Gadu simteņiem cilvēki sapņus uzskatīja par dievu pasauli. Taču bieži tiem par cēloni kļuva pārmērīgas vakariņas, ikdienas domu turpinājums. Zemapziņas tēlu noslēpumaino valodu cilvēki nespēja izskaidrot un tāpēc interpretēja sapņus kā mācēja. Vēl ilgi pirms tam, kad rietumos radās iespēja sapņu psiholoģiskai izskaidrošanai, daudzas citas kultūras jau pievērsās šai parādībai un centās izskaidrot nakts redzējumus. Dažādu kultūru pārstāvji babilonieši, ebreji, ēģiptieši, indieši, ķīnieši, bet vēlāk grieķi ar sapņu palīdzību izskaidroja dzīvē notiekošo. Tā rīkojās mācītāji, ārsti, šamaņi, gudrie, dziednieki, astrologi un gaišreģi.
Laika gaitā sapņus apkopoja, salīdzināja, interpretēja un izdeva. Parādījās sapņu grāmatas, kurās varēja atrast sapņu izskaidrojumus. Bieži vien sapņi ietekmēja cilvēku dzīvi un personību. Grieķu filozofs Aristotelis (384-322 g. p.m.ē.) teicis tā: Sapnis ir dvēseles spogulis.
Sapņa pārdzīvojums attiecas uz cilvēka personības iepazīšanu, tā ir dvēseles dāvana sev. Sapņi attīra dvēseli no lieka balasta. Sapnim ir sava valoda un tas parādās kā individuālas ainas un simboli. No vienas puses tas ir ļoti vienkāršs komunikācijas veids, no otras ļoti sarežģīts. Svarīgākais ir tas, ka sapņi parāda mūsu sirds domas, kuras, lai izsauktu emocijas, reizēm dramatizējas.
Psihologs Frenks Faradejs grāmatā Sapņu spēle saka, ka sapnis ir atslēga uz pašizziņu. Grieķu prātnieks sapņu būtību izskaidro tā: Daba paredzējusi laiku, kas nepieciešams miegam. Miega nozīme ir milzīga. Šī dabas velte ir prieka avots. Mēs guļam nevis tāpēc, lai izdzīvotu, bet miegā mēs mācāmies dzīvot
Un tā, mēs visi, sievietes un vīrieši, veci un jauni, bagāti un nabagi vēlamies rast izskaidrojumu saviem sapņiem. Cilvēka sapnis ir kā orākuls, kurš visās mūsu lietās gatavs kļūt par smalku un precīzu padomnieku, kurš vienlaicīgi spēj novērst no grēka un uzvest uz patiesības ceļa.
Zinātne mūsdienās ir pierādījusi, ka miegs ir nepieciešams, mēs varam ilgi neēst vai nedzert, bet miega traucējumi var novest pie garīgas un fiziskas saslimšanas.
MIEGA BŪTĪBA
Sapņi tas ir garīgas dzīves rezultāts un pēc sākotnējas izcelsmes nozīmē spoku. Nomoda stāvoklī dvēseles darbu nosaka apkārtējās pasaules ietekme. Ietekme uz apziņu ir materiāls priekšstatu tapšanai.
Mēs sapnī redzam ne tikai priekšmetus, kuri atrodas ap mums, ne tikai problēmas, kuras mums jārisina. Sapņi mūs dara par gaišreģiem, mēs varam redzēt nākotni. Viedi sapņi samērā bieža parādība. Tie mēdz būt biežāk, nekā mēs domājam. Katrs cilvēks kaut reizi mūžā ir redzējis nākotnes notikumus. Tie var attiekties uz viņu pašu vai uz politiku, ģeogrāfiju, vispārējām problēmām.
GALVENIE SAPŅU VEIDI
Lai labāk orientētos sapņos, mēs tos iedalīsim kategorijās. Sapņus tulkojot, protams, jāņem vērā mūsu personības īpatnības. Iedalīsim sapņus sekojošās kategorijās.
Agresīvie sapņi.
Akustiskie sapņi.
Murgi. Šausmu sapņi.
Profesionāli sapņi. Sapņi par atlaišanu.
Krāsainie sapņi.
Sapņi par jūras ceļojumiem.
Sapņi par krišanu no lidmašīnas.
Sapņi par dzemdībām.
Sapņi par briesmām.
Sapņi par mājām un telpām.
Sapņi par raganām un spokiem.
Identifikāciju sapņi.
Bērnu sapņi.
Materiāli (miesiski) sapņi.
