Ziemas nakts (Niblung, Laubris, Gilbhart, Nebelung, Laubrost, Nebelmond, Nebelmonat) – Senajās ģermāņu tautās novembra mēnesis ticis dēvēts ļoti dažādos vārdos tas bijis gan Lapu dzeltēšanas un krišanas (Laub lapa, Rost rūsa, reissen trūkt, gilben dzeltēt, hart – spilgts), gan Miglas mēnesis (Nebel migla).Ķeltu tradīcijā Miglas mēneša Pilnmēnesi dēvē par Asins vai medību mēnesi. Šī laika svētku tradicionālie nosaukumi ir Samheins, Nāves svētki, Senču svētki, Rudens vidus, dažkārt ķelti tos dēvēja arī par Trešajiem Ražas svētkiem, savukārt ģermāņi par Ziemas nakts (vācu val. – Winternacht) svētkiem.
Taču ne jau tikai šim laikam raksturīgā lapkriša, ilgās un dažkārt arī nomācošās tumsas dēļ, un izteiksmīgās krēslas un miglas dēļ tas tā ticis dēvēts. Līdztekus ārējiem notikumiem un dabas apstākļiem pasaulē aizvien darbojas kāds noslēptāks, neredzamāks, vairāk tieši iekšēji sajūtams spēks ārējo norišu cēlonis vai ierosinātājs. Ārējo, vielisko notikumu garīgās sākotnes auglis. Viss sākas dzīlēs, lai pēc tam izpaustos ārēji. Senatnē ne tikai senģermāņu un senskandināvu tautās, ne tikai vikingi, bet arī ļaudis Latvijas novados rudenī svētījuši Krēslas stundu un Saulei norietot pulcējušies vienkopus, lai stāstītu teikas, senus stāstus, atcerētos un vēstītu par senpagājušiem laikiem un notikumiem.
Tas arī ir laiks, kad viņsaules vārti vieglāk veras un mirušo senču gari nāk šaizemē viesoties. Visā Eiropā Miglas mēnesis ir saistīts ar nāves pielūgsmi un tās bijāšanu tas nenozīmē bailes, bet nopietnu un cieņpilnu attieksmi. Tas nozīmē pasaules mūžīgās bojāejas apzināšanos, kas nes sev līdzi jaunu atdzimšanu, jaunu pavasari. Tikai mirušais spēj atdzimt. Tas ir arī Veļu laiks Latvijā, kad viesos aicinām un gaidām mirušo senču dvēseles. Pateicības laiks par seno viedumu un neredzamo, vien nojaušamo un, ja vēlamies, apzināto palīdzību. Veļu cienāšanas rituāli ļauj apzināties, ka viss ir savstarpēji saistīts ne mēs varam bez mirušo slēptās un mīklainās klātbūtnes, bez viņu nemitīgi pārvērsties spējīgās enerģijas, ne arī viņi var bez mums. Mielošanas rituāls skaidri parāda mūsu atbildību par viņu pastāvēšanu, par viņu uzturēšanu.
Ziemas nakts ir gada 11.Pilnmēness svētki. Seno ķeltu tradīcijā Samheinu pieņemts svētīt no 31. oktobra līdz 2.novembrim. Taču, ja šo laiku skaitām pēc Jaunā Mēness iestāšanās brīža, tad iespējamas diezgan lielas nobīdes laikā un katru gadu svētās Samheina nakts brīdis ir nedaudz citā mūsdienu kalendārajā datumā.
Šai, 11.Pilnmēnesī, Saules atrodas Skorpionā, Mēness Skorpionam pretējā, Vērša zīmē. Nozīmīgs mirklis laika ritumā ir arī Jaunā Mēness iestāšanās Skorpiona zīmē Saules un Mēness savienojums Skorpionā.
Nezinātājam var būt ir sarežģīti izsekot šim planētu ceļam zodiakā un debesīs, bet, ja sākam tam sekot regulāri, viss kļūst skaidrāks un nemaz tik sarežģīts, kā šķiet. Var jautāt par to, kāpēc saistībā ar Asins un Medību Pilnmēnesi tik ļoti tiek izcelta zodiaka Skorpiona zīme. Gluži vienkārši tāpēc, ka Rietumu astroloģiskajā tradīcijā tieši Skorpiona zīme vistiešāk ir saistīta ar nāvi, pārveidi, miršanu pirms pārdzimšanas, ar reiz dzīvojušā iziršanu, noārdīšanos, kam, kā jau skaidri zināms, sekos atdzimšana citā veidolā.
