Ceļš uz Andalūzijas pilsētiņu Rondu tie ir apmēram 40 km serpentīna apkārt un starp Kordiljeru kalniem līdz pat apmēram 2000 m augstumam. Skati pa automašīnas logu ir iespaidīgi kalnu varenums nevar neuzrunāt (tāpat kā nevar neuzrunāt laiku pa laikam ceļa malā aizas puse ieraugāmie krusti ar puķēm mēmie apliecinātāji cilvēka pārgalvības niecībai). Vēlāk jau staigājot pa Rondu, manī ierunāsies pragmatiķis. Tas teiks, ka no būvniecības viedokļa pa ceļam līdz Rondai ir daudz ērtākas vietas, kur būvēt pilsētu kālab tā bija nekurienes vidū jāstutē augšā uz klintīm, kuras turklāt ir pāršķēlušās vidū pušu? Acīmredzot senajiem celtniekiem bijuši citi argumenti svarīgāki par būvniecības ērtumu un praktiskumu.
Ceļam joprojām vijoties pa kalniem, taču nu jau ar slīpumu lejup, pēkšņi skatienam attāli iznirst majestātiski balta pilsēta. Tā iekārtojusies kalnu ielejā. No ceļa vēl nevar redzēt to, kas vēlāk pārsteigs jo ļoti ieleja nav nekas cits kā klinšu relatīvi plakana virsotne. Pašu klinšu pamatne ir vēl pārsimts metrus dziļāk.
Soļojot pa pilsētu, mēs ejam, kur deguns rāda, uzticamies galvenokārt sajutām un intuīcijai. Protams, tūrisma ceļveži ir izpētīti un tūristiem izliktās lamatas ir zināmas, taču neesam sev uzlikuši uzstādījumu, kādā no tām neiekrist.
Skats no pilsētas dienvidu puses patiesi ir varens šeit pilsēta beidzas tieši ar klinšu malu. Tāpat varena ir pilsētu sadalošā aiza, kuru, savienojot pilsētas abas puses, šķērso trīs tilti. Pats lielākais ir tā saucamais Jaunais tilts (celts 1750. gadā; tomēr jaunākais no trim esošajiem tiltiem!) tas šķērso aizu pašā augstākajā vietā. Nedaudz zem Jaunā tilta līmeņa terasveidīgi aizas malā izvietojušās jau pieminētās tūristu lamatas nelieli restorāniņi, kuri kopā ar ēdieniem un dzērieniem tirgo arī patiesi vareno skatu uz aizu. Šajās lamatās apzināti atļaujamies iekrist, jo lieliskā skata uzcenojumā par velti ietilpst mums svarīgs nosacījums svaigs gaiss. Nomaļo ieliņu krodziņi ir lētāki, tie satur vairāk nacionālā kolorīta, taču ir piepīpēti tā, ka ēdamtelpa no vienas malas līdz otrai dūmu aizkaru dēļ ir grūti pārredzama.
Ļaujoties degunam, soļojam pa ieliņām, kas ved mūs lejup klinšu pakājes virzienā. Deguns zina, kurp mūs vest un mēs sastopamies ar patiesu Piedzīvojumu. Piedzīvojumam ir arī nosaukums tas saucas La Casa del rey Moro. Ieliņas malā ir neuzkrītošas durvis, kuras ved uz ne sevišķi aicinošiem klints terašu dārziem. Toties aicinoša bija dežurējošā tantuka apliecinošā atbilde, ka tieši pa šejieni var nokāpt līdz aizas apakšai.
Samaksājam prasītās naudiņas un dodamies iekšā, taču ceļš pagriežas nevis uz dārziem, bet klints iekšienē. Ieejot jau pirmajā klints grodā, mans ķermenis tūlīt signalizē, ka vietai piemīt tas netveramais fīlings, kas dažas vietas padara īpašas. Pak! pak! pak! pak! Caur klinti sūcas avots un ūdens pilieni lāso uz klona. Prāts pēkšņi ir norimis pilnīgi. Jocīgu, bet patīkamu sajūtu pārņemts kāpju lejā pa kāpnēm dziļāk klintī. Kāpnes ieved klintī izcirstā telpā. Tad nākošajā. Telpām ir dažāda ģeometriska forma, dažādi izmēri un dažāds izvietojums attiecībā pret klints ārsienu. Dažas ir pavisam nelielas un atrodas tieši pie ārsienā izcirstiem logiem. Jā, telpām ir arī oficiālie nosaukumi, taču deguns liek tiem nepievērst uzmanību.
