Katru dienu sastopoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, viss beidzas ar to, ka šie ļaudis kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu un vēlāk pūlas tevi pārtaisīt. Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni. -- Paulu Koelju
Ierosme rakstiņam ir gūta sarunās portālā e-mistika, kur tika runāts par emocijām un prātu kā iespējamo instrumentu emociju līdzsvarošanai.
Uzreiz atzīšos neesmu psihologs un kādi termini vai skaidrojumi, iespējams būs neprofesionāli. Tomēr atļaušos šīs domas uzrakstīt, jo redzu, ka tēma ir aktuāla un man ir ar ko padalīties varbūt kāds atradīs sev ko noderīgu. Mani avoti ir trīs:
1) Lasītais un saprastais;
2) Swami Devageet semināros piedzīvotais un saprastais;
3) Paša piedzīvotais, apkārt novērotais un saprastais.
Vai mēs šobrīd varam apgalvot, ka mūsu prāts ir skaidrs un tīrs? Kas gan valda mūsu domās mēs paši? vai varbūt kāds cits, kas spēlējas ar mūsu prātu pēc savām iegribām? Uz ko gan mūsu domas ir spējīga… vai maz tās ir atvērtas uz jaunām un nebijušām-tīrām lietām?
Vispirms mazliet par virsrakstu.
Ar Dievu šeit domāts cilvēka garīgās attīstības jebšu evolūcijas [gala]mērķis. Nav svarīgi, kā to šeit nosauc, svarīgi saprast, ka tas ir tas, uz ko cilvēks apzināti vai neapzināti tiecas. Var saukt arī par apskaidrību vai vienkārši par Turieni.
Evolūcija pieder pie tām retajām pasaules parādībām, par kuras esamību ir principā vienisprātis gan ticīgie, gan neticīgie, gan visvisādi citādi domājošie. Strīdīgais jautājums šeit piesaukto vidū būtu par evolūcijas virzītājspēku, taču to šoreiz neaiztiksim (šeit domāts virzītājspēka primārais aspekts vēl aiz pretstatu vienību cīņas).
Restorāns bija šodien tikko atvērts, sanākušie apmeklētāji pētīja ēdienkarti un savstarpēji apspriedās nez, kura šnicele varētu būt garšīgāka, kuros rolmopšos šodien ietīts kas svaigāks, ko varētu nozīmēt spāņu tostemonu frikasē ar pompidū siera terterīni un kurā desertā ir mazāk kaloriju.
Man patīk viedokļu dažādība; ceru, ka arī jums. Šis raksts sniegs neparastu ieskatu jautājumā par ģimeni. Rakstā paustais viedoklis lielā mērā ir patapināts no citiem un papildināts arī ar manu subjektīvisma devu. 🙂 Vēlos rosināt padomāt par lietām, kuras neesam raduši apspriest, jo kopš mazotnes tās esam pieņēmuši par viennozīmīgām un pašsaprotamām. Bet vai tās patiešām tādas ir? Uzskatu, ka nekas nav absolūts, jo mūsu priekšstats par pasauli un tās kārtību lielā mērā balstās uz pieņēmumiem un ticību, nevis pieredzi.
Ir krāsaini rudenīga un silta diena. Rīta ziņās kaut kur sola lietu, bet mēs, braucot uz Pokaiņiem, zinām, ka tur lietus nelīs. Tur svētīts lietus līst vienīgi pēc padarīta darba. Un tad tas ir tik mīksts un maigs kā rasas lāse rasaskrēsliņa lapās.
Mūsu priekšā ir divas lūgšanas. Pirmā ir tradicionālā un populārā lūgšana no Bībeles tā saucamā Tēvreize. Otra, kas tapusi ap Kristus dzīves laiku, ir lūgšana, ko starp aramiešu senlietām atrada dāņu pētnieks Lars Muhl, – pārsteidzoši līdzīga Bībeles lūgšanai un tomēr citāda.
esme { sanāk, ka ņemot vērā pieņēmumu par trešo ņūtona likumu, mums ir jādomā par šī likuma ignoranci saistībā ar aizliegtā augļa baudīšanu? un ņemot vērā kā... } – 14/02/2023 07:58
Anna { Liels paldies šim skolotājam. Viņš joprojām turpina palīdzēt dvēselēm ceļā! } – 01/02/2023 21:28
evija { skolotaja griba ir vienreizeja saistita ar reikim pasauli ,lai pavaditu laiku ar macekli prakses meditacija kas ir pilns ar emocijam un jutam vienam pret otru. } – 24/01/2023 13:07
Сколниециньш { Мир поддерживает Украину. Украинцы чрезвычайно благодарны за беспрецедентную волну поддержки своей страны по всему миру. Сознательное общество демонстрирует политическую солидарность, предоставляет военное оборудование, гуманитарную помощь... } – 23/09/2022 11:21
Ilze { Labrīt, Rudenī! Paldies par informatīvo rakstu, ļoti norezonēja manī. } – 23/09/2022 07:18