Paļāvība
Tāpat kā citiem tikumiem, arī paļāvībai jākļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu un tādu neatņemamu mūsu dzīves daļu, lai tā pilnā mērā izpaustos mūsu uzvedībā. Pirmkārt, jāiemācās paļauties uz sevi, jo mums visiem ir īpašības, spējas, prasmes un talanti, ar kuriem mēs kļūstam noderīgi visai cilvēcei. Daudzi sevi nenovērtē un kautrības vai nedrošības rezultātā palaiž garām iespēju dalīties ar citiem savās zināšanās un prasmē. Visbiežāk kautrības un nedrošības cēlonim ir psiholoģiskas apspiestības raksturs, – audzināšanas vai iedzimtas rakstura īpatnības rezultātā. Psiholoģiskā verdzībā nonākušam cilvēkam jācenšas to pārvarēt, lai atklātu savas spējas un iegūtu lielāku paļāvību uz sevi. Tas ir neatņemams noteikums, lai atklātu labāko, kas pieder un saviem talantiem ļautu kalpot sava tuvākā labā.

Protams, ticību sev jāattīsta, taču jāuzmanās, jo tās pārmērība, tas ir, pašpārliecība, jau kļūst par vājību. Patiešām, sava fiziskā spēka, garīgo iespēju, psihisko spēju vai savas garīgās evolūcijas pārspīlēts novērtējums ir lepnības vai vieglprātības forma. Galējos gadījumos tādai pārvērtēšanai attiecībā uz mums pašiem vai citiem cilvēkiem var rasties nopietnas sekas, konkrēti, ja viņi mūs ierosina uz darbību, kura pārsniedz mūsu reālās spējas. Tāpat kā visur, mūsu garastāvokli un uzvedību jāvada zelta vidusceļa likumam. Šajā jomā jārēķinās ar realitāti un vienlaicīgi jāapzinās savas spējas un trūkumus, kas ļaus nenoreibt no pirmajiem un nekrist izmisumā no otrajiem. Tas, protams, prasa sevis iepazīšanu un prasmīgu pašizziņas procesa vadību.

Vienlaikus mēs nedrīkstam ticēt vienīgi sev, jo tad mēs kļūtu egocentriski. Jāuzticas arī citiem – ģimenei, profesionālajai videi un citur. Paļaujoties uz citiem cilvēkiem, mēs ļaujam tiem noticēt sev, kas viņiem iespējams pietrūka. Tas ir, mēs viņiem dodam iespēju parādīt savu kompetenci un apzināties savas spējas. Kā jūs ziniet, daži cilvēki neuztic citiem atbildīgus darbus, aizbildinoties, ka neuzticas. Visbiežāk tāda rīcība liecina par to, ka viņi vēlas palikt stāvokļa noteicēji savā jomā un baidās, ka viņus pārspēs skolnieki. Tā ir egoistiska pozīcija, kas pamatojas uz nepieciešamību pakļaut vai zaudēt monopolu uz zināšanām, prasmi, mākslu utt. Taču nav nekā cēlāka kā dalīties ar citiem tajā, ko dzīve jums ļāvusi saprast un iepazīt.

Neuzticēšanās liecina par negatīvu prāta stāvokli, jo to vienmēr pavada nepaļaušanās uz citiem. Paļāvībā nedrīkst aizmirst piesardzību, citādi tā būs akla un bezatbildīga. Šis princips runā par to, ka ne visu visiem var uzticēt, ka vienmēr jābūt piesardzīgiem. Nav saprātīgi lūgt cilvēkam izdarīt kaut ko tādu, kas pārsniedz viņa iespējas, – vai fiziskas, vai garīgas, jo beigu beigās vienalga būs neveiksme. Ir riskanti runāt par konfidenciālām tēmām ar cilvēku, par kura savaldību neesat pārliecināti. Konfidenciāli jautājumi atbildību uzliek gan tam, kurš uzticas, gan tam, kurš uzklausa. Te es varu tikai teikt, ka noslēpumu glabāt ir daudz grūtāk nekā atklāt.

Svarīgi prast citiem ticēt, vienlaikus saglabājot dabisko piesardzību, bet absolūti nepieciešams sniegt šo ticību cilvēkam kā Dievišķās Dvēseles iemiesojumam. Protams, mēs nevaram noliegt, ka ir cilvēki, kas izceļas ar sliktu uzvedību un izraisa sev neuzticēšanos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tādi ir mazākums salīdzinājumā ar tiem, kuri tiecas uz labsirdību un brālību. Tādēļ tā vietā, lai polarizētu šo netaisno mazākumu un nepiešķirtu tam nepelnītu uzmanību, mums jāsaglabā miers un ticība cilvēcei, kurai jau pēc savas izcelsmes un mērķiem uz Zemes jāiemieso Pilnības un Miera ideāls, pēc kura mēs tiecamies. Ticēsim tam un šai ticībā atradīsim vēlēšanos kļūt labākiem, ja pareizi ir tas, ka cilvēces kolektīvā dvēsele ikreiz kļūst labāka, kad viens no mums sper jaunu humānu soli.

