Dvēsele bērna ķermenī iemiesojas pirmās ieelpas mirklī, padarot bērnu par dzīvu un apzinīgu būtni.
Ja mēs pieļaujam dvēseles eksistenci, tad būs likumsakarīgi jautāt, kurā momentā tā iemiesojas ķermenī. Saskaņā ar daudzu reliģiju atziņu, tā ienāk mātes ķermenī ieņemšanas momentā. Tātad tā ir neatņemama embrija sastāvdaļa un piedalās visās viņa attīstības stadijās līdz bērna piedzimšanai. Rezultātā šī ticība lielā mērā izskaidro iemeslu, kāpēc baznīcas galvas nosoda grūtniecības mākslīgu pārtraukšanu. Viņi uzskata, ka tā ir ne tikai topošā cilvēka nāve, bet arī dvēseles iznīcināšana. Un, kaut arī Ordenim nav oficiālas pozīcijas tik privātā jautājumā, tomēr daudzo gadsimtu mācība ļauj šo jautājumu apskatīt no cita, tāla no dogmām, viedokļa.
Saskaņā ar rozenkreiceru mācību, cilvēka dvēsele iemiesojas momentā, kad bērna ķermenītis parādās ārpus mātes klēpja un izdara pirmo ieelpu. Ar pirmo elpas vilcienu dvēsele ienāk bērna ķermenī un piepilda visu viņa būtni. Parasti nākošo elpas vilcienu pavada kliedziens, kurš liecina par piedzimšanas faktu. No rozenkreiceru filozofijas viedokļa, tieši dzimšanas, nevis ieņemšanas momentā, jaundzimušais iegūst savu garīgo Es un pa īstam sāk savu iemiesošanos. Tas liek domāt, ka, kamēr viņš atrodas mātes miesās, viņam nepiemīt garīga apziņa un dzīves autonomija. Šis princips liek domāt, ka embrijs uzskatāms par orgānu, kuram ir spējas attīstīties apbrīnas cienīgā procesā, un, kurš vērsts uz viscēlāko mērķi: kļūt par dvēseles mājvietu.
Kā jau jūs droši vien ziniet, dažas psiholoģijas un filozofijas skolas māca, ka auglis apzinās sevi un tam piemīt dažādas prāta spējas, arī atmiņa. Par to pārliecināti, viņi piedāvā metodikas, kuras domātas intelekta atraisīšanai un pat radināšanai pie matemātikas, mākslas, literatūras, svešvalodām utt. Parasti šīs metodes balstās uz skaņu ierakstiem, kurus māte dod klausīties vēl nedzimušajam bērnam. Kaut arī šāda metode pati par sevi ir cieņas vērta, tā man liekas iluzora. Ja jūs piekrītat, ka dvēsele iemiesojas piedzimšanas brīdī, tad jāatzīst, ka auglim nevar piemist apziņa, jo apziņa ir dvēseles īpašība. Tātad, viņš nevar iegaumēt vai pazīt tīri intelektuālus jēdzienus.
Patiešām, auglis reaģē uz daudziem ārējiem kairinātājiem visredzamākie no tiem ir troksnis, siltums un aukstums. No otras puses, viņš visu grūtniecības laiku ir jūtīgs pret mātes domām un emocijām. Tomēr šīm reakcijām un jūtīgumam piemīt organiska, nevis garīga daba. Tas ir, tās ir instinktīvas un no bērna, kuram vēl jāpiedzimst, puses tām nav apzinīgas interpretācijas. Tāpēc visi mūsu orgāni pakļauti mūsu mentālā un emocionālā stāvokļa ietekmei, kas izskaidro, kāpēc daudzu mūsu slimību cēlonis esam mēs paši, nevis ārēja ietekme. Taču tas nenozīmē, ka mūsu orgāni apzinās sevi vai savu lomu mūsu organismā. Tāpat arī auglis sevi neapzinās savas attīstības gaitā un nespēj interpretēt ārējos kairinātājus.
Tas, ka auglim nav dvēseles, nenozīmē, ka tā nekādā veidā ar viņu nav saistīta pirms dzimšanas. Gluži otrādi. Rozenkreiceru ontoloģija māca, ka dvēsele izvēlas ķermeni, kurā iemiesosies, un šo izvēli lielā mērā nosaka tās karma un tas, ko tā vēlas pārdzīvot, lai veicinātu savu evolūciju. Parasti stabili kontakti starp ķermeni un dvēseli nodibinās sākot ar ceturto grūtniecības mēnesi, un šiem sakariem ir garīgs raksturs. Tad dvēsele sāk nolaisties no kosmosa un pakāpeniski tuvoties mātei līdz pēdējam brīdim, kamēr tā iemiesojas. No tā līmeņa, kurā dvēsele atrodas, tā uzmanīgi seko augļa attīstībai un iegaumē dažādas tā attīstības fāzes. Tāpēc mums var būt atmiņas par notikumiem, kurus mēs pārdzīvojām augļa stadijā.
