Lai varētu izprast eksistenciālās psihoterapijas būtību un uzskatus, vispirms ir jāatgriežas pie 19. un 20. gadsimta mijas, kad filozofijā ienāca jauns jēdziens – eksistenciālisms. Tas ir filozofijas virziens, kura pamatlicēji ir Martīns Heidegers (1889–1976), Sērens Kirkegors (1813–1855) un Žans Pols Sartrs (1905–1980). Kaut gan neviens no viņiem nav psiho­terapeits, tieši viņi ir veidojuši uzskatu sistēmu, kas vēlāk kļuva par eksistenciālās psihoterapijas bāzi. Eksistenciālās psihoterapijas pamatā ir vēlme palīdzēt cilvēkiem atrisināt universālas mūsdienu problēmas – izolāciju, atsvešinātību un bezjēdzību. Šī terapijas virziena uzmanības centrā ir cilvēka esamība pasaulē un visi ar to saistītie pār­dzīvojumi.