Uz Zemes vēl nav izpildīts piektās pamatrases septītās apakšrases uzdevums, kā arī sestās un septītās pamatrases milzīgais darbs. Šīm rasēm vēl jānāk ar visām viņu apakšrasēm. Cik simtiem tūkstošu gadu būs vēl vajadzīgs šim darbam, mēs nezinām, bet dzīvības viļņa darbs uz Zemes un viņas augstākos plānos nebūs veikts, kamēr netiks pabeigts visu nākošo rasu darbs.
1935.gadā, Rīgā, klajā nāca E.Baloža grāmata “Kosmosofija”, kura joprojām piesaista lasītāju uzmanību, maina iesīkstējušos uzskatus un palīdz uz pastāvošo palūkoties no cita redzes punkta. Varētu pat teikt, ka šī ir viena no spilgtākajām grāmatām, kāda tikusi izdota latviešu valodā, kurā autors sistematizētā veidā centies pasniegt mācību par svarīgo mūsu dzīvē – Dievu, pasauli un cilvēku stāvokli tajā.
Kaut gan šolaiku zinātne ir izveidojusi evolūcijas izpratni, viņai tomēr trūkst tā diženuma un plašuma, ko sniedz Teozofija. Sevišķi vārdam Dzīvība Teozofijā ir dziļa nozīme, jo viņa redz dzīvību ne tikai cilvēku, dzīvnieku un stādu valstī, kā to saskata tagadējā zinātne, bet arī šķietami mirušā minerālu matērijā un neredzamās matērijas organismos zemākos par minerāliem un arī augstākos par cilvēku.
Izplatījuma neaptveramai sfairai, kuºā vajadzēja rasties saulei un planētām, sākumā vēl nebija substances, kas būtu kaut cik radniecīga tai materijai /redzamai vai neredzamai/, kas atrodas mūsu sistēmā tagad. Bija tikai Mula-Prakriti jeb Materijas sakne mūslaiku zinātnē to apzīmē par izplatījuma ēteri, kas mūsu jutekļiem nav uztverams, jo mums pazīstamā materija sastāv no porām ēterī.
Katrā domu sistēmā, kas cienīga nest filozofijas nosaukumu, ir tik daudz elementu, kas nepadodas cilvēka ierobežotā prāta pārbaudei. Cilvēka pieredze attiecas galvenā kārtā uz viņa, ar pieciem prātiem uztverto pasauli un pat tās iedomas spējas, kas viņam ir, aprobežojas lielā mērā ar šo pieredzi. Tāpēc, ja kāda filozofiska sistēma runā par lietu sākumu un attīsta pagājušo un nākošo notikumu panorāmu, neviens cilvēks nespēj spriest par viņu patiesību pēc savu pieredžu mēroga.
Šī raksta mērķis ir darīt lasītājam zināmus praktiskus veidus intuitīvo funkciju attīstīšanā, jo īpaši šo funkciju transpersoniskajam vai garīgajam aspektam. Mēs šo jautājumu aplūkosim izmantojot teoriju, metodoloģiju un psihosintēzes vērtības.
Autors šai jautājumā pārstāv psihoterapeita un paraktizējoša ārsta viedokli.
Tagad mēģināsim izprast, kā dzīvnieku dzīvība diferencējas, tuvojoties individualizācijai. Ja mēs ņemsim kaut kuºu Grupas Dvēseli, piemēram, Canidas /zīm.56/, šī Grupas Dvēsele pastāv mentālā plānā.
Lai saprastu dzīvnieku evolūciju, nepieciešami izprast, kas ir dzīvnieku Grupas dvēsele. No Teozofijas viedokļa individuālais cilvēks nav fiziskais ķermenis, bet gan neredzama garīga vienība. Tāpat arī dzīvnieks nav ķermenis, bet neredzama dzīvība, kas attiecas pret dzīvnieku formu tāpat kā cilvēka dvēsele pret cilvēka ķermeni. Šī neredzamā dzīvība, kas atdzīvina dzīvnieciskās formas, saucas par Grupas Dvēseli.
Novērojot dabu skaidri redzams, ka nesalīdzināmi lielāks dzīvo organismu skaits atrodas, nevis cilvēku, bet gan stādu un dzīvnieku valstī. Tagadnes zinātnes teorijas māca, ka formu evolūcija ir tilts, kas ved no stāda uz dzīvnieku un no dzīvnieka uz cilvēku. No tā izriet, ka, ja cilvēks ir visaugstākais radījums evolūcijā, tad visām formām, zemākām par cilvēku, vajaga tiekties uz viņa tipu. Augstākais dzīvnieku valsts tips, kas visvairāk tuvojas cilvēkam, ir iztrūkstošais loceklis. Cilvēkveidīgais pērtiķis visvairāk tuvojas šim iztrūkstošajam loceklim.
Bībele sākas un beidzas ar ūdens tēliem.
Sākumā: Bet zeme bija neiztaisīta un tukša un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1.Moz.1:2) Un beigās Atklāsmes grāmatā pēdējie teikumi (tiem vēl seko īss epilogs) : Un gars un līgava saka: Nāc! Un, kas to dzird, lai saka: Nāc! Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas. (Jņ.atkl.22:17) No bezveida pirmssākumiem līdz pat pēdējai Svētās Laulības vīzijai bez ūdens dzīvība nav iedomājama.
Loading ...