Šodien cilvēce pārdzīvo milzīgus ekonomiska, politiska, etniska un reliģiska rakstura satricinājumus. Pirmajā mirklī šie satricinājumi var piespiest sajust bailes no nākotnes un paši par sevi norādīt uz cilvēku Civilizācijas pagrimumu. Taču patiesībā mums tajos jāsaskata globālu vērtību, pēc kurām gadsimtiem ilgi vadījusies cilvēce, pārvērtēšanu, un pats šis vērtību pārvērtēšanas process ir kolektīvās apziņas ievērojama progresa atspoguļojums. Pasaule manāmi evolucionē, kaut gan mums reizēm šķiet, ka dažās jomās tā regresē. Arvien vairāk cilvēku uzstājas pret karu, pret dažāda fanātisma formām, veselu tautu skaidri redzamu nevienlīdzību un nabadzību, pret katastrofām, kuras izraisa necienīga attieksme pret apkārtējo vidi. Tādēļ, neskatoties uz ārējām izpausmēm, haoss, ar ko saskaras cilvēce, ir tās pārdzīvoto atziņu ārējā forma, kas iezīmē Ūdensvīra laikmeta, patiesa Garīguma un Brālības laikmeta iestāšanos.

Savā mistiskajā pielietojumā paļāvība pielīdzināma ticībai. Taču kas ir ticība? Man lieka, ka vienkāršāk pateikt, kas ticība nav, bet tā nav dogmatiska ticība Dievam vai māņticība. Negribētu kļūt neiecietīgs, bet man nākas atzīt, ka daudzu cilvēku reliģiskā dzīve aprobežojas ar kredo, ar kuru iepazīstas bērnībā un kopš tā laika par to vairāk nepadomā. Tāpēc reizēm cilvēki tic lietām, kuras runā pretī veselajam saprātam. Tas izraisa nožēlu, jo tādu cilvēku ticība, pati par sevi cienījama un pozitīva, šiem cilvēkiem tomēr traucē pavērt plašākus garīgus apvāršņus. Šādā nozīmē es domāju, ka reliģioza ticība atšķiras no mistiskas ticības ar savu raksturu un pielietojumu. Pirmā raksturīga reliģijām un balstās tieši uz ticību, kas nav Tradīcijas daļa un pievēršas tieši Zināšanām.

No rozenkreiceru viedokļa ticību var definēt kā iekšēju pārliecību par Dieva esamību, bet šī pārliecība pamatojas uz apzinīgu likumu, kuri mūs savieno ar Viņu, pārbaudīšanu; ar likumiem, kuriem piemīt dabīgs, vispārējs un garīgs raksturs. Tā atbilst iekšējai pārliecībai, kura izveidojas galvenokārt misticisma studiju un praktiskas pielietošanas procesā. Šī pārliecība satur iedzimtu dimensiju, kura sākas jau mūsu dvēselē un kuras evolūcijas pakāpe cilvēkiem atšķirīga. Tas ir – ticība ir mūsu intereses par garīgo sfēru apliecinājums. Piebildīšu, ka ir cilvēki, kuri ir studējuši reliģiskas literatūras klasiķu darbus un saglabājuši pilnīgi ateistisku nostāju. Tas nozīmē, ka ticība ir apziņas stāvoklis, ko nosaka intelektuālas, emocionālas un garīgas pievilcības kopums, kuru mēs piedzīvojam pret Dievišķo tādā formā, kādā mēs to izjūtam un saprotam.

Kā var nebūt Dievs, ja visa pasaule un pati Zeme ir Radītāja darbs. Turklāt neviens nevar noliegt to, ka viss Viņa Radītais ir lielisku likumu apliecinājums un atspoguļo Gudrību un Pilnību, kas cilvēciskam prātam nav aptverams. Ir redzams, ka tas nav nejaušības rezultāts, bet, gluži pretēji, Lielā Plāna daļa. Un katrai dzīvai būtnei, katram cilvēkam ir sava vieta un sava loma šajā Lielajā Plānā. Tas ir, mums jāvadās no principa, ka mēs esam Dieva iemiesojums un ka mēs pakāpeniski paceļamies līdz Viņa Pilnībai – Pilnībai, kura mums jau piemīt slēptā formā.