Cilvēks visos laikos ir jutis vajadzību paust savus iekšējos pārdzīvojumus ar kustībām. Sākotnēji viņš varēja tieši uztvert dabas norises un gada ritus, pavisam dabiski izjūtot tiem atbilstošus ritmiskus procesus savā ķermenī. Tas vedināja mūsu senci veikt dejveida kustības, kas ar laiku ieguva rituāla nozīmi. Bet, ja deju jau izpilda kā rituālu, tiek izteikta vēlme tuvoties pārjutekliskās pasaules noslēpumiem.