Māceklim, kurš attīstās uz apceres augstāko spēku, uz gaišredzību, liela nozīme pieder sekojošam vingrinājumam: viņš iztēlojas tumšu telpu, kurā neiekļūst ārējā gaisma, – tā var būt nakts vai aizvērtas acis, – un pēc tam mēģina pakāpeniski, ar iekšējā spēka palīdzību radīt priekšstatu par gaismuJa cilvēks pietiekami intensīvi veido sevī šo priekšstatu, tā kļūst arvien gaišāka, un viņš ieraudzīs gaismu, kura nav fiziska gaisma, bet gaisma, kuru viņš pats radīja sev, kuru viņš radīja sevī ar iekšējā spēka palīdzību.

Un tā ir gaisma, ko izgaismo gudrība, kurā viņam atklājas radošā gudrība. Tieši to arī sauc par astrālo gaismu. Ar meditācijas palīdzību cilvēks nonāk pie gaismas radīšanas ar iekšējā spēka palīdzību.

Šī gaisma vēstī par to, ko cilvēks ieraudzīs kādreiz nevis ar fizisku redzi, bet ar vissmalkāko uztveres orgānu.

Kad cilvēks šo vingrinājumu veic pareizā veidā, tas kļūst par līdzekli sakaru sasniegšanai ar augstākām būtnēm.

Tā dara tie, kas no savas pieredzes uzzina kaut ko par garīgo pasauli.