Gada ritējumā šis laiks ir rudens vidus, Gada nakts sākums – gada tumšākais laiks. Arī kristīgajā tradīcijā tas ir īpaši saistīts ar senču gariem, mirušo pieminēšanu, ar Visu dvēseļu dienas svētīšanu.
Skandināvu tradīcijā Ziemas nakts ir Saules un gaismas dieva Baldra bojāeja. Gluži reāli tas tā arī ir dabā jo tālāk Ziemeļos nonākam, jo zemāk šai laikā Sauli redzam paceļamies virs apvāršņa līdz tā pazudīs pavisam un būs redzama tikai jaunam pavasarim sākoties, kas sakritīs ar Meteņa laiku mūsu pusē. Ziemas nakts laiks ir simboliskais pasaules bojāejas laiks, kad viņsaules vārti atvērti – jābūt sevišķi piesardzīgam un svarīgi turēties gaismā, allaž turēt gaismu istabā, lai nepazustu nezināmajā tumsībā. Tā ir Dievu cīņa, par kuru vēstīts senajās skandināvu sāgās, kad ledus valstības milzeņi īsteno uzbrukumu Dievu gaišajai valstībai Asgardai. Tas ir laiks, kad uzmanība īpaši pievērsta Valhallai. Skandināvu augstākā dievība Odīns ir ne tikai Augstākās, Dievu valstības Asgārdas, bet arī kritušo varoņu mājvietas Valhallas, valdnieks. Tikai varoņi nonāk Valhallā, kur tos nogādā uzticamās un drosmīgās valkīras.
Līdzīgi, kā latviešu Dainās, kur arī karavīra tēlam ierādīta īpaši nozīmīga vieta, arī senie skandināvi pielūguši spēku un varonību. Latviešu rakstos karavīra tēls piesaukts gana bieži, tomēr ne visur karš ir patiesi vielisks karš. Lai gan nešaubīgi ir gluži skaidrs, ka daudzi no senajiem karavīru vēstījumiem radušies ne jau tai mierīgākajā un mīlestības caurvītākajā laikā, bet pietiekami spīvā un cīņas pilnā vidē, kad svarīgi zināt īpašos spēka vārdus un īpašo spēka sakopošanas veidu, lai cīņā uzvarētu.
Taču – vai tiešām te vienmēr runa tikai par ārēju fizisku karu? Vienā līmenī varbūt… Bet vai tas ir tikai vienīgais – vai citā pakāpē te nav runa par īpaši iesvētītajiem, par karavīru kārtu, par cīņu pašam ar sevi. Karavīri ir spēka ļaudis, iesvētītie, kuri nonākuši līdz smagākajam pārbaudījumam… Un vai vēl citā pakāpē runa nav par vispārējo pasaules uzbūvi un attīstību, kur radīšanai, tāpat kā iznīcībai, savu reizi sava jēga un nozīme, kur viss rit nepārtrauktā ritmiskā dzīvības un nāves ritā?
Taču līdztekus varoņu valstībai ir vēl cita pazemes un nāves valstība, Hēla (H� elle; vai neskan līdzīgi hel gaisma?…) Viņsaules Hēla, ko pārvalda pati viņsaules dieviete Hēla, divsejainā dieviete, kurai sejas viena puse ir daiļa un starojoša, bet otra ģindenis. Hēlas Rūna ir viena no smagākajām Rūnām – Hagalaz. Tā ir Rūna, ko var piesaukt palīgā drosmīgie un pārmaiņām gatavie ļaudis.
Bet mums jāturpina stāsts par Miglas laika svētēm, par Ziemas nakts svētēm… Ne tikai Latvijā vēl joprojām, bet senāk arī lielā daļā Eiropas zemju, pēc klusā Veļu laika beigām jaunieši uzvilka biedējošas maskas un nodarbojās ar rituālo zagšanu, kas simbolizēja seno Einherdjāra parašu, kad varoņi iemiesojās mirušo tēlos, līdzi iegūdami arī viņu īpašības spēku, gudrību, veiklību … Latviskajā tradīcijā tas saistīts ar ķekatu laika sākumu, kad garām klusais Veļu laiks un sākas rībināšanas un maskošanās, tumsas biedēšanas laiks. Mūsdienu nemainīgajā kalendārā 10. novembris ir Mārtiņi, ķekatu laika sākums.
Ziemas nakts laika simboli ķirbis, rācenis, galvaskauss.
Samheins (Ziemas nakts, Veļu laiks, …) gada ritē atrodas pretī Beltainam (auglības svētkiem Ūsiņiem, Valpurgai un Maija dienas svētkiem). Līdzās Imbolkam Saules atgriešanās un pavasara atmodas svētkiem, Metenim, Samheins ir otrais gada Upurēšanas laiks (sennorvēģu Dísabl