Vardarbības sapņi.
Sapņi par slimībām.
Krimināli sapņi. Dzīves ceļš un orientācija.
Muzikāli sapņi. Nakts sapņi.
Prekognitīvi sapņi. Uzbudinoši sapņi.
Seksuāli sapņi. Griezīgi sapņi.
Militāri sapņi.
Sapņi par dzīvniekiem.
Sapņi par nāvi. Pirmatnēji sapņi.
Patiesībai līdzīgie sapņi. Brīdinoši sapņi.
Ciparu sapņi.
Sapņi par inkarnācijām.
Un tā, eksistē dažādu veidu sapņi. Katra veida sapņi veidojas pēc citiem likumiem. Tas ir dvēseles dabisks produkts. Šveices psihoanalītiķis Ernests Eppli šajā sakarā teicis: Sapņu cēloņi mums nav zināmi. Rodas iespaids, ka sapņiem vienalga, redzam mēs tos vai ne, atbilst to saturs realitātei vai ne. Savam skatītājam tas it kā iesaka savu apziņu nopietni neņemt vērā. Sapņiem ir savs, neatkarīgs, patstāvīgs ceļš .
Sapņu vispārējā funkcija ir dienā iepazītā materiāla pārstāde, lai radītu vērtīgāko informāciju apziņai. Šo informāciju nepieciešams pārstrādāt un izprast, lai no jauna saņemtu zināšanas par reālo dzīvi un attiecībām.
Mūsu smadzenes un zemapziņa slēpj lieliskas iespējas. Katrs var uzbūvēt tiltu uz savu zemapziņu, un no tās dzīlēm izcelt paslēptus dārgums, kuri to vien gaida.
SMADZEŅU VIĻŅI
Smadzeņu vibrāciju frekvenci izsaka hercos (Hz), tas ir, ciklos sekundē. Nepārtraukts spektrs atrodas diapazonā starp nulli (nāve) līdz 60-70 cikliem sekundē. Sakarā ar to, ka dažādi nepārtrauktas smadzeņu darbības punkti kļūst par sprieguma augstākajiem punktiem, smadzeņu viļņus iedala dažādas frekvences grupās. Katra smadzeņu frekvence saistīta ar kādu atšķirīgu apziņas stāvokli vai kādu garīga darba veidu. Smadzeņu aktivitāti var iedomāties kā smadzeņu viļņus, kuri atspoguļo dažādu smadzeņu daļu elektrisko aktivitāti. Smadzeņu viļņu četras dominantās formas, tāpat stāvokļus, kuri ar tām saistīti, apzīmē sekojoši:
– delta viļņi: dziļš miegs, apziņas augstākais stāvoklis (0-4 Hz);
– teta viļņi: sapņi hipnozes stāvoklī (4-8 Hz);
– alfa viļņi: pasīvs tukšuma stāvoklis (8 12 Hz);
– beta viļņi: domāšanas process, aktīvs stāvoklis (12 – 24 Hz).
Cilvēka smadzenes mūsu nervu sistēmas, komunikācijas tīkla centrs, kuru var salīdzināt ar lielas pilsētas telefonu tīklu. Lai ķermenis precīzi veiktu savu darbu, no viena punkta uz nākošo tiek nosūtīti signāli. Tas skan relatīvi vienkārši, bet patiesībā notiek ārkārtīgi sarežģīti. Katrā cilvēka ķermenī atrodas apmēram 10-* triljoni nervu šūnu, kuras vienlaicīgi sūta smadzenēm signālus. Šodien mēs zinām, ka nervu sistēma, tāpat kā baterija, raida vājus elektriskos impulsus. Un nervu šūnas kā telefonu vadi nodod tālāk elektriskos impulsus. Neiedziļināsimies smadzeņu struktūrā, bet ir konstatēts, ka mūsu smadzenes tas ir viens no sarežģītākajiem organiskajiem veidojumiem Saules sistēmā. Apbrīnojami, ka mūs nepārsteidz divu pusložu esamība, kaut gan, protams, mēs vienmēr runājam par vienām smadzenēm, kuras veido divas simetriskas puslodes.
Cilvēkam organismā ir divas nieres, divas plaušas, divas acis un divas ausis, kas palielina organisma iespējas, ja viens no pāra orgāniem tiek bojāts. Katra no smadzeņu puslodēm kontrolē ķermeņa daļas: kreisā puslode kontrolē labo pusi, labā kreiso.
