„Visu Radīto piepilda Visuma Dvēsele, kura evolucionē uz savas dabas pilnību”.

Kā jau iepriekšējā likumā bija teikts, Dievs – tas ir Visuma Saprāts, kurš nolēma, radīja un atdzīvināja Radīto, atbilstoši nemainīgiem un pilnīgiem likumiem. Tāpēc „lielais sprādziens”, par kuru runā daudzi zinātnieki, nav radīšanas sākums. Pieļaujot, ka šis gigantiskais karmiskais sprādziens patiešām bija saistīts ar „laika sākumu”, mums jāsaka, ka tas bija Transcendentālā Cēloņa pirmās sekas.

Citiem vārdiem, tā bija tikai pirmā plāna realizācijas izpausme, ko ieplānoja Dievišķā Doma. Tas nozīmē, ka visi likumi – garīgie, vispārējie, dabas likumi virtuāli eksistēja jau pirms tam, kad tie varēja parādīties atbilstošās pasaulēs un jomās. Tieši šī iemesla dēļ rozenkreiceri vienmēr ir uzskatījuši, ka materiālais ceļas no nemateriālā, un otrādi, „laika beigās” viss materiālais no jauna kļūs nemateriāls.

Pasaules telpas sākumā, Dievs kā Visuma Saprāts, emanēja no sevis Dvēseli, kuru, pēc tās rakstura, arī mēs varam nosaukt par „Visuma Dvēseli”. Kā norāda tās nosaukums, Visuma Dvēsele, ko, saskaņā ar hindu un budistu tradīciju sauc arī par „Atman”, piepilda visu Radīto, gan redzamo, gan neredzamo. Tāpat kā tās avots, tā ir tīra un pilnīga. Tā potenciāli satur visu Dievišķo Gudrību un visus kosmiskos likumus.

Tas izskaidro, kāpēc pasaules telpa un daba ir tik apbrīnojami harmoniska un skaista, kas izpaužas kā mikrokosmā, tā arī makrokosmā. Abas pasaules piepildītas ar iedzimtu vēlmi evolucionēt uz augstākiem arhetipiem – Radītāja Tīrības un Pilnības atspoguļojumu.

Kaut arī Visuma Dvēsele ir tīra un pilnīga, tā neapzinās ne šo tīrību, ne pilnību. Tās mērķis ir evolūcija uz savu sākumu, no kura tā radusies, tas ir, uz Dievu. Tam viņa izmanto matēriju un dzīvību kā datu nesēju. Tādēļ materiālai pasaulei un dzīviem radījumiem nav cita uzdevuma, kā sekmēt Visuma Dvēseles evolūciju un tās galīgo savienošanos ar Dievu.

Protams, tāda Kosmiskās Evolūcijas koncepcija ir dziļi spirituāla, jo tā parāda Radīto kā sekundāru, attiecībā pret Cēloni, kas pārāks par to. Bet tai pašā laikā esmu pārliecināts, ka pienāks diena, kad zinātnieki sniegs pierādījumus Dievišķā Plāna eksistencei, kurš atrodas visa, kas cilvēka saprašanai pieejams, pamatā. Apzinās viņi to vai ne, bet tieši pie šīs galīgās Patiesības novedīs viņu meklējumi, jo tajā atrodas visu noslēpumu atslēga un atbilde uz fundamentālo jautājumu: „Kāpēc pastāv pasaule?”

Protams, grūti saprast, ka Visuma Dvēsele, kurai ir Dievišķa izcelsme, neapzinās savu slēpto pilnību. Tomēr tā ir. Pievērsīsimies analoģijai. Visdižākajam zinātniekam jau kopš dzimšanas ir prāts, kurš nepieciešams viņa tālākai attīstībai. Taču viņš to apzinās un attīsta tikai mācīdamies.

Ja viņš nepieliktu pūles pie tā, lai saprastu un izglītotos, viņam nebūtu raksturīgo zināšanu, pateicoties kurām, viņš kaut kādā mērā var izmantot atklātos likumus. Tādā pašā veidā Visuma Dvēsele savā būtībā ir pilnīga, bet viņai tas jāapzinās, pārdzīvojot visas savas potenciālās iespējas tiešā veidā. Iedvešot Dvēseli visā radītajā, Dievam bija mērķis šai pieredzei piešķirt nepieciešamo datu nesēju, kas bija negrozāms noteikums tās evolūcijai uz savu sākumu.

Tā kā Visuma Dvēsele caurstrāvo Radīto, tā piepilda visu esošo uz mūsu planētas. Tā apgaro visas dabas valstības un piešķir tām garīgu dimensiju. Pirmajā acumirklī grūti pieļaut, ka augiem un dzīvniekiem piemīt tāda dimensija, jo taču vairums reliģiju apgalvo, ka tikai cilvēkam piemīt dvēsele un spēja evolucionēt. Tāda nosliece padarīt cilvēku par vienīgo būtni, kurš saņēmis Dieva „žēlastību”, pēc manām domām, ir apliecinājums viņa lepnumam.

