Matērijai par savu eksistenci jāpateicas enerģijai, kura visā pasaules telpā izplatās vibrāciju veidā un caurauž katru atomu.
Ceturtais rozenkreiceru Ontoloģijas likums mūs ir novedis pie tēmas, kurai pirmajā acu mirklī nav ar misticismu nekāda sakara. Daudzas filozofiskās skolas neizrāda interesi par materiālo pasauli un uzskata, ka tās izpēte nav savienojama ar garīgumu un, ka tā bojā cilvēka dvēseli.
Ir skolas, kas to noliedz un apgalvo, ka tā ir psiho-sensora ilūzija. Vadoties pēc tāda principa, šādas mācības sekotāji cenšas no materiālā attālināties un Patiesību meklē tiešā kontaktā ar Dievu, visbiežāk ar meditācijas palīdzību, kā arī ilgi lūdzoties.
Un, kaut arī jebkuri garīgi meklējumi ir cieņas vērti, tāds Dieva iepazīšanas veids ir ierobežots un labākajā gadījumā ļauj tikai mazliet tuvoties Gudrībai. Galējās izpausmēs tāda misticisma izpratne noved pie askētisma, pie vientulības. Rozes un Krusta Ordenis to nekad nav atzinis. Gluži otrādi, tas vienmēr aicinājis savus locekļus dzīvot cilvēku vidū, lai viņi uztvertu pasauli kā savas evolūcijas kalvi.
Rozenkreiceri uzskata, ka matērija ir neatņemama Dievišķības daļa. Šo acīmredzamību noliegt nozīmētu pieļaut, ka pasaules telpu radījis Spēks, kurš nepieder Dievam, kas nonāk pretrunā ar mūsu apskatītajiem likumiem. Tas arī nozīmētu, ka cilvēka ķermenim nav garīgas funkcijas. Tomēr mēs apgalvojam, ka viņš ir mūsu dvēseles templis un kalpo tās garīgai evolūcijai, tāpēc tas pelnījis mūsu vislielāko cieņu. Nevajag domāt, ka cilvēkam fiziski jācieš, lai tuvotos Dievam un iepazītu Debesu Valstību. Ja tas tā būtu, tad jājautā, kāpēc Skolotājs Jēzus tik daudz laika ziedoja slimnieku dziedināšanai.
Galu galā ciešanas nebija nepieciešamas garīgai evolūcijai. Būtu ideāli tās vispār nepiedzīvot, kas diemžēl nav iespējams cilvēka pašreizējā stāvoklī.
Bez cilvēkiem, kuri mērdē savu ķermeni, cerībā, ka tādā veidā tie izpatiks Dievam un saņems Viņa svētību, mums nākas saskarties ar bērnu kropļošanas faktu etnisku vai reliģisku paražu dēļ, kuras pastāv dažās Āfrikas valstīs. Es no sirds ceru, ka šāda prakse nekādā veidā Dieva acīs neattaisnojas.
Vairumā gadījumu tā ir barbarisku tradīciju piekopšana vai senu rituālu atjaunošana, kuriem nav nekāda garīga cēloņa. Jebkurā gadījumā es domāju, ka tie, kuri piekopj šādu praksi vai to atbalsta, rada sev negatīvu karmu, kuru agri vai vēlu, bet nāksies kompensēt. Viņi iepazīs fiziskas vai morālas ciešanas, kuras būs līdzīgas tām, kuras viņi sagādāja citiem, jo cilvēka pienākums ir iemācīties cienīt savu ķermeni. Tātad mocīt savu vai cita cilvēka ķermeni nozīmē apdraudēt cieņu pret cilvēku un tam nav nekāda garīga attaisnojuma.
Pēc šīm svarīgajām piezīmēm, atgriezīsimies pie ceturtā rozenkreiceru Ontoloģijas likuma. Kā vēsta šis likums, matērija eksistē pateicoties enerģijai, kura pasaules telpā izplatās vibrāciju formā. Rozes un Krusta Ordeņa mācībā šo enerģiju jau kopš sākuma sauc par Garu. Šo nosaukumu tai devis Anaksagors. Piektajā gadu simtā pirms mūsu ēras šis grieķu zinātnieks un filozofs bija pārliecināts, ka materiālā pasaule, pastāvot taustāmā veidā, ir galēja nemateriālas esences kondensācija. Pēc viņa domām, šī esence pārstāv Dieva emanāciju, kuru viņš uzskatīja par organizējošu Saprātu, kurš pastāv ārpus tā, ko radījis. Tādēļ viņš bija teists, nevis panteists. Tomēr šī matērijas rašanās koncepcija pašos pamatos ir pareiza. Piebildīsim, ka viņš bija viens no pirmajiem biologiem un daudz nodarbojās ar dzīvnieku sugu evolūciju.
