Tomēr par spīti faktam, ka gan psihoanalīzi, gan dzenbudismu interesē cilvēka iedabas pētniecība un abas mācības meklē praktiskas iespējas cilvēka pārveidošanai, rodas iespaids, ka kopīgā tām ir mazāk nekā atšķirīgā. Psihoanalīze ir zinātniska metode, kas pašos pamatos ir nereliģioza. Dzenbudisms ir teorija un tehnika ar mērķi sasniegt “apskaidrību”, tā ir pieredze, ko Rietumos sauktu par reliģiozu vai mistisku. Psihoanalīze ir garīgo slimību terapija; dzenbudisms ir ceļš uz garīgu atveseļošanu. Vai, diskutējot par psihoanalīzi un dzenbudismu, mēs varam secināt, ka atšķirības starp abām mācībām nav galējas un nepārvaramas?