Visvairāk manu uzmanību saista pavisam savāda telpa gandrīz klints pašā apakšā no lejā plūstošās upes šķir vairs tikai pārdesmit pakāpieni (kopējais kāpņu garums ir 80 metri). Telpa ir kvadrātveida, griesti veido ideālu kupolu. Ārsienā izcirsts logs ar arkveida augšu, logs piltuvveidīgi sašaurinās virzienā uz ārpusi. Logs ļauj novērtēt, ka ārsienas biezums ir apmēram 2 metri. Telpas centrā grīdā ir neliels padziļinājums. Iestājos tajā un pirmo reizi ieskatos, kas rakstīts oficiālajā informācijā. Telpas nosaukums minēts kā Noslēpumu istaba. Stāvot telpas vidū, it kā nevarot dzirdēt, ko savā starpā saka kvadrāta stūros stāvošie (vēlāk tiek pārbaudīts pilnīgas blēņas!). Interesantāks liekas fakts, ka padziļinājumā kādreiz ir bijusi aka. Acumirklī nostrādā asociācija un liek atcerēties druīdu aku Šartras katedrāles pagrabā.
Joprojām stāvu padziļinājumā un domāju, kas tas viss varētu būt. Deguns liek ieskandēt A U M. Pie A un U it kā nenotiek nekas. Toties kas notiek pie M! Pirmajā mirklī ir šoks un pat neliels izbīlis. Mmmmmm ievibrē visa telpa. Visas sienas. Šķiet sāk vibrēt visa klints. Un katra mana ķermeņa šūna!
Atkārtoju vēlreiz. Šoreiz vibrācijas sākās uzreiz jau pie A. Turpinot atkārtojumus, ātri atklāju, ka visspēcīgākās vibrācijas ir, stāvot ar seju pret logu (vēlāk klints pakājē esošie cilvēki teiks, ka ārpusē skaņa esot bijusi fantastiska. Esot licies, ka patiesi skanējusi visa klints).
Pēc brīža jau A-U-M skandējam divatā. Un darām to līdz pat nākošās ekskursantu grupas atnākšanai.
Oficiālā versija par šo objektu saka, ka tas savulaik kalpojis militāriem mērķiem (ja godīgi, nespēju to iztēloties). Pusoficiālā versijā tā ir bijusi karaļa/ karalienes slepenā pils.
Tomēr interesanta šķiet vienā ceļvedī atrasta informācija, kas aplūko Rondu kā senu druīdu apmešanās vietu. Ir acīmredzams, ka Rondas klinšu struktūras ir megalītiskas. Ceļvedis saka, ka megalīti no Rondas bijuši izvietoti līdz pat Gibraltāram. Nelielas megalītu atliekas vēl šur tur esot pamanāmas, taču oficiālā tūristiem pieejamā informācija par tiem runā visai negribīgi tie esot uz privātām zemēm un tiem nevarot piekļūt. Lai nu kā tur būtu ar druīdiem arī šeit un tagad kontekstā Ronda ir savdabīga vieta. Nenoliedzami zemes spēka vieta, kas spēj pastiprināt cilvēkā gan labo, gan to otru (Ronda tiek minēta arī kā vēršu cīņu izcelšanās vieta).
Rondas klinti pāršķēlusi upe, un nu tā plūst pa pašu apakšu, veidojot īpaši mierīgu spoguļveida virsmu pie ieejas klintī izcirstajā senajā dievnamā (izpētot šo vietu, radām pārliecību, ka tas noteikti ir bijis sens dievnams to apliecina, gan telpiskais veidojums, gan funkcionālais izkārtojums).
Interesanti, ka iekļūt dievnamā bijis iespējams, tikai laipojot pāri akmeņiem, kas satupuši upē. Varbūt šāds ceļš veicinājis īpašu attīrīšanās procesu? Un, ja vēl pievērš uzmanību senajam nostāstam, ka klintī iecirstajā telpā dzīvojis kāds mauru Skolotājs Iespēju un minējumu ir daudz, bet neviens vairs šodien precīzi neapstiprina mūsu intuīcijas sniegtās nojausmas. Taču tās runā spēcīgi, liekot pat fiziski sajust vietas īpašās vibrācijas.
Ronda uzrunā mūs ļoti spēcīgi, tā paņem savā varā, ieved savu noslēpumu valstībā un rada citas realitātes sajūtu. Varbūt tāpēc šai dienā izdarām daudz ko tādu, ko citreiz noteikti nedarītu, varbūt tāpēc visam pāri vijas vēlme ieiet sevī vai atteikties no sevis, lai pilnībā spētu saplūst ar Vietu un to izjust visā tās spēka iespaidīgumā.