Saskaņā ar augstākminēto, jēdziens Gars, tādā veidā, kā to izmanto rozenkreiceru Tradīcija, neattiecas uz cilvēka garīgo dimensiju. Tas ir, tas neapzīmē viņa dvēseli vai prātu. Tas nenozīmē arī Svēto Garu, kristiešu Trīsvienības trešo instanci. Kā jau teicu, tas ir tradicionāls apzīmējums enerģijai, uz kuras balstās matērija, kura izplatās telpā no tā paša centra, no kura izplatās Visuma Dvēsele un Dzīvības Spēks. Šīm trīs enerģijām ir kopīgs avots, katra no tām ir atsevišķa Dievišķās Elpas izpausme, kuru daudzās tradīcijās apzīmē kā Vārdu.
Es piemetināšu, ka jebkura dzīva un apzinīga būtne ir īpaša vibrāciju sintēze, kura pakļaujas precīzām fizikas un metafizikas likumiem. Un šajā jomā mēs stāvam milzīgas mīklas priekšā: kā un kad notiek pāreja no matērijas uz dzīvību?
Šodien fiziķi pazīst kosmiskos starus, gamma starojumu, elektromagnētiskos, gaismas un skaņas viļņus. Taču ļoti svarīgi apzināties, ka šie stari un šie viļņi nav pilnīgi atdalāmas un neatkarīgas parādības. Patiesībā tās ir dažādas vienas enerģijas Dieva enerģijas izpausmes. To pašu var teikt par pievilkšanās un atgrūšanās spēkiem, kuri vērojami atomos vai šķietamajā tukšumā, kas šķir zemes un debesu ķermeņus. Kā paredzēja Anaksagors, par kuru jau iepriekš minēju, zemes pasaule tā ir esences taustāma izpausme, kura sablīvējas atkarībā no attālināšanās no tās avota. Lai cik pretrunīgi tas neliktos, matērijai ir garīga izcelsme, tas ir Dievišķa. Zinātniekiem tā jāpēta, to ņemot vērā.
Visiem zināms, ka matērija sastāv no atomiem. Šis atklājums, kurš it kā notika nesen, patiesībā bija zināms jau Demokrītam, kurš pirmais izvirzīja šo hipotēzi piektā gadsimta sākumā pirms mūsu ēras. Termina atoms autors bija viņš
Burtiskā nozīmē atoms nedalāms. Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata viņu par atomu teorijas tēvu. Šis dižais zinātnieks un filozofs bija pārliecināts, ka katrs atoms sastāv no sīkākām daļiņām, ko tajā laikā nosauca par eoniem. Protams, viņš nevarēja precīzi zināt to struktūru vai polaritāti, taču viņš intuitīvi juta to eksistenci, kas norāda uz viņa harmoniju ar Kosmisko Gudrību.
Šajā ziņā misticisms nekad nav bijis opozīcijā zinātnei. Vēl vairāk šie divi Gudrības ceļi viens otru papildina, abi vērsti uz pasaules telpas, dabas un cilvēka noslēpuma atklāšanu.
Tikai XX gs. sākumā tika atklātas atoma sastāvdaļas: elektroni, protoni un neitroni, ar atbilstošiem negatīviem, pozitīviem un neitrāliem lādiņiem. Šis dižais atklājums deva eksperimentālu apstiprinājumu teorijām, kuras izvirzīja, pamatojoties uz intuīciju, Senās Grieķijas dižie domātāji, kuri savas zināšanas bija ieguvuši no vēl senāka avota. Tas apstiprināja arī hermētiskās formulas pamatojumu, kas pazīstama katram rozenkreicerim: Apakšā viss ir tāpat kā augšā . Patiesībā, līdzīgi planētām, kuras riņķo ap Sauli, elektroni riņķo ap kodolu, kodols ir atoma dzīvības sirds. Mikrokosms bezgala maza pasaule, atspoguļo likumus, kuri pārvalda makrokosmu bezgala lielu pasauli. Tāpēc var daudz uzzināt par katru no abiem, ja vienu uzmanīgi izpēta.
Kas gan tā ir par enerģiju, kura nodrošina atomu dzīvību? Saskaņā ar rozenkreiceru Ontoloģiju tas ir Gars. Tieši šī enerģija liek vibrēt elektroniem, protoniem, neitroniem, no kuriem veidota matērija. Tai pateicoties, pastāv atomu savstarpējā pievilkšanās un atgrūšanās. Tās savienojošā un sasaistošā spēka ietekmē molekulas veido visas materiālas substances. Rezultātā pasaules telpa ir vibrāciju okeāns, kurā kustas bezgala liels daudzums daļiņu, apvienotu zvaigznēs, planētās un visās radībās, kuras piedalās Kosmiskajā Evolūcijā. Sakarā ar savu īpašo stāvokli, cilvēks var vērot šo okeānu un tanī sevi, un tieši šajā dubultajā apcerēšanā slēpjas īstās Zinātnes atslēga.