Ievads

Teozofija ir zinātne, kas radusēs kā dzīves un formas evolūcijas pētīšanas sekas. Šī zinātne pastāv jau no seniem laikiem, jo attiecīgi sagatavoti dabas noslēpumu pētnieki ar evolūcijas pētījumiem nodarbojās jau sirmā senatnē.

Ievads……………………………………………………………………     3

I        Dzīvības un formas evolūcija……………………………     5

II      Civilizāciju uzplaukums un pagrimšana……………..    18

III     Reinkarnācijas likums………………………………………    29

IV     Karmas likums………………………………………………..    42

V      Neredzamās pasaules………………………………………..   53

VI     Cilvēks dzīvē un nāvē……………………………………….   65

VII    Dzīvnieku evolūcija………………………………………….   73

VIII Trejādā Logosa darbība…………………………………….    82

IX     Dzīvības valstis……………………………………………….   92

X      Materijas un spēka evolūcija…………………………….    100

XI     Dzīvības evolūcija…………………………………………..     118

XII   Apziņas evolūcija……………………………………………    124

XIII Pasaules iekšējā pārvalde…………………………………     131

XIV Māceklības ceļš………………………………………………     136

XV   Dieva Plāns – evolūcija……………………………………     144

Noslēgums……………………………………………………………..    150

Ieteicamo grāmatu saraksts……………………………………..    152

 

Ievads

Teozofija ir zinātne, kas radusēs kā dzīves un formas evolūcijas pētīšanas sekas. Šī zinātne pastāv jau no seniem laikiem, jo attiecīgi sagatavoti dabas noslēpumu pētnieki ar evolūcijas pētījumiem nodarbojās jau sirmā senatnē.

Šie pētnieki tika saukti par Gudrības Skolotājiem, jo evolūcijas procesā tie ir sasnieguši aiz cilvēka robežām atrodošos nākošo augstāko – Adepta pakāpi. Kad cilvēks sasniedz Adepta pakāpi, viņš zināšanas iegūst personīgas pētīšanas un personīgu piedzīvojumu ceļā. Zināšanas, kas iegūtas pateicoties nepārtrauktas Adeptu virknes pētījumiem – ir Teozofija jeb Senā gudrība.

Kad cilvēks kļūst par Adeptu, viņš nav vairs tikai nenozīmīgs rīks evolūcijas procesā, bet gan top par Skolotāju, kas šo procesu vada zem Lielās Apziņas, kuru Teozofija sauc par Logosu, uzraudzības.

Kā Logosa līdzstrādniekam Adeptam ir dota iespēja redzēt visu dabu no Logosa apziņas redzes viedokļa un zināmā mērā to aplūkot kopīgi ar tās Radītāju. Tāds apskats ir arī mūsu dienu Teozofija.

Šie Gudrības skolotāji jeb Logosa pārstāvji vada evolūcijas procesu visās viņa fāzēs, pie kam katrs pārzin īpašu nozari dzīvības un formas evolūcijā. Viņi sastāda to, ko sauc par Lielo Hierachiju vai Lielo balto Brālību. Viņi vada formu radīšanu un iznīcināšanu uz jūras un sauszemes, viņi vada nāciju uzplaukšanu un pagrimšanu, un dod katrai nācija taisni to Senās gudrības daļu, kas ir nepieciešama viņas labklājībai un ko viņa spēj ietvert.

Dažu reizi šo gudrību dod netieši, caur zinātnes pētniekiem, zinātniekiem, neredzami iedvēsmojot vai apgarojot viņu atklājumus. Citu reizi tā tiek dota tieši no Gudrības Skolotājiem viņu mācībās. Abus šos veidus var novērot mūsu dienās. Netieši viņi dod savu Gudrību – faktu zinātni – neredzami vadot un iedvēsmojot zinātniekus. Tieši viņu pasniedz dažādu mācību veidā, kas pazīstamas kā mūsdienu Teozofija.

Teozofija atklāj zināšanas caur tiem, kuŗi tās jau piesavinājušies, tiem, kuŗi tās meklē, bet vēl nav atraduši. Sākumā tie, kuŗiem šīs mācības tiek dotas, var tās pieņemt kā hipotēzes, bet par personīgās zināšanas priekšmetu tās var kļūt tikai pateicoties personīgai pētīšanai un personīgiem piedzīvojumiem.

Mūsu laikos Teozofija vēl nesatur visu faktu pilnīgu zināšanu. Mums deva tikai nedaudzus vispārīgus faktus un likumus, kuŗi bija pietiekoši, lai pamudinātu mūs dabas parādību pētīšanai un atklāšanai, bet tomēr vēl paliek neskaitāmi robi, kas aizpildāmi nākotnē. Pakāpeniski šos robus aizpilda darbinieki no mūsu vidus. Tā zināšanu daļa, kas mums pieder, ir tikai piliens okeānā salīdzinot ar to, kas palicis vēl apslēpts un neizteikts.

Tomēr arī tas nedaudzais, kas ir mūsu rīcībā, ir brīnišķīgs un dod jaunu apgarotību, iedvēsmi un atklāj jaunu daiļumu.

Tagadējā Teozofija, kā tas vērojams attiecīgā literatūrā, ir visvairāk nodarbināta ar dzīves evolūcijas pētījumiem. Tomēr arī zināšana, kuŗā ietilpst formu evolūcija, kas atrodāma ikvienā modernās zinātnes nozarē, ir Senās Gudrības daļa. Abās nozarēs atrodāmas vēl neizpētītas norises, kas jānoskaidro, bet apskatot abas nozares pareizā gaismā, var viegli pārliecināties, ka tās viena otru papildina.

Kā ikvienā zinātniskā darbā, tā arī šinī Teozofijas pamatu apskatē ir divi elementi. Autors izsaka to, ko atzina par patiesību visi zinātnieki vai viņu lielākā daļa, bet tai pašā laikā viņš pieved arī nedaudzo darbu rezultātus, kā arī personīgā darba rezultātus, kuŗiem vēl nepieciešama pārbaude un apstiprinājums. Paplašinot aplūkojamo priekšmetu, autors var neapzinīgi vai arī zinātniskas pieredzes trūkuma dēļ, šos divus elementus pietiekoši krasi nenošķirot. Tāpat arī manā darbā, kaut gan viņa pamata idejas var uzskatīt pilnā mērā par „teozofiskām”, kas pilnīgi noteikti izteikuši zināšanu, ko devuši Gudrības skolotāji. Šinī darbā var būt arī tādas vietas, kuŗu pamatā nav tik augsta avota. Patiesību katram jāatklāj pašam priekš sevis, citi var norādīt tikai ceļu. Kā patiesības zinātniskos pamatojumus, tā arī personīgos spriedumus nepieciešami pārbaudīt.

Kaut gan savās pamatidejās Teozofija ir pasludinājums, tomēr tā nevēlās kļūt par autoritāti tiem, kas iekšēji nevar tai piekrist. Zinot, ka visdārgākais un visnepieciešamākais ikvienam cilvēkam ir – gūt tādu augstvērtīgu dzīves hipotezi, kas spētu apmierināt viņa sirdi un prātu, esmu sarakstījis šo darbu, lai parādītu, ka šādu hipotezi var atrast Teozofijā*.

Lasīt tālāk : Džinaradžadass