Tā kā mūsu mentālais un emocionālais stāvoklis ietekmē visus mūsu orgānus, topošā māte var pozitīvi ietekmēt bērnu, kuru gaida. Kādā veidā? pievēršot tam savas pozitīvās domas un vizualizējot, ka viņš attīstās normāli un harmoniski. Regulāri to darot grūtniecības laikā, māte nostiprina augļa dzīvības spēkus un stimulē viņa organisko apziņu. Ar to viņa atbalsta veselīga, kustīga, pret slimībām izturīga ķermeņa veidošanos. Šodien tādas pirmsdzemdību iedarbības efektivitāti oficiāli atzīst daudzi mediķi. Radītas pat skolas, kurās grūtniecēm palīdz to pielietot. Turklāt priekšmetu metodikās nekā jauna nav, visbiežāk tas ir turpinājums tam, ko Rozes un Krusta ordenis māca jau simtiem gadu.
Pirmsdzemdību iedarbība, ko praktizē rozenkreiceri, neaprobežojas tikai ar pozitīvām domām augļa virzienā. Tā ir arī harmonizācija ar kosmiskiem līmeņiem, kuros atrodas iemiesoties spējīgas dvēseles. Šīm dvēselēm ir līdzīgs evolūcijas līmenis, kurš tomēr izpaužas kā dažādi cilvēka rakstura aspekti. Pievēršoties pietiekami bieži šādai harmonizācijai, topošā māte var piesaistīt dvēseli, kurai vislielākajā mērā piemitīs tādas īpašības, kuras māte vēlas redzēt savā bērna. Tāpēc viņai ar lielu pārliecību jāvizualizē tās labās īpašības, noslieces un raksturu, kas pēc tam parādīsies bērnam. Ja viņa pienācīgā veidā izmantos šo mentālās jaunrades iespēju, tad, bez šaubām, sasniegs rezultātu, kas atbilst viņas cerībām. Taču vienlaicīgi nedrīkst aizmirst, ka cilvēks domā, bet Dievs dara.
Un nobeigumā – piedzimšana tā ir ne tikai jaundzimušā atbrīvošanās no mātes ķermeņa. Tas ir arī moments, kad viņš iegūst dvēseli, kura viņu padara par dzīvu, apzinīgu un autonomu būtni. Turklāt, pirms piedzimšanas, šī dvēsele atrodas vienā no kosmiskiem līmeņiem, kopā ar citām dvēselēm, kuras veido tās ģimeni, līdzīgu zemes ģimenēm. Dvēseles iemiesošanās uz zemes nozīmē nāvi tajā vietā, kur tā atrodas, un beigas tam stāvoklim, kurā tā atradās. Bez visa pārējā, dvēselei tas ir liels pārbaudījums, jo tā zaudē savu garīgo brīvību un tiek ieslēgta materiālā ķermenī, uzņemas daudz pienākumu, kuri attiecas tieši uz viņa izdzīvošanu. Un, kaut arī mēs to ne vienmēr objektīvi apzināmies, dzemdības ir pārbaudījums ne tikai mātei, bet arī iemiesotajai dvēselei. Tādēļ jādara viss, lai tās būtu pēc iespējas mazāk traumējošas, kā no fizioloģiskā viedokļa, tā garīgā.
Lai noslēgtu šī likuma apskatīšanu, gribētu pieskarties problēmai, kura man liekas ļoti svarīga. Daži mūsdienu humanitāro jautājumu pētnieki apgalvo, ka viena no nopietnākām problēmām, kura sagaida cilvēci, ir mūsu planētas pārapdzīvotība. Šāds apgalvojums ir likumsakarīgs, tāpēc grūti saprast, kā var pretoties grūtniecības profilaksei, vai sliktākā gadījumā tās pārtraukšanai, kad tas kļūst nepieciešams. Neviens nenoliegs, ka pārapdzīvotība ir viens no nabadzības galvenajiem cēloņiem vāji attīstītās valstīs, jo vairo nabadzību, neskatoties uz šīm valstīm sniegto palīdzību. Plašākā aspektā redzams, ka mūsu planētas resursi nav bezgalīgi, kaut gan pareizi arī tas, ka ne vienmēr tos izmanto un sadala labākajā veidā. Bez tam, es domāju, ka neapdomīga planētas iedzīvotāju skaita palielināšanās aizkavēs cilvēces kolektīvās dvēseles attīstību, jo tas prasīs jaunu, nepieredzējušu dvēseļu iemiesošanos, šo divu terminu mistiskā nozīmē.