Mērenība

Kā jūs ziniet, mērenība ir tikums, par kuru bieži runā gudro darbos. Vispārējā nozīmē tas atbilst zelta vidusceļam, uz kuru cilvēkam jāorientējas dažādos savas dzīves aspektos. Uzvedības aspektā mēs šo īpašību saucam par savaldību. Ir cilvēki, kuri jau pēc dabas, temperamenta un rakstura ir savaldīgi un tādiem būt nav nekādu grūtību. Citiem piemīt nosliece uz galējībām ne tikai lēmumu pieņemšanā, bet arī to izpildīšanā. Tāda nosliece bieži tiem kaitē, jo liek meklēt līdzsvaru nestabilās situācijās, kas, protams, nav iespējams.

Tā kā mērenība atbilst zelta vidusceļam, tā atrodas starp divām galējībām: laiskumu un uzbudinājumu. Zināms, ka slinkiem cilvēkiem raksturīga galēja pasivitāte, kuras cēlonis ir vai nu „garastāvokļa” trūkums, tas ir, motivācija, vai slimīga, patoloģiskā vai nicinošā šī jēdziena nozīmē – bezdarbība. Jebkurā gadījumā viņi pakļaujas notikumiem un izvēlas ceļu, kurš prasa mazāku pretestību. Citiem vārdiem, viņus piesaista tikai tas, kas nav grūti, viņi izvairās no jebkuriem pienākumiem vai nedara tos, kurus tiem uztic. Acīmredzams, ka tāda attieksme nevar sniegt nekādu iekšēju apmierinājumu, jo ir pretrunā ar dvēseli, kura jūt pastāvīgu vēlmi pēc darbības, pēc jaunas pieredzes iegūšanas savas evolūcijas turpināšanai. Var uzskatīt, ka tāds laiskums ir atteikšanās no sevis, no citiem un no pašas dzīves jēgas.

Atšķirībā no laiskuma, uzbudinājums raksturīgs cilvēkiem, kuri pārspīlē savu vajadzību pēc aktivitātes. Galvenokārt to parāda uzvedība, kurā dominē nepacietība un nepastāvība. Bez tam, daudzi ne tiem nespēj koncentrēties, „uzliesmo”, bieži kļūst nelīdzsvaroti, pat saniknoti, kas samazina viņu darbības efektivitāti. Nevajag sajaukt jēdzienus „būt aktīvam” un „būt uzbudinātam”.

Pirmajā gadījumā cilvēks ir aktīvs un centīgs, un, lai atrisinātu dzīves problēmas, viņš koncentrējas uz galveno.

Otrajā gadījumā viņš tendēts uz nepacietību un apjūk sīkumos. Jāpiebilst, ka pārmērīgs uzbudinājums kaitīgs ne tikai pašam cilvēkam, ka apkārtējos tas apgrūtina gan ģimenē, gan darbā vai citā vidē. Tāpat kā laiskums, tas ir trūkums, ar kuru jātiek galā savas un savu tuvinieku labklājības dēļ.

Atgriezīsimies pie jēdziena mērenība. Tā kā cilvēks ir domājoša, runājoša un darbīga būtne, viņam jātiecas pēc mērenības ne tikai savos darbos, bet arī savos vārdos un domās. Skaidrs, ka nevar savaldīties, ja mūsu prāts ir pārmēru uzbudināts. Izteiciens „sakārtot domas” ir ļoti pamācošs, jo liecina par to, ka nevar būt mierīgs, ja nav iekšēja miera. Tas ir, mūsu līdzsvara pamatus jāliek pašos personības dziļumos. Tādēļ vislabāk sākt dienu ar galveno mērķu nospraušanu un nepievērst pēc tam uzmanību tam, kas no tā varētu novērst. Tas prasa zināmu disciplīnu un lēmumu saglabāt mieru jebkuros apstākļos. Šeit tāpat nepieciešama prasme palūkoties uz notiekošo no malas, kas palīdz nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.