Šī iemesla dēļ gadu simteņos tika uzskatīts, ka Zeme atrodas Visuma centrā un ir plakana. Vajadzēja sagaidīt Koperniku, lai sāktu par to šaubīties, un pēc tam šo domu atmestu. Piebildīšu, ka aizspriedumi, lai kāds būtu to raksturs, ir galvenie Patiesības ienaidnieki.

Tagad mums jāapskata nākošais jautājums: „Kā Visuma Dvēsele evolucionē dažādās dabas valstībās”? Gadu simtiem Rozes un Krusta Ordenis māca, ka Dvēselei piemīt neatņemama savas Dievišķās dabas īpašība – Kosmiskā Apziņa, kuru var nosaukt arī par „Visuma Apziņu”.

Un tieši šī apziņa atdzīvina visas mūsu planētas būtnes. Protams, tā izpaužas atšķirīgi un dažādās pakāpēs. Tāpēc augu apziņa ir mazāk attīstīta, kā dzīvniekiem, kuru apziņa savukārt vairāk ierobežota, nekā cilvēkam. Taču tajā pašā laikā svarīgi saprast, ka visas valstības veido nesaraujamu ķēdi Kosmiskās Evolūcijas ķēdē. Gala rezultātā šī savienība izskaidro dzīves harmoniju un likumu apbrīnojamo vienkāršību, saskaņā ar kuriem tā eksistē.

Rozenkreiceriem šī doma par vienotību ir pamatideja, jo uz tas pamatojas viņu Ontoloģija, un tā norāda, ka visiem cilvēkiem par dzīvību jāpateicas vienai garīgai būtībai. Tādēļ cilvēkiem ir dievišķa izcelsme, lai arī viņi atšķiras fiziski. No rozenkreiceru viedokļa, cilvēku rases tikai ārēji atšķiras. Tās nevar būt par pamatu kaut kādai rasistiskai ideoloģijai.

No otras puses, nevienai reliģijai nepieder Patiesības un Ticības monopols. Tāpēc visus reliģiozos „fundamentālistus” var nosodīt, jo viņi apvaino Dievu, par kalpošanu kuram viņi skaļi klaigā. Tomēr Viņa vārdā notikuši „svētie” kari. Lai kā arī nebūtu, visi cilvēki ir viena un tā paša ķermeņa šūnas, bet šis ķermenis – cilvēces kolektīvās dvēseles templis.

Kaut gan cilvēku valstība dabā ir visattīstītākā, tai nepieder nekādas īpašas tiesības, attiecībā pret citām valstībām, konkrēti – pret dzīvnieku valsti. Būdamas dzīvas radības, dzīvnieki tāpat ir Visuma Dvēseles datu nesēji un attīstās pēc viņiem raksturīgiem likumiem. Tādā nozīmē viņi līdztiesīgi piedalās Kosmiskajā Evolūcijā un ieņem savu cienījamo vietu Dievišķajā Plānā.

Tāpēc mums pret viņiem jāizturas kā pret jaunākajiem brāļiem, jāizrāda cieņa, jo Brālībai jāapvieno visas dzīvās būtnes. Personīgi es uzskatu, ka dzīvnieki ir būtnes, kuras ir ceļā uz tapšanu par cilvēkiem, konkrēti – vairāk attīstītās sugas. Un tāpēc arī viņi ir manas līdzjūtības objekti, jo tie cieš cilvēka alkatības, barbarisku tradīciju un arī zinātnisku ideju dēļ.

Esmu pārliecināts, ka viņu ciešanas rada negatīvas karmas, kuras izskaidro daudzus pārbaudījumus, kurus cilvēki pārdzīvo gan kolektīvi, gan pa vienam, konkrēti, ja runājam par slimībām.

Nobeidzot otrā Rozenkreiceru ontoloģijas likuma paskaidrošanu, es vienkārši teikšu, ka Radītais ir spogulis, kurā Dievs redz sevi, bet Visuma Dvēsele ir šīs vērošanas aktīvs spēks. Četras dabas valstības veido šī spoguļa neatņemamu sastāvdaļu un konstruē Kosmiskās Evolūcijas piramīdu tādā izskatā, kādā mēs to redzam uz mūsu planētas. No Visuma Saprāta viedokļa, neviena no šīm daļām nav svarīgāka par citām. Katra ir ieslēgta Svētajā Telpā, kuru uz mūsu Zemes uzcēla Visuma Diženā Arhitekta roka. Saistībā ar savu īpašo stāvokli, cilvēka misija ir uzturēt šo Telpu un darīt to par visskaistāko mūsu saules sistēmas svētnīcu. Neatkarīgi no mūsu filozofiskās, reliģiskās vai kādas citas pārliecības, būsim cienīgi sargāt šo svētnīcu un saglabāsim tās skaistumu nākošajām paaudzēm!