ĀTRĀ MIEGA FĀZE
Ātrā miega fāzes laikā jeb REM fāzes (Rapid Eye Movement ātras acu kustības), par sapņošanu liecina straujas, sinhronas abu acu kustības. Slimnīcas Mount Sinai darbinieks Viljams Dements konstatēja, ka acu kustību frekvenci un virzienu ietekmē sapņa saturs. Tāpēc samērā pamatots liekas pieņēmums, ka acu kustības miega laikā atgādina notikuma vērotāja acu kustības nomodā. Miega pētījumi liecina, ka fāzes ar straujām acu kustībām cikliski atkārtojas un ir saistītas ar sekla miega fāzēm. Novērojumu datus fiksēja ar EEG. Individuāls sapņu ciklu garums vidēji ir 90 minūtes, bet vidējais atsevišķu acu kustību fāžu garums ilgst vidēji 20 minūtes. Dements konstatēja, ka pa nakti parasti var novērot 4 5 ātrā miega fāzes, kuras iestājas katras miega fāzes beigās un kopumā aizņem apmēram 20% no visa miegā pavadītā laika. Katrs miega periods ilgst no 1 70 minūtēm. Sākumā tie ir īsi, bet tad ar katru ciklu arvien garāki. Iestājoties pirmajai sapņu fāzei, Dements modināja savus izmēģinājumu pacientus, tādā veidā traucējot sapņošanas iespēju. Visiem pacientiem bez izņēmuma varēja novērot pastiprinātu nervozitāti, bailes un koncentrēšanās spēju samazināšanos. Ja nākošajā naktī pacientiem ļāva mierīgi izgulēties, varēja novērot zaudēto sapņu kompensāciju: nakts garumā viņi sapņoja nevis piecas, bet septiņas reizes. Zinātnieks raksta: Eksperimentu rezultāti ļauj izdarīt secinājumu, ka katram cilvēkam katru nakti nepieciešami sapņi. Pastāvīgi traucējot sapņu periodus, novērojama pastiprināta augoša prasība pēc miega, kas izpaužas kā pieaugošs sapņu periodu skaits, atpūtas fāzes un sapņu fāžu pagarināšanās procentuāli pret kopējo miega laiku. Prakse liecina, ka sapņošanas fāžu pagarināšanās vērojama četras vai pat vairāk naktis, kuru laikā notiek sapņu deficīta kvantitatīva kompensācija. Gadījumā, ja cilvēkam nav iespējams ilgu laiku sapņot, pastāv liela ticamība, ka personība sabruks.
Tas liecina par sapņu lielo nozīme mūsu dzīvē un norāda, cik tie svarīgi mūsu fiziskajai un psihiskajai veselībai. Nobeigumā dosim vārdu atmiņas speciālistam doktoram Bruno Frustam: Zīmīgi, ka mūsu smadzenes strādā arī tad, kad mēs jau sen esam beiguši mācību procesu, tas ir, tad, kad mēs guļam. Šī parādība mums palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu, kura mūs satrauc un liekas ļoti sarežģīta, ja pirms iemigšanas uz to koncentrēsimies. To izskaidro prakse: mūsu zemapziņa strādā arī tad, kad apziņa guļ. Mūsu smadzenes miegā spēj uztvert un risināt matemātiskus uzdevumus. Būtu nepareizi uzskatīt, ka apziņa un zemapziņa ir psihiski līmeņi, kuri savstarpēji nav nekādā veidā saistīti. Pareizāk to būtu iedomāties kā divas telpas, kuras šķir elastīga, viegli noņemama šķērssiena. Tēlaini izsakoties, apziņas slieksnis, – tas visprecīzāk apzīmē šo sakarību, jo jebkura doma pavisam viegli var pārlekt no apziņas zemapziņā. Reizēm mums pašiem izdodas izvilkt pāri slieksnim dažas domas no zemapziņas uz apziņu. Katrs no mums kaut reizi ir piedzīvojis situāciju, kad vakarā kāda situācija liekas absolūti neizprotama. Rūpju nomākti jūs aizgājāt gulēt un iegrimāt nemierīgā miegā. Bet no rīta šī problēma vairs nelikās tik nesaprotama.
LUCIDUS SAPŅI
Kad esam iemiguši, sākam sapņot un sapņi kā filma zib gar mūsu iekšējo redzi. Kad mums apkārt plešas brīnišķīgas dabas ainavas, mēs pārdzīvojam situācijas, kuras ir pretrunā visiem dabaszinātņu likumiem. Mēs piedzīvojam ne tikai laimīgus brīžus, bet arī bailes un paniku. Mūs vajā, bet mēs nespējam izkustēties no vietas, krītam bezdibenī vai slīkstam purvā. Mēs it kā piedalāmies notiekošajā, esam klāt savos sapņos. Mēs kā aktieri izpildām lomas priekš mums uzrakstītās filmās.