Mērenība veidojas mūsu būtības dzīlēs, bet izpaužas vārdos. Jūs ievērojat, ka mūsu runasveids bieži liecina par mūsu mentālo, emocionālo un pat garīgo stāvokli. Ļoti uzbudināts cilvēks sliecas runāt skaļi un ātri, bet atslābinājies cilvēks – lēnām un klusu. Protams, ir izņēmumi, kurus izskaidro balss tembrs vai psihofizioloģiskie cēloņi, kas saistās ar cilvēka temperamentu. Lai nu kā būtu, bet svarīgi pievērst uzmanību runas tonim un saturam, jo tas ļoti precīzi norāda uz mūsu dziļāko būtību un iekšējo stāvokli dotajā mirklī. Tāpēc interesanti piezīmēt, ka esejas, kuru zināšanas pieder Ordenim, tiek sauktas par „brāļiem ar kluso balsi”.

Augstākminētais mani noved pie kāda norādījuma. Mums visiem garastāvokļa, varbūt pat dusmu ietekmē gadās pacelt balsi. Tādā gadījumā var nomierināties vienkārši liekot sev pazemināt balss toni, taču, lai to izdarītu, jākļūst par scēnas vērotāju un jāpaklausās sevi no malas. Ja jums to izdosies izdarīt, tad pati pāreja uz ne tik strauju un skaļu runāšanu izraisīs nomierinošu reakciju. Šajā nozīmē vārds ne tikai izsaka mūsu domas un mūsu garastāvokli dotajā brīdī. Pateicoties vārdam, mēs varam mijiedarboties ar savu mentālo un emocionālo stāvokli. Šis princips liek mums atcerēties vokālo skaņu mistisko praksi, kas ļauj vienlaicīgi iedarboties uz vibrācijām, kuras mūs ietver, un uz mūsu būtības dažādām dimensijām. Un, ja mēs pilnībā apzinātos vārda kā Dieva Balss cilvēciskas izpausmes nozīmi, mēs izturētos uzmanīgāk pret to, ko un kā mēs runājam.

Cilvēks spēj domāt, runāt un darboties, jo tam pieder miesa un dvēsele. Uz šīm divām mūsu būtības sastāvdaļām ir savas vajadzības, kas saistītas ar to dabu un funkcijām. Šīs vajadzības nepieciešams apmierināt, jo citādi mēs nevaram būt laimīgi. Taču mērenība šajā jautājumā ir primāra un obligāta. Pirmkārt, katram zināms, ka jāizvairās no pārmērībām, kas mūsu veselībai vienmēr kaitīgas. Pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana, pārmērīga strādāšana un tā tālāk, – visi šie faktori kaitīgi mūsu līdzsvaram un izraisa saslimšanu. Pie fiziska rakstura pārmērībām pieminēsim arī pārāk negatīvu domu un emociju graujošās sekas. Tās ir naids, skaudība, skopums, ļaunatminība un tām līdzīgas jūtas. Kā tagad oficiāli atzīst zinātne, tādas domas un jūtas izjauc mūsu organisma funkciju dabisko ritmu un vispār visu vielumaiņu. Mazliet mazākā mērā tas attiecas arī uz stresu, „hroniskām” bailēm un uztraukumu.

Ar fiziska ķermeņa labklājību, kas panākta, pateicoties mērenībai, laimīgai dzīvei par maz. Cilvēks bez garīguma nespēs piedzīvot prieku, pēc kura tiecas viņa iekšējā būtība. Tas izskaidrojams ar to, ka cilvēka dzīves mērķis ir dvēseles uzplaukums un Augstākās Patiesības meklēšana, pat, ja viņš to objektīvi neapzinās. Taču arī šeit jāievēro mērenība. Patiešām, pilnīga atdošanās garīgumam un misticisma studijām, atteikšanās no sava ķermeņa un visa, kam sakars ar materiālo pasauli, neliecina par veselo saprātu un gudrību. Tāpēc mūsu Ordenis nekad neiesaka askētisku dzīvi. No rozenkreiceru viedokļa laime ir pilnīgs līdzsvars starp mūsu ķermeņa likumīgo vajadzību apmierināšanu un mūsu dvēseles vistīrāko tieksmju apmierināšanu.