Mūsdienās rozenkreiceru mācība tiek pasniegta monogrāfiju formā, kas tiek izsūtītas katru mēnesi Ordeņa locekļiem no attiecīgās jurisdikcijas centra. Katru mēnesi tiek izsūtītas četras monogrāfijas. Tās paredzētas apgūt pa vienai nedēļā. Rozenkreiceru monogrāfija sastāv no 6-10 lappušu biezas brošūras. Saskaņā ar AMORC kārtību, mācība tiek sadalīta četrās sekcijās, kuras attiecīgi sastāv no vairākiem līmeņiem: Pretendentu sekcija, Neofītu sekcija, Iesvētīto sekcija, Apgaismoto sekcija. Nenosaucot precīzu monogrāfiju skaitu, atklāsim, ka nodarbības pirmajās trijās sekcijās aizņem aptuveni sešus gadus.Praktiskā filozofija.
AMORC mācība ir balstīta uz pakāpenisku adepta pilnveidošanu. Monogrāfiju saturs pakāpeniski atklāj šīs mācības pamatus, kas pamatojas uz vienkāršiem, bet izsmeļošiem rozenkreiceru zinību skaidrojumiem. No pašas sākotnējās iepazīšanās ar šo mācību, rozenkreicers pievēršas mistiskiem principiem un likumiem, ar kuru palīdzību viņš var virzīt savas ikdienas dzīves apstākļus. Šādā nozīmē Ordeņa monogrāfijas tomēr neietver sevī tīri spekulatīvas teorijas un dogmas. Nodotās zināšanas, tieši pretēji, ir pavisam praktiski pielietojamas konkrētai rīcībai, lai tiktu ietekmēti savas eksistences apstākļi.
Daudzi saprot misticismu kā dzīves ideālu, kas pamatojas uz materiālās pasaules noniecināšanu vai pat atteikšanos no tās. Bet tas ir maldīgs uzskats. Rozenkreiceru misticisms uzskata, ka cilvēka attīstībai sekmīgi jānorit kā garīgā, tā arī fiziskā plānā. Tādā veidā neviena cilvēcisaka būtne nevar gūt laimi, orientējoties tikai uz vienu no šīm pasaulēm, bet otru ignorējot. Rozenkreiceru mācības mērķis ir sasniegt tās sekotāju pilnīgu laimi.
Tādēļ AMORC mācība ietver gan mistiskas, gan pragmatiskas zināšanas, kuru galamērķis ir novest cilvēku līdz tai apziņai, ka pareizi virzīta doma spēj vadīt matēriju. Monogrāfijās ietvertās zināšanas sastāv gan no klasiskās zinātnes, gan arī no zināšanām, kas pamatojas mūsu tradīcijās. Tādējādi Ordeņa loceklis, attiecīgi pēc savas pakāpes, apgūst tās vai citas pamatzināšanas fizikas, ķīmijas, bioloģijas jomā, kā arī filozofiskās doktrīnas, kas tiek atklātas Iesvētīto aprindās jau gadsimtiem ilgi. Faktiski šīs abas puses ir cieši saistītas, jo saskaņā ar senu atklāsmi- kas ir augšā, tas arī ir apakšā. Un nevar izprast metafiziskās pasaules likumus, neizstudējot fiziskās pasaules pamatprincipus. Ar to tiek izskaidrots tas apstāklis, ka pagātnes ievērojamākie mistiķi tai pašā laikā ir bijuši slaveni zinātnieki. Viņi saprata, ka neredzamās pasaules sapratne sākas ar redzamās pasaules novērošanu un analīzi.
Rozenkreiceru mācības pirmsākumi.
Kā jau mēs iepriekš minējām, rozenkreiceru kustības pirmsākumi ir meklējami Senās Ēģiptes, it īpaši astoņpadsmitās dinastijas, mistisko skolu atstātajās mācībās. Šis mantojums ir AMORC kustības arhīvu neatņemama sastāvdaļa. Šajos arhīvos gadsimtu gaitā ir sakrājušās AMORC kultūras un garīgās bagātības. Liela daļa likumu un ezotērisko principu, kas tiek ietverti monogrāfijās, ir pagātnes mistiķu nepārtrauktā darba, izzinot Visuma, dabas un paša cilvēka noslēpumus, rezultāts.
Senās Ēģiptes domātāju iegūtajām zināšanām pievienojās antīkās Grieķijas domātāju koncepcijas, kuras dažus gadsimtus vēlāk papildināja neoplatoniķi. Pēc tam tās tika papildinātas ar alķīmiķu, kuri bija Viduslaiku rozenkreiceri, spriedumiem. Ievērojamie zinātnieki, kas dzīvoja ne tik senā pagātnē, saglabājot tradicionālo virzienu, kuru bija radījuši viņu brīnišķīgie priekšgājēji, precizēja un paplašināja antīkā mantojuma daudzus aspektus.