Un gandrīz visos sapņos mēs ieņemam pasīvu nostāju. Mēs nespējam turpināt patīkamu brīžu baudīšanu, mēs esam bezpalīdzīgi un neaizsargāti pret saviem vajātājiem. Tāpēc nav brīnums, ka reizēm mēs pamostamies nakts vidū vai nākamajā rītā nosvīduši, ar svina smagumu ķermenī un pilnīgi sagrauti, it kā visu nakti būtu smagi strādājuši.
Ar lucidus sapņu palīdzību (lucidus – lat. pilns gaismas) mums ir iespēja aktīvi piedalīties savos sapņos un pašiem noteikt sapnī notiekošo. Jēdzienu lucidīvisms 60-tajos gados ieviesa amerikāņu psiholoģe Celija Grīna, tas nozīmē, ka miegā cilvēks atrodas pie pilnas apziņas un, neskatoties uz to, ka sapņo, pats var vadīt sapnī notiekošo. Lucidīvisms lielā mērā līdzīgs pārveidotam apziņas stāvoklim, jo šajā gadījumā cilvēks nav pasīvs sapņu vērotājs, bet pats var noteikt notikumu gaitu sapnī.
MAINĪTS APZIŅAS STĀVOKLIS
Mainīts apziņas stāvoklis tā ir zināma novirze no parasta normāla stāvokļa, kurā notiek komunikatīva informācijas apmaiņa. Ar mainīta apziņas stāvokļa palīdzību tiek pārtraukta informācijas pienākšana no ārpasaules, vai arī tā kļūst nebūtiska. Tā vietā palielinās apziņas vērošanas priekšstatu nozīme, kurus ārpasaule nespēj būtiski ietekmēt.
Apziņas stāvokļa mainīšana tas ir:
– nefiziska izziņa;
– asociatīvi pārdzīvojumi;
– maksimāli pārdzīvojumi;
– narkotiku izraisītas halucinācijas;
– mistiska pazušana;
– transcendentālā meditācija.
Austrijas psihologs un ārsts ar pasaulslavenu vārdu Zigmunds Freids (1856-1939), teorētiskās un praktiskās psihoanalīzes pamatlicējs izdeva 17 grāmatas un publicēja apmēram 200 darbus. Pateicoties Freidam, sapņi tika pienācīgi atzīti rietumu pasaulē. Savā grāmatā Sapņu tulks, kura pirmo reizi tika izdota 1990. gadā, viņš daudziem zinātniekiem pavēra jaunu pieeju zemapziņai.
Ja Freids sapņus uzskatīja par pagātnes informācijas glabātājiem, tad psihologs un psihiatrs Karls Gustavs Jungs (1875-1961) sapņiem piešķīra vēl lielāku nozīmi. Savā darbā Miega funkcija viņš parāda milzīgo miega potenciālu, kurš pārsniedz dažādu neatrisinātu konfliktsituāciju robežas. Pēc viņa domām miegā, blakus individuālas zemapziņas simboliem parādās kolektīvā bezapziņa: individuālā zemapziņa paceļ augšā slēptas problēmas, bet tajā pašā laikā kolektīvas bezapziņas simboliem pastāv sakarība ar universālas nozīmes tēmām.
Mūsdienu psihoanalīze atzīst Freida un Junga skolu. Taču atgriezīsimies pie lucidiem sapņiem. Lucida miega laikā apziņas stāvoklis saglabājas identisks apziņai nomodā, bet uztveres nozīmē atšķirība milzīga. Tam pamatā fakts, ka subjektīvie apstākļi miega līmenī iedarbojas tiešāk un plašāk nekā uz ikdienas materiālās īstenības fona. Tāpēc jebkurš kairinājums domu vai emocionāls, tūlīt pārtop atbilstošās ainās.
