Divi fragmenti no sarunas Latvijas Radio 1.programmā – raidījums Monopola viesis, pie mikrofona Dzintars Tilaks un psiholoģe, latviskās dzīvesziņas pētniece, saukta arī par zintnieci un dziednieci, Sarmīte Krišmane.***
Par to psiholoģijas pusi mazliet. Jūs esat diplomēta psiholoģe. Es paņemšu kādu citātu, manuprāt, jūs pati to esat teikusi:
Runājot par pašu sākumu – kādreiz cilvēki taču tāpat mīlēja, tāpat mira, tāpat šķīrās, darbi veicās un neveicās, veselība bojājās, bet psihologu nebija.
Jā, tas ir mans teksts.
Tālāk varētu būt turpinājums.Ko tad cilvēki darīja? Kā viņi rīkojās? Kā viņi dzīvoja tajā laikā? Kā jums šķiet, ar ko tad glābās?
Mums bija ļoti spēcīgas tradīcijas. Šobrīd ir tā – ja es braucu uz kaut kurieni un stāstu par latviskajām tradīcijām, tas es kā psihologam situ beņķīti zem kājām ārā. Jo es stāstu visu, ko cilvēki var darīt paši, lai viņiem nekad nebūtu jāatrod mani kā psihologu. Jo tas pats Ziemassvētku laiks, tie paši saulgrieži ir vieni no spēcīgākajiem psihoterapijas laikiem, un, ja zināja kā to laiku izmantot, tad profesija psihologs var arī nepiedzimt.
Jo vairāk es iedziļinos latviskajā dzīvesziņā, jo vairāk es saprotu, ka psihologs ir ļoti ļoti ļoti vāja atbalss tam, kas ir latviskajās tradīcijās, tam spēkam, ko mūsu senči ir varējuši turēt un izmantot. Es tiešām esmu interesējusies, kā tad kādreiz iztika, nu kā? Tad, kad nebija mana profesija. Un jāsecina, ka viņi to darīja vienkārši lieliski.
Piemēram, šobrīd ir bluķa laiks. Bluķis ir tāds priekšmets no ozola, no kļava, no oša. Un tad tajā bluķī vajag iecirst savas dusmas, bēdas, negācijas, skumjas.
Tātad izgāzties uz nabaga bluķi
Ja, jo tagad ir tāds laiks, kad ļoti labi transformējas ārā sāpes. Vienkārši šis ir tāds laiks, Dieviņš ir iedevis mums tādu laiku, un, tajā bluķī ieliekot tās sāpes, bluķis arī ļoti labprāt to paņem uz sevi.
Iedomājies – kad ar mazajām nagu šķērītēm, vai ar nagu vīlīti, nu kaut vai ar virtuves dakšiņu tu esi uzmeties virsū tam bluķim un izsaukājies, un izlamājies, un izbāries, un izraudājies, un izsūdzējies tam bluķim – tu nevienam pāri neesi nodarījis, bet sāpe ir izgājusi ārā. Praktiskajā psihoterapijā ir papīru plēšana, spilvenu kaujas, zīmējumu zīmēšana, kāju sišana, boksa maisu klopēšana. Senčiem tas bija bluķis.
Kad tu to bluķi esi tā kārtīgi apdarinājis, vienalga ar kādu asāku priekšmetu vai trulāku priekšmetu, varbūt ar kaut ko, tad veidojas zīmējums – tur ir vai nu skrāpējumi vai dūrumi, nu tad veidojas raksts. Tā tautasdziesma – Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām – tie ir tie paši bluķi, kas tiek vilkti
Un nebūt ne izgreznotas kamanas?
Un nebūt ne izgreznotas kamanas, jo izgreznotais bluķis ir. Tekat bērni lejiņā – tas nozīmē: kad es paskatos uz to bluķi, tad es atceros visas savas sāpes, grūtumus, smagumus, es noeju pie sevis visdziļākajā punktā. Velkat svētkus kalniņā – es piespiežu sevi justies labi, es uzvelku augšā svētkus, prieku, labsajūtu.
Saulgriežos sadedzinot to bluķi, iznāk, ka cilvēks atvadās no savām sāpēm, grūtumiem, sliktajām dienām, un viņš paliek tukšs, un tad tas tukšums ir jāaizpilda ar mīlestību, labsajūtu, prieku. Un tad ir tie labie vēlējumi, kad jāskatās acīs, jāsaka labie teksti. Ausis dzird, zemapziņa tātad saņem dubulto dozu -pati auss dzird, ko viņas mute runā, un tad vēl cits to pašu saka vai kādus citus labus vārdus.
Padomju laikos bija tās kartiņas, kad sūtīja bagātus Ziemassvētku vai laimīgu Jauno gadu, tātad kodēja uz veiksmi, uz laimi, uz izdošanos. Ziemas saulgriežu laiks ir tieši vislabākais kodēšanas laiks uz labu sajūtu, veselību, bagātību , mīlestību.
