Ievads
Dārgais lasītāj!
Senais Mistiskais Rozes un Krusta Ordenis ir filozofiska organizācija, kura glabā un attīsta mācību, kura no gadsimta uz gadsimtu pāriet no viena izglītota cilvēka otram. Tā ir mācība par pasaules telpas noslēpumiem, dabu un pašu cilvēku. Tādā ziņā tā līdzinās Gnozeoloģijai, kura sniedzas līdz tālākajai senatnei. Tomēr rozenkreiceru filozofija neaprobežojas ar savu mācību, kura šodien tiek izdota kā monogrāfijas, ko saņem Ordeņa locekļi. Tā pamatojas arī uz zināmu ētiku, tas ir uz uzvedības ideālu. Katras zināšanas, lai cik cēlas un autoritatīvas tās nebūtu, nav pietiekamas, lai to ieguvēju padarītu viedu. Bet viedums ir apziņas stāvoklis, kuru sasniedz pirmkārt ilgā sevis pilnveidošanas darbā.
No rozenkreiceru filozofijas viedokļa mūsu dzīves mērķis ir evolūcija uz Pilnību un Dievišķās Gudrības izpausme mūsu uzvedībā. Lai to sasniegtu, mums pakāpeniski jāmodina tās dvēseliskās īpašības, kuras atbilst tikumiem, par kuriem tā mīlēja runāt Sokrāts. Patiešām, visi pagātnes gudrie un filozofi runāja par šiem tikumiem un uzsvēra, ka šie tikumi veido cilvēka cieņas pamatu un piemīt katram Iesvētītajam, kurš sava vārda cienīgs.
Zinot, ka eksistē arī citi tikumi, es jums piedāvāju divpadsmit zemāk minētos, jo tieši šo tikumu apgūšana man liekas īpaši svarīga. Tieši tajos parādās rozenkreiceru ētiskais ideāls. Lūk, šīs īpašības:
– pacietība,
– paļāvība,
– mērenība,
– iecietība,
– atkāpšanās,
– altruisms,
– viengabalainība,
– pieticība,
– vīrišķība,
– miermīlība,
– labdarība,
– gudrība.
Visbiežāk katrai labdarībai ir sava negatīvā puse, jo ego kamēr tas nevadāms, pretojas dvēselei un pastāvīgi ar to konfliktē. Tas izskaidrojams tā, ka ego piesaistīts dzīves materiālām vērtībām un iegūst enerģiju tikai savu personisko interešu apmierināšanā. Piemēram, tam, kurš lielāku uzmanību veltī ārējam un tam tēlam, kuru grib radīt par sevi citos, sakarā ar to uzvar augstprātība, jo viņš vēl nav iepazinis pieticību. Turklāt viņš velti konfliktē ar savu trūkumu, jo šis konflikts trūkumu tikai nostiprina, kaut vai tās nozīmes dēļ, kuru mēs tam piešķiram.
Pareizāk būtu apzināties šo trūkumu un censties iegūt tam pretēju īpašību, kura ir tikums. Atgriežoties pie minētā piemēra, teiksim, ka labākais veids kā atbrīvoties no augstprātības, ir nevis to apspiest, bet aizstāt ar pieticību. Tas arī ir garīgās alķīmijas pamats, kuram rozenkreiceri pievēršas visu dzīvi.
Mēs esam cilvēki, tāpēc mēs neesam pilnīgi. Tas ir, mums visiem ir trūkumi, vieni redzami, citi mazāk manāmi. Taču jebkurā gadījumā savā dvēselē un savā prātā mēs zinām, ka spējam kļūt pilnīgāki. Ja piekrīt tam, ka mūsu garīgās evolūcijas mērķis ir sevis pilnveidošanā un tikumīgā uzvedībā, ar kuru paužam savas dvēseles tikumus, tad pirmais, kas mums jādara jāatzīst savas vājības un jāpiekrīt to pārvēršanai par tikumiem, ne tikai mūsu pašu labklājības dēļ, bet arī tādēļ, lai no tā neciestu citi cilvēki. Vienīgais veids, kā to sasniegt, ir pašanalīze un mēģinājums noteikt to, kā mums jādomā vai nav jādomā, kas mums ir vai nav jārunā, kas ir vai nav jādara, lai izpaustu labāko no savas dziļākās dvēseles dabas un uzvestos cik iespējams cilvēciskā aspektā cienīgi. Tas mums uzliek dziļas introspekcijas un atbilstošas rīcības pienākumu.
Šī grāmata pirmkārt veltīta rozenkreiceriem, jo es zinu viņu interesi par filozofiju, tas ir, pret gudrības mīlestību. Taču arī tad, ja neesat A.M.O.R.C. locekļi, bet uzskatāt, ka cilvēka cieņa pamatojas uz dažu tikumu apgūšanu un pielietošanu ikdienas dzīvē, jūs varbūt šajā grāmatā atradīsiet to, par ko ir vērts aizdomāties. Tā ir mana karstākā vēlēšanās.
Sirsnībā
Seržs Tusēns, Lielais Maģistrs