DUBULTNIEKS
Pēc Vernera Curfluta, grāmatas Nakts avoti autora domām, cilvēka dubultais ķermenis, tas ir, astrālais ķermenis, ar kura palīdzību cilvēks var veikt astrālos ceļojumus, nefiziskā stāvoklī tiek izmantots kā transporta līdzeklis. Dubultniekam ezotēriskā un parapsiholoģijā piešķirti dažādi nosaukumi: dzīvais ķermenis, astrālais ķermenis, augšāmcēlies ķermenis, Ba, Bardo ķermenis, elektriskais ķermenis, radošo spēku ķermenis, dimanta ķermenis, dvīnis, eidons, īstais ķermenis, īstais dvīnis, dzīvais fantoms, smalkais ķermenis, plūstošais ķermenis, mirgojošais ķermenis, četrdimensiju ķermenis, garīgais ķermenis, veselais ķermenis, Ka, Kama Rupa, kesdjun ķermenis, Lavra, gaismas ķermenis, starojošais ķermenis, linga šarira, mentālais ķermenis, nervu gars, pa-ratelo, pranamajakoma, fantoms, fenikss, plazma, pneima, ķermeņa dvīnis, spiritiskais ķermenis, ķermeņa gars, gaismas ķermenis, Tulpa, Tulku, kosmiskās dzīvības glabātājs, dzīvības ķermenis, vēlmju ķermenis, Jud Lus, dvīnītis.
NOMODS UN APZIŅA
Ar nomodu mēs saprotam cilvēku pie pilnas apziņas. Parasti sarunās izteicienu pie pilnas apziņas un nomoda stāvoklī izmanto kā sinonīmus. Taisnība, mazliet mulsina, ja cilvēks, atrazdamies nomoda stāvoklī, neizrāda apziņas pazīmes. Lucidu sapņu gadījumos situācija drīzāk ir pretēja. Apziņas stāvoklī cilvēkam nav obligāti jāatrodas nomodā. Tā, no malas liekas, ka viņš tiešām guļ. Pamēģiniet parunāt ar mēnessērdzīgo, ja domājat, ka viņš pastaigājas pie pilnas apziņas, un jūs sapratīsiet, ka, kaut arī viņa ķermenis ir nomodā, bet viņa apziņa guļ. Mēnessērdzīgais uz jūsu jautājumiem neatbildēs. Bet, ja arī atbildēs, tad pamodies neko neatcerēsies.
Droši vien katram autovadītājam ir bijusi līdzīga pieredze. Ja brauciena laikā vadītāju pēkšņi nobaida kāda sarežģīta ceļa situācija, viņš par notikušo var arī neatcerēties nākamajās desmit minūtēs. Un, neskatoties uz visām pūlēm, neatcerēsies pat atpakaļceļu. Ja šajā laikā notiek avārija, visi liecinieki apgalvo, ka vadītājs sēdēja pie stūres pie pilnas apziņas.
Un tā, no teiktajiem piemēriem mēs varam izdarīt secinājumus. Fiziskā ķermeņa nomoda stāvoklis vēl neliecina, ka arī dvēsele ir nomodā. Tāpat kā fiziskā ķermeņa miega stāvoklis nenozīmē, ka arī apziņa guļ. Viss, kas pārdzīvots lucida miega laikā, var likties neloģisks, sirreālisks un juceklīgs. Taču lucidiem sapņiem ir savas īpatnības. Sapņu speciālistam neviens sapnis nav neloģisks, jo viņš to spēj interpretēt un analizēt ar īpašu simbolu un kodētu pazīmju palīdzību. Lucidā miegā katrs pats, ar atbilstošu sapņu tulku palīdzību spēj saprast notiekošā mērķi un jēgu. Turklāt cilvēks miega stāvoklī spēj mērķtiecīgi un apzinīgi iejaukties dažās situācijās tur, kur uzskata par nepieciešamu. Lucidus sapņus var izmantot apziņas paplašināšanai. Mēs šādā stāvoklī varam rīkoties tā, kā tas nepieciešams noteiktu mērķu sasniegšanai.
ASTRĀLAIS LĪMENIS UN NĀVE
Profesionāļi bieži diskutē par astrālo līmeni un ar to saistītu pārvietošanos. Vai šīs dzīves astrālais līmenis identisks pēcnāves dzīvībai? Šajā jautājumā parapsihologi līdz šai dienai nespēj vienoties. Okultisti dzīves beigas, nāvi uzskata par pārejas stadiju, kad atdalās astrālais ķermenis un notiek tā pacelšanās augstākajās sfērās. Spiritisma piekritēji uzskata par iespējamu īstenot kontaktus ar mirušo dvēselēm, kuru laikā mirušie apmeklē savus tuviniekus garu veidā.