Un tātad – skatoties otram acīs, vēlot labās lietas, cilvēks sajūt, ka viņā piepildās spēks, Dieviņš dod spēku. Tā ir tā laika lūka, iznāk, ka cilvēks uzpildās ar pozitīvām emocijām tik ļoti, ka viņš jebkuram var novēlēt visu to labāko. Veidojas tā labā atmosfēra, ka ej kur gribi, visur par tevi priecājas un ej kur gribi, visi grib dzirdēt, ka tu tur ienāc.
Pēc tam ir laimes liešana. Mūsu senčiem nebija nelaimes liešanas, bijusi tikai laimes liešana, vienalga no kā lēja – no vaska vai no alvas vai pilnīgi vienalga no kā, bet lēja tikai un vienīgi laimes. Tātad cilvēks ar pozitīvām emocijām, esot kontaktā ar ūdeni, jo laimes liešana vienmēr bija ar ūdeni saistīta, nofiksēja tās labās sajūtas un labās emocijas priekšmetā, un tas priekšmets bija visu gadu acu priekšā, tas visu laiku izstaroja to labo sajūtu.
Cik vienkārši liekas!
Nemaz cilvēks nelaimīgs nevarēja būt, ja viņš Ziemassvētkos pildīja ziemas rituālus, piedalījās maskarādēs, varēja radošu potenci sevī atvērt tik ļoti izteikti. Jo uz Ziemassvētkiem bija ļoti svarīgi saģērbties tādā tērpā, lai neviens neatpazīst, un tad varēja izālēties uz vistrakāko. Arī cienījama persona – kura skaitās nu ļoti cienījama – apģērbjoties maskā tā, ka viņu neviens nepazīst, varēja kājas mētāt ausu augstumā un neviens par to nebrīnījās un nešausminājās. Cilvēks atvēra sevī potences būt radošam, kustīgam, apdziedāties, tātad atvērās arī radošums. Kad cilvēks ir pozitīvi noskaņots, viņam gribas kaut ko jaunu radīt, kaut ko interesantu sevī iepazīt.
Es gribu novēlēt mūsu tautai atsākt bluķa vakarus un maskošanos. Kad es mācījos pie saviem Pēterburgas pasniedzējiem, tad mums teica tādu teikumu, kas man tā diezgan grūti iesita pa sirdi: Tā tauta, kas ir aizmirsusi maskošanos, tā ir uz iznīcības robežas. Un man ļoti negribētos, ka tā robeža būtu sasniegta. Tāpēc varbūt mēs arī ālējamies Ziemassvētkos.
***
Jūs jau vairāk nekā 10 gadus Talsu rajonā vadāt ugunsrituālus. Šajā tumšajā melnajā laikā īpaši ir tieksme pēc tās uguntiņas. Jūsu vārdiem runājot, uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā enerģija, tā attīra cilvēkam visu visu – materiālo un nemateriālo, ķermeņus, visus plānus, tā attīra auru mājai, cilvēkam, planētai. Un gribas katru vakaru mājās tās svecītes, lai deg
dod kaut ko tāda svecīte, vai nē?
Protams, ka dod. Dzīva uguns ir dzīva uguns. Un ja ar to sveci vēl parunājas, ar uguni parunājas
Jūs taču varat paeksperimentēt. Pasēdēt ugunij pretī, palūkoties kādu laiku iekš viņas dvēseles un sajust, ka siltums rodas pašā un tad palūgt:
-Uguns pastiepies, lūdzu! un uguns liesma paliek garāka.
– Paldies, uguns! Vai tu vari parādīt, ka tu esi arī apaļa? – un tad viņa paliek tāda resnāka.
Un tajā brīdī, kad tu sajūti, ka tu ar uguni vari runāt, tajā brīdī tu sajūti, ka tevī dvēsele gavilē. Es novēlu katram parunāt ar sveces liesmu. Un tas ir tas moments, kad tu runā ar uguni, tu aizmirsti, ka pastāv kaut kādas politiskās nesaskaņas kaut kur , ka pastāv kaut kādas tenkas, tu par tādu tēmu pilnīgi nedomā vairs, jo tu esi saskaņā ar savu dvēseli.
Un tad, kad tu iznāc no tās sarunas ar uguni ārā, tad tu sajūti, ka pasaule ir ļoti ļoti ļoti laba, viņa ir tīra, viņa ir gaiša. Un Tev pretī nāk tikai tādi gaiši un tīri cilvēki. Un tu sajūti, ka kaut kā sašķirojas – kas pa tavu ceļu iet un kas pa tavu ceļu vairs neiet
kuri netraucē.
Uguni tikai nevar atstāt bez pieskatīšanas.
Visa saruna rodama šeit, raidījuma Monopola viesis atkārtojums plkst.20.05
http://www.latvijasradio.lv/program/2006-12/20061217_1.htm
Par Psihologu Bluķi varējām lasīt pirms gada
http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=342&mode=thread&order=0&thold=0