Ir krāsaini rudenīga un silta diena. Rīta ziņās kaut kur sola lietu, bet mēs, braucot uz Pokaiņiem, zinām, ka tur lietus nelīs. Tur svētīts lietus līst vienīgi pēc padarīta darba. Un tad tas ir tik mīksts un maigs kā rasas lāse rasaskrēsliņa lapās.Satiekot cilvēkus, kuriem šī vieta ir mīļa un svēta daudzus gadus, uzzinu, ka Pokaiņi “atsijā” cilvēkus pēc saviem parametriem. Katrs te netiek ielaists. Ir daudzi, kuri atbrauc vienreiz, pasaka, te taču nekā nav un aizbrauc. Tiem šo vietu arī nevajag. Bet ir daudzi, kuri brauc uz šejieni gadu no gada, jo viņi zina, kāpēc brauc.

Kā saka cilvēki, kuri redz vairāk nekā citi, šajā vietā esot ļoti augsti attīstītas dvēseles, svēti cilvēki. Te esot visas latvju dižgaru dvēseles. Nekur viņi no tautas projām neesot aizgājuši, tepat vien esot. Kā tas var būt? Izrādās sasniedzot gaismas ķermeni, var būt gan TE uz Zemes, gan TUR augšā. Bet neviens netiek piespiests tādai versijai ticēt.

Pokaiņos jānāk ar pietāti, svētuma izjūtu pret šo vietu. Te nav vietas ikdienišķām sarunām. Šī nav tā vieta, kur būtu jāapspriež inflācija, politika, jārunā par negācijām. Atnākot šeit, vispirms esot jāieklausās putnos, jādzird, ko mežs mums stāsta, kādas ir vēja rotaļas koku galos, kā runā koki, ir jāieklausās dabā. Un jāpaklusē.

Katrs akmens, katra vieta te runā savādāk un mēs varam daudz iegūt, ja sajūtam, kas tieši enerģētiski mums vajadzīgs. Pat ja neko nejūtam , varam vienkārši baudīt rudenīgās ainavas skaistumu. Vērot krāsu dažādību dabā, putnu kāšus debesīs un sajusties kā “ mammas dabas” daļiņai.

Katrs no mums ir savā līmenī, savā pakāpē šajā dzīves skolā. Ja gribam iegūt informāciju, lai enerģijas kanāli vērtos vaļā, lai paplašinātos apziņa, tad Pokaiņi ir viena no tām vietām, kur to var darīt. Te ir tā vieta, kur var pieslēgties gaismas spēkiem. Ja vēl dziedam dziesmas, tad ātrāk izveidojam tiešu kontaktu ar Augstāko pasauli.

Katram no mums ir savs gaismas potenciāls. Mēs esam ļoti dažādi. Viena cilvēka gaisma ir maziņa, citam visaptveroša, bet katrs no mums ir ļoti vajadzīgs kopējā sistēmā. Simboliski runājot, mēs ejam nebeidzamo ceļu, kur šajā mirklī ir viss, kas bijis ar mums un viss, kas vēl būs. Nav pagātnes un nav nākotnes, ik mirklis ir no jauna, kā jauna lapa albumā. Lai mums ir šī pirmreizības sajūta ikdienā!

P.S. paldies “ vecajiem Pokainiešiem” par viņu darbu un sniegtajām atziņām!