Saskaņā ar populārām mācībām un reliģijām, mirušo dvēseles mitinās viņpasaulē. Viņpasauli uzskata kā pasauli upes otrā krastā, kura šķir dzīvo un mirušo pasaules. Pēc parapsihologa Karla Špicbergera domām, zemapziņai ir astrālais ķermenis, kura substances atomi pieder astrālajam laukam, tas ir, pasaulei, kura mūs ieskauj kā gaiss. Saskaņā ar tālākajiem pētījumiem, mēs šo pasauli neuztveram tikai tādēļ, ka tās matērija ir ārkārtīgi smalka. Tomēr astrālā viela var būt dažādā blīvumā tāpat kā rupjā matērija. Mēs zinām, ka nav pasaules ne tajā, ne šajā apziņas pusē. Visi šie pieņēmumi pieder dažādu reliģisku virzienu jomai, kuras ar dažādu tēlainu aprakstu palīdzību aprakstīja dvēseles šķiršanos no miesas pēc nāves. Atcerēsimies par franču atomfiziķi Žanu Šaronu, kurš savā grāmatā Gars un matērija pēta vienotības teoriju, kurā apgalvo, ka tieši cilvēks ir pasaules radīšanas pirmais pamats. Tādā veidā dodot pilnīgi jaunu interpretāciju tādiem jēdzieniem kā laiks un telpa, viņš apgalvo, ka mūsu gars ir mūžīgs.
Pēc Šarona atziņas, katra ķermeņa šūna satur aptuveni 100 miljardus elektronu un tās glabā informāciju par mūsu garīgo Es. Bet mums šādu elektronu ir apmēram tik, cik zvaigžņu un planētu Visumā. Zinātnieks runā par tā saukto kosmisko Es, kurš satur visu . Pēc viņa domām, katrā zemes telpas kubikcentimetrā pēc zināma laika atrod viens otru mūsu vecāku Es un mūsu pēcnācēju Es. Tādas tikšanās parasti notiek pēc cilvēka fiziskas nāves. Vadoties no šīs domas, viņš secina, ka cilvēkiem, kuri dzīvoja kopā reālajā fiziskajā dzīvē, nekad nav jāšķiras.
Saskaņā ar antroposofa (Antroposophie cilvēciska gudrība, pretstati, Thesophie dievišķā gudrība) Rudolfa Šteinera atziņām, fiziskais ķermenis izkūst Zemes fiziskajā ķermenī, un savienojas ar to, ar visām savām sastāvdaļām. Kamēr cilvēks dzīvo uz Zemes, viņa fiziskais minerālais ķermenis uzņem dzīvības spēku no otra neredzamā ēteriskā ķermeņa. Bet neviens normāls cilvēks neuztver nāvi tik vienkārši, kā tas aprakstīts uz papīra. Neatkarīgi no cilvēka pasaules izpratnes, katrai domājošai būtnei nāve nozīmē neizprotamu parādību, šausmīgu iejaukšanos ierastajā dzīvē, pēkšņu kritienu nezināmajā, vidē, no kuras neviens līdz šim nav atgriezies un nav neko objektīvu pastāstījis.
Nedaudz mierinošas ir teologa, filozofa un dzejnieka Johana Gotfrīda Gerdera domas (1744-1803): Tas, ko mēs saucam par nāvi, ir tikai neredzama pāreja uz jaunu atgriešanos dzīvē.
Apbrīnojami, bet mūsdienās, kad cilvēce uzskata, ka spēj organizēt dzīvi pēc saviem ieskatiem, jautājums par dzīvi viņpasaulē iegūst tādu aktualitāti. Iespējams, tāpēc, ka cilvēks liek cerības uz mūsdienu tehniku, ar kuras palīdzību varēs pretoties kaulainajai dāmai ar izkapti. Ticību iespējai uzvarēt nāvi un cerības uz kaut kā svēta sagaidīšanu var novērot visās tautās ar augsti attīstītu kultūru: šamanismā, daoismā, jūdaismā, budismā, sintoismā, islamā, hinduismā, kristīgās reliģijas viņpasaules idejās, kā arī Eiropas tautu kultos un tradīcijās. Kāpēc visos laikos cilvēks centies apšaubīt dzīves beigas un nāves nenovēršamību? Vai tās bija bailes no nāves, bailes no kaut kā neizskaidrojama, kura priekšā neko nenozīmē tādi jēdzieni kā drošība, pastāvība, paļāvība?
NĀVE UN MIEGS
Miegs tas ir Nāves mazais brālis, saka franču paruna. Virspusēji skatoties, tas atbilst īstenībai, jo katru nakti miegā mēs pasaulei neko nenozīmējam. Patiesībā mēs atrodamies šīs nepazīstamās pasaules citā līmenī, kurā mēs dzīvojam un kustamies.
