas ielā 8 (ieeja no sētas puses), Vecrīgā. Klausītāja līdzdalības maksa – Ls3,-