Ap trijiem no rīta es pamodos un redzēju, ka uz palodzes sēž liels, balts putns. Viņam bija tikai viena acs pieres vidū. Putns bija lielāks par lielajiem plēsīgajiem putniem. Tā skats mani pildīja ar skumjām, jo es sapratu, ka viņš kaut kādā veidā pārstāv cilvēces kolektīvo spēju mīlēt, piedot un dziedināt, bet viņš ir ceļā, lai pamestu Zemi. Varbūt uz visiem laikiem.
Pēc brīža viņš savēcināja spārnus pacēlās gaisā un aizlidoja debesīs. Tajā pašā mirklī es dzirdēju kādu balsi sakām: Laiks tuvojas. Dari kaut ko, TAGAD!
Putns vēl ir kaut kur šeit tuvumā. Taču tas šeit nepaliks mūžīgi. Viņa eksistence ir atkarīga no mums, mūsu domām un jūtām, no mūsu darbošanās. Cilvēce stāv uz sliekšņa iepretim kam jaunam. Tas saistās ar izvēli. Vai mēs izvēlēsimies patieso, vai ļausim krist visām maskām, atlaidīsim visas ilūzijas, visas vēlmes būt kaut kam sevišķam, izkliedēsim visas noslēgtās dogmas un ierobežojumus.
Vairs nekādas stutes. Vairs nekādas guru pielūgšanas. Vairs nekādas bēgšanas. Vairs nekādas sistēmas. Vairs nekādas teorijas. Ja garīgumam nav kāju, ar ko iet, tas nav nekā vērts. Nekādas debesu saiknes bez savienojuma ar zemi. Patiess garīgums ir praktisks garīgums. Uzņemties atbildību un radīt līdzsvaru.
Lūdz, lūdz, lūdz un esi apzināts, Rukha dkoodsha.
Debesu ceļa meditācija
Uguns ir vējā
Vējš ir kokā
Koks ir lietū
Lietus ir cilvēkā
Cilvēks ir sāpēs
Sāpes ir izlīgumā
Izlīgums ir Dievā
Dievs ir klusumā
Klusums ir sirdī
Sirds ir ugunī.
Lietus un vējš kādā sirdī
Klusas šalkas debesu ērģelēs;
– aizmirstās valodas orķestris.
Shlama Alakhom