Šai vietā, kur mācījos staigāt un skriet,
Pret debesīm kāpnes uzsāku sliet,-
Šeit saulstari ozolu vainagos lās,
Šeit Radītājs izplūdis rotaļās.
Šeit atnācu ikdienas steigas skurbis.
Šeit atradu vaļā atvērtās durvis –
Tās durvis, kas tālāk kavēja iet,
Tās durvis, ko pats biju turējis ciet.

Šeit paspēru soli. Un tūlīt kā balva
Brīnumi bira pār manu galvu.
Tagad es zinu, cik ļoti man trūka
Ar Viņu vienā smilškastē ceptās kūkas.

Reiz pagāju nostāk. Kāda mistiska lieta!
Jo arī nostāk bij’ tāda pat vieta.
Varbūt tā Pasauli kopā tur?
Šī vieta ir visu. Un tās nav nekur.