1975. gadā iznāca pirms tam absolūti nepazīta amerikāņu autora, ārsta R. Mūdija grāmata Dzīve pēc nāves. Grāmata aprakstīja rezultātus, kuri iegūti 150 pacienu novērojumos, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi un varēja pastāstīt par saviem iespaidiem. Dabiski, rodas jautājums, vai tiešām tas, kuram bija iestājusies klīniskā nāve, ir pabijis viņpasaulē? Tās ir tikai ķermeņa narkotiku traucēto smadzeņu īslaicīgas halucinācijas, – uzskata amerikāņu psihologs Ronalds Zigels. Sociologs un nāves pētnieks doktors Kenets Rings arī novēroja 102 pacientus, kuri pārdzīvoja klīnisko nāvi. 41% no viņiem pārdzīvoja klasisku tuvas nāves variantu. Tālāku pētījumu rezultātā psihologs secināja, ka pacientu aprakstītās sajūtas var iedalīt zināmās pakāpēs:
1. Dziļš apmierinājums sakarā ar notiekošo.
2. Sava ķermeņa atstāšanas sajūta.
3. Neaptveramas tumsas iestāšanās.
4. Baltas starojošas gaismas parādīšanās.
5. Izkušana šajā gaismā.
Raimonda Mūdija pacienti stāstīja par analoģiskām sajūtām. Viņi varēja atstāt savu ķermeni, drīz nonāca spožā gaismā, kuras intensitāte sasniedza neaptveramu spēku. Neviena no minētajām personām nešaubījās, ka tālā gaisma bija starojoša spoža dzīva būtne, kura staroja uz mirstošo ar siltumu un neaprakstāmu mīlestību, līdzjūtību un sapratni. Starp ārstiem atrodas arī augstākminēto parādību kritiķi. Viņi argumentē ar to, ka mirstošā smadzenēm trūkst skābekļa smadzenēm nepienāk pietiekami asiņu, tāpēc rodas šādas sajūtas. Kalifornijas universitātes doktors Ronalds Zigels atzīmē, ka pirmsnāves redzējumi ļoti atgādina no zālēm un narkotikām atkarīgo cilvēku vīzijas. Sv.Lukas hospitālī ārsts kardiologs Freds Šumainers pētīja pirmsnāves pārdzīvojumus no 1961. 1979. gadam. Viņš novēroja 1000 klīniskās nāves gadījumus un konstatēja, ka 60% personu, kurām bija apstājusies sirds, varēja pastāstīt par savām pirmsnāves sajūtām. Viņš nāca pie secinājuma, ka cilvēka apziņa pēc ķermeņa nāves turpina dzīvot.
Atgriezīsimies pie grāmatas Dzīve pēc nāves autora Raimonda Mūdija. Šī grāmata satur rindkopu par Emanuelu Svedenborgu (1688-1772), pazīstamu zviedru dabaszinātnieku un mistiķi, par kuru viņš raksta: Svedenborga rakstos, bet vēl agrāk Bībelē, grieķu filozofam Platonam, tibetiešu nāves grāmatā Bardo Thodol mēs varam atrast pārdomas par parādībām, kuras mēs saucam par pirmsnāves sajūtām. Domu paralēles senajos gudrajos rakstos ar mūsu laikabiedru piedzīvoto klīniskajā nāvē ir absolūti neapstrīdams fakts.
Doktors Mūdijs cenšas sniegt pierādījumus tam, ka pēc nāves dzīve turpinās. Jebkurā gadījumā viņš mums dod milzīgu informāciju pārdomām par tēmu, pie kuras kavējas zinātnieki un nāves pētnieki un nespēj šajā jautājumā vienoties kas tad ir nāve, fiziskas beigas vai noslēpumainas garīgas realitātes sākums.
