Dažas domas, kuras iemājojušas tumšajos un tukšajos ziemsniega tuksneša vakaros …
Cilvēks ir kā mašīna. Tās karkass kopā ar interjeru un eksterjeru veido jūsu ķermeni. Pašu mašīnu vada stūre jeb sirds. Par ātrumu rūpējas gāzes – nākotnes un bremžu – pagātnes pedālis jeb divi vienā – prāts (skatoties pēc tā, kā izprotat jēdzienu – laiks). Ātrumkārba raksturo apziņas darbības ātrumu. Cilvēks tomēr izmanto abus pedāļus, jo vienmēr ir kur piebremzēt un kur uzgāzēt.
Es gribu izstāstīt savu stāstu un varbūt būs kāds līdzīgi domājošs un varēs dot kādu padomu. Jau kopš bērnības sajutu, ka neesmu īsti “uz zemes”. Jau tīņa gados es daudz interesējos par dažādām garīgām lietām un praksēm. Esmu salasījies tik daudz literatūras (verishchaginus, osho utt.), ka tagad jūtos vispār kā ellē, jo esmu tik, tālu no realitātes un ikdienas.
Šķiet, vienīgi cilvēks ir apveltīts ar spēju izteikt emocijas asaru veidā. Kas ir asaras? Vai un kāpēc ir jāraud? Vai tomēr kaut kad spēsim atmest tās?
Mēģināsim paraudzīties uz šo nojēgumu kā tendences atainojumu. Kas gan ir Paradīze? Tas ir dzinulis, kas ielikts cilvēkā. Kas gan šodien būtu Paradīze? Izmantosim mums pieejamos tēlus, lai to atainotu.
Es apsēžos un sev jautāju: Ko grib mana Sirds un ko grib mans prāts? Ko domā mana sirds un ko mans prāts? Mans prāts domā: Vai es esmu laimīgs? Vai es esmu apmierināts, vai jūtos labi, ko gan es varētu apēst, mmm kāda laba filma, visi stulbi tikai es gudrs, es tāpat zinu labāk par visiem.. un tā es varētu turpināt mūžīgi, kā nekā dienas laikā cik tur tie tūkstoši mūsu prātā ir to domu? 🙂
Reiz Dievs, tērpies zaļās Zemes dzīvības krāsās, nejauši saskrējās ar zaķīti Pelēcīti grāvmalā. Ausainītis mielojās ar dabas piedāvāto augu buķetes klāstu. Tā, zobus šmaukstinot un ausis cilājot, viņa acis apstājās pie daiļi tērptā Dabas Kunga.
Loading ...
Rītausmā, kad saule ausa, līgo, līgo