Šeit nosauksim tikai dažus: Leonardo da Vinči (1452-1519), Kornelijs Henrijs Agrippa (1486-1535), Paracelzs (1493-1541), Fransuā Rablē (1494-1553), sers Frensiss Bekons (1561-1626), Jakobs Benne (1575-1624), Renē Dekarts (1596-1650), Blezs Paskāls (1623-1662), Baruhs Spinoza (1632-1677), sers Izaks Ņūtons (1642-1727), Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646-1716), Bendžamins Franklins (1706-1790), Kaliostro (1743-1795), Maikls Faradejs (1791-1867), Klods Debissī (1862-1918), Ēriks Sati (1866-1925), Nikolajs Rērihs (1874-1947). Viņi visi bija Ordeņa locekļi vai arī bija ciešā saistībā ar to.
19. gadsimtā ordeņa aktivitāte pieaug. Kaut gan tad tā notiek ļoti grūtos apstākļos, kādos toreiz bija jādarbojas visām slepenām organizācijām, kas izplatīja progresīvas zināšanas un sekoja augstākiem likumiem. Vairumā valstu, kā Francijā, Vācijā, Šveicē, Holandē, Spānijā un Krievijā, tās savu darbību turpināja pagrīdē pilnīgā slepenībā. Antons Rubinšteins (1829-1894), pianists un komponists, bija viens no tiem, kas atradās ciešā saistībā ar Rozes un Krusta Ordeni, un daudz darīja tā izplatībā Krievijā. Nikolajs Rērihs (1874-1947)-mākslinieks, rakstnieks, humānists, filozofs, pētnieks, arheologs, Miera cīnītājs, būdams daudzus gadus Rozes un Krusta Ordeņa loceklis un Brālības sūtnis, pārstāvēja Ordeni dažādās sabiedrībās.
1909. gads ir AMORC aktivitātes jauna cikla aizsākums. Šinī laikā rozenkreiceri, kas bija atzītas autoritātes daudzās nozarēs, papildināja šo mācību. Starp viņiem mēs, protams, varam sastapt gan Ordeņa vadošos locekļus, gan ierindniekus, kas, būdami fiziķi, ķīmiķi, biologi, ārsti un filozofi, arī strādāja pie rozenkreiceru mācības papildināšanas. Mēs runājam par šīs mācības kultūras pusi, jo AMORC tradīciju un rituālu garīgā būtība paliek nemainīga.
Nav grūti saprast, ka rozenkreiceris neapgūst kādu domas pārvaldošu doktrīnu, un ka mistiskās zināšanas, kuras viņš iegūst, nav sastingušas laikā. Viņa darbs pamatojas likumos un principos, kas ir pārbaudīti praksē un kas atspoguļo visu, ko cilvēciskais ģēnijs ir radījis par godu Lielajam Saprātam. Tas fakts, ka arī šodien AMORC pieder pētnieciskās laboratorijas, pierāda to, ka rozenkreiceri arī tagad ir kā ķēdes posms, kas savieno pagātni ar nākotni, kuras veidošanā viņi dod savu ieguldījumu. Šeit jebkura cilvēciska būtne iegūs ķermeņa, sirds un dvēseles mieru, citiem vārdiem sakot, Visdziļāko Mieru.
Sirds Gudrība.
Noslēdzot šo īso ieskatu rozenkreiceru mācībā, apstāsimies pie tā nosacījuma, ka šīs mācības apgūšanā nav vajadzīga īpaša sagatavošanās. Tā ir sastādīta un pasniegta tādā veidā, ka jebkurš, kas interesējas par misticismu, var to saprast. Noslēpumu izzināšana nekad nav bijusi domātāju īpaša privilēģija. Prakse pierāda, ka sava vārda cienīga rozenkreicera īstenā vērtība pastāv viņa sirds gudrībā. Tas, protams, nenozīmē, ka rozenkreiceru mācībai nav intelektuāla pamata un ka netiek izmantoti kultūras sasniegumi. Tas tikai nozīmē, ka tā dod priekšroku tiem likumiem un principiem, kuriem vajadzētu sekot jebkuram cilvēkam, kurš vēlas sasniegt laimi savā dzīvē, vienlaicīgi darot laimīgus arī citus.Un šo likumu pielietošana vispirms ir atkarīga no garīgām vērtībām, bet ne no intelekta, lai cik tas arī nebūtu liels. Tāpēc rozenkreiceru mācības monogrāfijas ir uzrakstītas ļoti saprotamā valodā un tajās nav pārgudru spriedelējumu, kuri nobāl lielo dzīves patiesību vienkāršības priekšā.
Izglītība, kuru pašlaik sniedz mācību iestādes, pilnībā nepievērš uzmanību cilvēka divpusīgajai dabai. Tā ir virzīta tikai, lai attīstītu objektīvas prāta spējas. Akadēmiskā izglītība tiecas vispirms attīstīt intelektu, lai sekotu sabiedrības uzskatam, ka cilvēka labklājība balstās tā spējā domāt. Tāda lietu izpratne ir nepilnīga. Saskaņā ar to cilvēka eksistences būtība sastāv no intelekta pilnveidošanas. Bet kurš var pateikt, ka tā ir pilnība? Saprāts ir tikai līdzeklis, kas ir dots cilvēkam, lai iepazītu savu iekšējo pasauli. Bet cilvēka patiesā daba sastāv no zemapziņas bezgalīgajām iespējām. Šis ir cēlonis, kādēļ AMORC mācība, dažādi attīstot cilvēka objektīvās un subjektīvās spējas, tomēr īpašu uzmanību pievērš cilvēka dvēseles spēju attīstībai.