MIEGA DIENASGRĀMATA
Mums neapšaubāmi svarīgi liekas sapņu pieraksti, pat tad, ja mēs pie tiem neturpināsim strādāt. Jebkurā gadījumā mēs iegūsim ārkārtīgi svarīgu materiālu, kurš papildinās mūsu zināšanas par sevi. Pilnīgi pietiek, ja sapņu pārdzīvojumus fiksējam kā tēzes. Galvenais pierakstīt visas sapņa ainas, jo mēs tās varam ļoti ātri aizmirst. Mūsu rīcībā ir tikai dažas minūtes pēc pamošanās, kad mēs vēl spējam atcerēties sapnī redzētās ainas. Simbolus, kurus redzam biežāk, vārdus, skaitļus jāpieraksta sevišķi rūpīgi, lai pēc tam varētu salīdzināt un pētīt. Atkārtotie sapņu seriāli mums var ļoti noderēt. Pēc tam mēs sastādīsim personīgo simbolu rokasgrāmatu, jo katram simbolam ir sava individualitāte. Būtu labi, ja mēs reizēm varētu sapņus uzzīmēt, jo tas ir tēlaināks saglabāšanas izteiksmes veids. Obligāti jāpieraksta datums, lai pēc tam konstatētu, kad mums bijuši līdzīgi sapņi.
Reizēm pamostoties liekas, ka mēs nesapņojām. Taču tā nav. Mēs vienkārši neatceramies savus sapņus. Katrs cilvēks redz sapņus piecas līdz septiņas reizes naktī. Reizēm sapnis turpinās stundu, turklāt kanāls uz zemapziņu ir pilnīgi atvērts un brīvs.
Tādā veidā mēs paši sev palīdzam ar padomu, iegūstam iespēju pašizziņai. Bet tagad par to, kā rīkoties ar šiem datiem. Mēs izveidojam savu sapņu rokasgrāmatu, kuru turpmāk pastāvīgi papildināsim un precizēsim. Sapņi fokusējas pat tajos gadījumos, kad sākumā liekas bezjēdzīgi. Mēs, piemēram, redzējām, ka iededzām lampu. Tas nozīmē, ka mēs uzreiz iedomājāmies gaismu, kaut gan, dabiski, mums būtu jāņem vērā arī citas, ar lampas iedegšanu saistītas darbības.
Turpmāk mums pilnīgi reāli jāseko sapņu norādījumiem. Pieņemsim, ka mēs redzējām, ka pazaudējām atslēgu saišķi. Tas nozīmē, ka mums uzmanīgāk jārīkojas ar atslēgām. Ja mēs nesaprotam sapņa jēgu sadzīves nozīmē, tad mums jāmeklē personiska nozīme. Katra sapņa pamatā ir realitāte.
Pirms pierakstām sapni, vispirms to īsi raksturojam, lai pēc tam būtu viegli saprast sapņa nozīmi, piemēram,: Nokavēju vilcienu palaidu garām iespēju paliku pie sava. Un tikai pēc tam pārejam pie detaļām, tāpat aprakstām sīkumus un lietas, kuras mums liekas nesvarīgas.
Visus sapņus mēs salīdzināsim, meklēsim paralēles, atcerēsimies, kādā situācijā atradāmies, vai mēs redzējām dzelzceļu, varavīksni vai vulkāna izvirdumu. Salīdzināsim ar realitāti un viegli sapratīsim, kādu palīdzību un iespēju mums piedāvā sapnis.
Ja mēs sapnī redzējām kaut ko skaistu, mēģināsim to pārcelt uz ikdienas dzīvi: gleznosim, pārvietosim dzīvoklī mēbeles Jo vairāk pie tā mēs pierodam, izmantojot savu sapņu radošo momentu, jo vairāk mums rodas ideju un varam tās izmantot reālajā dzīvē.
Ja mums sapni izskaidrot neizdodas, nākošreiz pirms pierakstīšanas mēģinām koncentrēties uz to, lai šo sapni redzētu no jauna, bet citā formā. Tas var būt saistīts ar noteiktu personību, ar priekšmetu.
Mums jāiemācās pret sapņiem izturēties rotaļīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka pilnīgi pret visu jāizturas absolūti nopietni.
SAPŅA PROTOKOLS
Vārds, uzvārds:
Vieta:
Sapnis naktī no
..uz
Aptuvenais sapņa laiks:
* drīz pēc iemigšanas; * vēlu naktī; * pirms pamošanās no rīta;
Personiskās sajūtas:
Kādu ēdienu vai dzērienu lietojām pirms iemigšanas:
Sapņa apraksts (darbība):
Sapnī redzētie priekšmeti, sejas, krāsas, skaitļi, simboli;
Sapņa interpretācija:
(vai sapnis atgādina kaut ko noteiktu un būtisku? Kāda sakarība vērojama starp atgādinājumu un sapni?)
Kā es izskaidroju savu sapni:
Kāda bija mana pašsajūta sapņa laikā:
Kādu sapni vēlējāties redzēt koncentrējoties pirms iemigšanas:
Kādas idejas un norādījumi mani sevišķi ietekmēja: